Te angārā nodimdēja sprādziens. No raķetes izšāvās liesmu šalts un trāpīja vienu no robotiem. Tas tajā pašā mirklī gandrīz vai izkusa, tā taustekļi nespēkā saritinājās. Sakropļotais mehānisms pēc kāda brīža sasvērās, tad, saņēmis pēdējos spēkus, parāvās sānis un nokrita zemē tā, ka visa grīda nodrebēja.
Radās tāds iespaids, it kā cilvēku pamestais kuģis būtu nolēmis aizstāvēties paša spēkiem … Šā skata satriekts, Korobovs mīņājās uz vietas un, sažņaudzis dūres, kliedza: «Sadod šim . . . Sadod vēl!» Tikai tad viņš šausmās pēkšņi saprata, kas īsti bija noticis: automāti ar saviem degļiem bija trāpījuši degvielas bākas. Inertā atmosfēra neļāva uzliesmot visai degvielai, bet, kā redzams, kāds pārāk centīgs robots bija uzšķērdis rezervuāru tieši tur, kur atradās oksidētājs.
Ik mirkli varēja atskanēt sprādziens, kas noārdītu visu angāru. Aptvēris to pēkšņi, sekundes simtdaļās, Korobovs jau gribēja iekliegties, lai brīdinātu biedrus …
Bet tad liesmu virpulis saplaka. Roboti pastiepa pa vienam tausteklim pret trakojošām liesmām. Pacēlās rūsgans mākonis, un uguns apdzisa.
Tad atskanēja dobji dārdi — gandrīz vienā un tajā pašā brīdī priekšējā un pakaļējā galā novēlās zemē divi izgrieztie apvalka gabali… Un, it kā to tikai gaidījuši, roboti ievilka taustekļus un lēnām atkāpās atpakaļ uz atvērtajām lūkām. Nesaprotama iemesla dēļ uzbrukums izbeidzās, bet jebkurā mirklī tas varēja sākties no jauna. Vajadzēja no kuģa telpām izglābt visu, kas vien iespējams.
. . . Korobovs steidzīgi nospieda avārijas pogu. Lūka un iekšējās durvis plaši atvērās. Pārvarot dīvainas bailes, Kalve, kam pēkšņi rādījās, ka arī pati raķete slēpj sevī kaut kādas briesmas, metās sekcijā, kur glabājās pārnesamie skābekļa rezerves baloni, satvēra vienu no tiem, ar pūlēm pacēla un, brīdi pa brīdim aizķeroties šaurā gaiteņa sienās, stiepa to uz izeju. Korobovs metās uz akumulatoru telpu — vajadzēja izglābt kaut daļu no akumulatoriem; palikt bez enerģijas diez vai bija labāk kā palikt bez skābekļa un uztura, ar kura glābšanu nodarbojās Azarovs.
Nolicis balonu uz grīdas, Kalve metās pie nākamā, bet tad nenocietās un ieskrēja kabīnē — visvairāk viņš bija norūpējies par raķetes kibernētiskajām iekārtām, kas bija iemontētas aiz sienu seguma. Viņš pavadīja kabīnē tikai mirkli un iznāca no turienes līgodamies — tik drausmīgs bija skats, kas tur pavērās .. . Niknuma pilns Kalve ieķērās nākamajā balonā un, uzvēlis to plecos, vēl vienu kaut kā sagrāba padusē.
Vēl neaptverdami, ka raķete ir pagalam, viņi turpināja no tās glābt visu, kas bija iespējams . . . Azarovs izsvieda pa lūku raidstaciju rezerves blokus, caurspīdīgos maisus ar produktiem un ūdeni avārijas gadījumam — ja no ierindas izietu reģenerācijas iekārta. Tagad šie krājumi lieti noderēja: reģenerācijas aparātus dabūt laukā no kuģa nebija iespējams .. . Korobovs iznesa no kabīnes borta žurnālu kopā ar mikrofonu un kastes ar magnetofona lentām .. . Saudzīgi noliekot tās uz grīdas, viņš jautāja Kalvēm:
— Varbūt roboti vairs neatgriezīsies? Kāpēc viņi pārtrauca savu darbu? Varbūt iejauksies paši saimnieki? . ..
Kalve pacēla galvu, seju klāja sviedru lāses; viņš pēkšņi sastinga — ieejas durvju plātne lēnām cēlās uz augšu … No rokām viņam izkrita tikko no raķetes paņemtā kaste ar lentām un šķindot aizripoja pa grīdu .. . Sastinga arī Korobovs.
Uz sliekšņa parādījās divas savādas figūras cilvēku augumā. Tās lēnā, piesardzīgā solī virzījās uz priekšu. Izslējušās taisni, tās pārvietojās ar kājām, tāpat kā cilvēki, un neveikli vicināja, acīm redzot, rokas.
Nebilzdami ne vārda, plaši atplestām acīm, Korobovs un Azarovs skatījās, kā melnajos ftiaisveida skafandros tērptās figūras nāca arvien tuvāk. Cilindriskajās ķiverēs nemanīja neviena caurspīdīga lodziņa — drūmas un noslēpumainas šķita šīs melnās būtnes, kurām nebija pat seju …
Korobovs nomurmināja:
— Tātad tādi ir viņi… šie saimnieki! Nu, pagaidi tu man …
It kā šo vārdu pamudināts, Azarovs, draudīgi pacēlis roku, strauji metās uz priekšu. Korobovs velti centās viņu atturēt. Azarovs spiedzīgā balsī kliedza:
— Nekavējoties .. . tūdaļ nekavējoties iz- beidziet šo nelietību! Jūs taču esat saprātīgas būtnes! Ko jūs esat izdarījuši?!
Viņš kliedza, nepadomājis par to, ka pavadoņa saimnieki varētu viņu arī nesadzirdēt vai sadzirdējuši — nesaprast .. .
Nācēji paātrināja gaitu. Viņi soļoja viens aiz otra un, šķita, pat netaisījās ielaisties sarunās. Tad pirmā melnā figūra, neveikli gāzelēdamās, pieskrēja pie raķetes, aiz tās, precīzi, tikai ar nelielu nokavēšanos atkārtojot tās pašas kustības, pieskrēja otra . . . Kalve kā sastindzis vēroja nezināmās pasaules pārstāvju kustības, kas tik ļoti atgādināja cilvēku kustības, — viņi steidzās, acīm redzot, vēlēdamies iedzīvoties pussagrautā kuģa mantā, tā pabeidzot paklausīgo automātu darbu.
Azarovs izrāva aiz jostas aizbāzto universālo instrumentu un, kad pirmā no skrejošajām figūrām atradās viņam līdzās, strauji paspēra soli uz priekšu, atvēzējās . . . Kalve ar traģisku žestu pacēla abas rokas, Korobovs saspringa kā atspere un metās uz priekšu — vai nu lai atvilktu Azarovu atpakaļ, vai ari lai palīdzētu viņam, ja saniknotie saimnieki sāktu ar viņu izrēķināties.
Sadursme nenotika — saimnieki, acīm redzot, nevēlējās asinis. Viņi pat necentās aizstāvēties . . . Tikai viena 110 figūrām — augumā lielākā, — garām skrejot, uz mirkli apstājās, pacēla roku un gluži kā cilvēks ar tādu žestu, kas pauda pārmetumu, piedauzīja sev pie ķiveres . . . Azarovs atlēca atpakaļ un nervozi iesmējās …
Turoties aiz estakādes, svešie rāpās raķetē. Kad viņi pazuda lūkā, cilvēki atbrīvojās no stinguma un metās viņiem pakaļ —- raķetes šaurajās telpās saimniekiem vairs neizdosies izvairīties un vajadzēs sniegt paskaidrojumus. Korobovs pirmais ielēca lūkā un, ar pūlēm vilkdams elpu, paskatījās apkārt — neviena nebija . . . Viņš metās uz kabīni — arī tā bija tukša. Viņš skrēja pa gaiteni uz otru pusi, un aiz viņa, smagi dimdinot grīdu, steidzās Azarovs 1111 Kalve.
Svešnieki atradās skābekļa telpā. Viņi steigšus rāva ārā no skavām ar skābekli pildītos balonus — tos pašus, kas kalpoja skafandru barošanai. Viņi mazliet aizkavējās, palīdzot viens otram. Korobovs, Kalve un Azarovs stāvēja nekustīgi, draudīgi aizsprostodami izeju 110 mazās telpas. Azarovs arvien vēl rokā žņaudzīja universālo instrumentu — gatavs, ja nelīdzēs diplomātija, likt lietā ieroci. Kalve
1 no
atmiņā drudžaini pārcilāja visas iespējas, ka uzsākt sarunu, kā atrast kopēju valodu, lai paskaidrotu, ka noticis kaut kāds pārpratums, un lai izlūgtos no saimniekiem palīdzību, kuru tie, protams, bija spējīgi sniegt …
Bet abas figūras izslējās. Melnie skafandri atvērās, nokrita — un aiz pazīstamās caurspīdīgās ķiveres Korobovs ieraudzīja bezgala dārgo, niknumā saviebto Sencova seju.
o.
Piesardzīgi, lai neko neaizķertu vai neizkustinātu no vietas, pieci kosmonauti lēni virzījās pa svešās raķetes gaiteni.
Cilvēki bija atstājuši kuģi, kas viņiem devis patvērumu drausmīgajos radiācijas uzbrukuma brīžos. Viņi gan sev teica, ka tas ir tikai uz laiku, bet klusībā katrs saprata — viņu sirdīm tik dārgā raķete nekad vairs nestartēs. Bojājumi, ko kuģim nodarījuši satrakotie roboti, bija pārāk nopietni — raķetes apšuvumā rēgojās divi lieli izgriezumi: viens priekšgalā, otrs — netālu no kuģa pakaļgala. Raķete bija zaudējusi savu hermētiskumu, bet galvenais — pilnīgi nederīgas kļuvušas kibernētiskās iekārtas, jo tās bija atradušās tieši kausēšanas degļa liesmā. Kā Kalve pēc paviršas apskates konstatēja, šīs ierīces vairs nevarēja atjaunot, bet bez tām savukārt nebija iespējams lidot.