Tāpēc kosmonauti darīja to, ko vēl vienīgi varēja darīt, — visu, kam bija kaut mazākā vērtība, pārnesa viz svešo kuģi. Seit vismaz varēja novilkt skafandrus, atpūsties, apspriesties un meklēt kaut kādu izeju. Notikušais bija nelabojams — saprast viņi to saprata, bet negribēja vēl ticēt, ka zudusi jebkura cerība atgriezties uz Zemi un daudzus gadus — vai arī tik gadu, cik viņiem atlicis dzīvot, — nāksies pavadīt šajā pavadonī. Var jau būt, ka vārdi «daudzus gadus» skanēja pārāk optimistiski. No savas raķetes viņiem bija izdevies izglābt tikai skābekļa rezervi.
Viņu apstākļos nebija iespējams demontēt reģenerācijas iekārtas. Tiesa, svešajai raķetei pagaidām vēl bija savs skābeklis, bet, cik tā atradās rezervuāros, to nezināja neviens; jebkurā mirklī varēja izbeigties tā piegāde.
Un pat tad, ja skābekļa pietiktu ilgam laikam, viņiem tā kā tā uzglūnēja bads un slāpes — pēc tam, kad būs izsmeltas visas rezerves, kas atradās uz kuģa. Tās domātas tikai lidojuma laikam.
Tomēr, lai būtu kā būdams, kosmonauti bija ieguvuši laiku un tagad lēnām devās arvien dziļāk svešā kuģa telpās.
Atstājuši starpkameru, viņi nokļuva plašā, pilnīgi tukšā zālē. Sencovs un Rains te jau bija ciemojušies, bet tālāk nebija tikuši, jo vajadzēja steigties pie savējiem. Tagad kosmonauti viegli atrada izeju no zāles. Viņi devās tālāk pa gaiteni, kur grīda bija izklāta ar savāda veida un formas flīzēm. Kosmonauti soļoja uz priekšu, un viņus neatstāja neērtības sajūta. kāda pārņem cilvēku, kam saimnieka prombūtnē nejauši gadījies iekļūt viņa dzīvoklī, kur uz katra soļa skatienam atklājas dažādi intīmi sīkumi, kas pašam saimniekam ir dārgi, bet kam svešās acīs nav nekādas vērtības.
Atrodoties ārpus raķetes, šādas sajūtas nebija, jo nebija arī iespaida, it kā viņi būtu kaut kur kādā mājā: šeit visam bija citādi apmēri nekā uz Zemes, angārs un viss pavadonis šķita pārāk liels, turklāt neizprotama bija telpu un iekārtu tīri tehniskā nozīme. Raķetē turpretī bija jau savādāk, šeit redzēto jau varēja salīdzināt ar ierasto, te viņi sastapās ar tādiem sīkumiem un nieciņiem, kas katram mājoklim piešķir siltumu, ar sīkumiem, kas liecināja ne tikai par saprātīgu būtņu domu, bet arī par jūtām: īpatnējais grīdas flīžu raksts, ļoti tīrās sienu krāsas, kas nemanot nomainīja cita citu — no dažādām vietām viens un tas pats sienas fragments šķita te zaļš, te zeltains, te atkal tumši zils ar gaišām dzīsliņām. Par labu estētisko izjūtu liecināja arī apgaismes ķermeņi, spoguļgludās durvis — kā redzams, kuģa saimniekiem raksturīga bija tieksme uz eleganci, uz svētku spožumu; īstam kosmonautam taču katrs lidojums ir un paliek lieli svētki. Tas viss runāja par labu marsiešiem, lai gan to jaušamais tehniskais pārākums lika katru krāsu maiņu, katru grīdas plāksni uztvert kā šifrētu un pagaidām vēl neizprotamu atklājumu.
— Cik tas viss skaisti veidots … — Sencovs domīgi teica. — Manuprāt, vajadzētu doties uz pašu priekšgalu un apmesties tur, lai tad tūlīt… ak tu nolāpīts!
Šķērssiena bija caurspīdīga, un Sencovs, to nepamanījis, ar pilnu sparu uzskrēja tai virsu. Kaut arī šķērslis bija caurspīdīgs, likās, ka tam ir leģētā tērauda cietums, un Sencovs tagad nikni berzēja skafandru virs elkoņa.
— Te nu bij . . . Vai tad tālāk netiksim?
— Tieši tā . . . — Rains, kas bija pienācis klāt, apstiprināja. Viņš rūpīgi aptaustīja šķērssienu — tajā nevarēja atrast nekādu pazīmju, kas liecinātu par durvīm.
— Tā … — Sencovs, pēkšņi sadrūmis, izgrūda caur zobiem. — Atkal sākas mīklas. Vai to nav mazliet par daudz? Man zūd jebkura vēlēšanās tās atminēt. Un tomēr — būs jāmēģina šo šķērsli aizvākt . . .
— Tikai bez manis, — Korobovs ar steigu noteica, pakāpjoties atpakaļ. — Es kategoriski atsakos šeit kaut ko nospiest vai atvērt. Man pietiek ar vienu piedzīvojumu!
Sencovs pasmaidīja, bet drošības labad tomēr pakāpās tālāk no šķērssienas.
— Nu, ko? — aizmugurē jautāja Azarovs. — Tā arī stāvēsim gaitenī?
Tad Sencovs sadusmojies apņēmīgi parāva tuvākās sāndurvis. Tās viegli padevās sānis un ieslīdēja sienā. Skatam pavērās plaša istaba. Tā atstāja dīvainu iespaidu: gar divām tās sienām, daždažādi savijušās, stiepās caurspīdīgas un necaurspīdīgas caurulītes, stāvēja kaut kādi trauki, kas pēc formas atgādināja kaktu-
8 — 1592 sus, un zemi skapīši, uz kuru durvīm bija redzami ieliekti zilgani ekrāni.
— Kaut kas līdzīgs laboratorijai, vai? — Sencovs teica.
— Manuprāt, tā ir fizikas laboratorija, — Korobovs atsaucās. — Te nav ko minēt, pietiek paskatīties uz šo aparatūru. Lūk, tur pašā kaktā — redziet, vai tas neatgādina nelielu toroīda iekārtu? Viņi šeit noteikti nodarbojas ar fizikāliem eksperimentiem.
— Bet… — Azarovs jau gribēja sākt.
— Varbūt es neesmu fiziķis? — Korobovs vaicāja. — Varbūt tu aizmirsi, pie kā esmu mācījies?
— Nē, es zinu, — Azarovs teica. — Un tomēr šī laboratorija, manuprāt, ir ķīmiskā. Paraugieties: šis cauruļu režģis, šie trauki — tā taču nav fizika! Mūsu ķīmiski tehnoloģiskajā laboratorijā, kur nostrādāju savu prakses laiku, es jums galvoju, bija tāpat. . .
— Lai izšķir Kalve, — samierinoši noteica Korobovs, kas jau ne vienreiz vien bija licis lietā šo paņēmienu: Kalve nemēdza daudz strīdēties, viņš aizvien gribēja, lai atrod kopēju valodu. — Tā taču ir fizika, vai nav tā, Laimon?
— Nezinu, — Kalve drūmi atbildēja. — Neesmu fiziķis. Arī ķīmiķis ne. Bet paskaties uz šiem skapīšiem ar ekrāniem. Pat cilvēkam, kas neorientējas kibernētikā, ir skaidrs, ka te darīšana ar portatīvām skaitļojamām iekārtām. Visas šīs caurulītes, mazās kolbas, pudelītes un stienīši, manuprāt, ir tikai palīgierīces.
Iespējams, ka skaitļojamie aparāti jādzesina, varbūt ari kaut kas cits . . .
— Smalki … — Korobovs novilka. — Viņam viss skaidrs jau 110 pirmā acu uzmetiena. Komandier, tavas domas uzklausīsim pašās beigās. Tavā uztverē, Rain, te droši vien nav nekas cits kā observatorija? Diezin vai tu te saskati kaut ko citu?
— Es te neko nesaskatu! — Rains dusmīgi atcirta. — Bet esmu gandrīz vai pārliecināts, ka šai laboratorijai ir visciešākais sakars ar astronomiju. Katrs objektīvs vērotājs, kā, piemēram, mūsu komandieris, to apliecinās. Kaut vai šī resnā caurule, kas ved kaut kur sānis,— kurš gan garantēs, ka tas nav refraktors? Lūdzu, skatieties — viens gals sašaurināts, skaidrs — tas ir okulārs . . . Komandier!
— Skaidrs vienīgi tas, ka mums te nekas nav skaidrs, — Sencovs teica.
— Ak tā! — Rains murmināja. — Tad es jums to uz vietas pierādīšu!
8*
115
Viņš strauji paspēra dažus soļus uz priekšu, lai šķērsotu istabu un tuvāk apskatītu nesaprotamo iekārtu. Bet, vai nu solis bija neveikls, vai arī grīda pārāk gludena, — Rainam paslīdēja kāja, viņš zaudēja līdzsvaru un mulsumā sāka ar rokām tvarstīt … gaisu. Rains krita lēni — salīdzinot ar Zemi, pievilkšanas spēks šeit bija ievērojami mazāks, — un, ja viņš nebūtu skafandrā, tad nezaudētu līdzsvaru un noturētos kājās. Skafandrs traucēja kustības, un Rains izstiepās visā garumā — gan ne uz grīdas, bet . . . gaisā.
Visi čelli kosmonauti palika tajās pašās pozās, kādās atradās, metoties biedram palīgā. Rains karājās gaisā kādus trīsdesmit centimetrus virs grīdas. It kā nokritis uz atsperīga matrača, viņš vēl sašūpojās uz augšu un leju un tad, nedabiski izstiepies, sastinga pilnīgā mierā. Tikai acis lūdza palīdzību.