— Un, dabīgi, nekādas ziņas nesaņēma, — Sencovs teica.
— Protams — tāpēc ka mūsu raķete iekārtota citādi un tādai kontrolei nav domāta… Programmējot automātu rīcību, svešu raķešu nolaišanās, protams, nebija paredzēta. Ko no visa tā varēja secināt loģiskās iekārtas, kas vadīja automātus?
Kalve uz brīdi apklusa. Drūmi klusēja arī pārējie.
— Tikai vienu — raķete ir bojāta. Ja kibernētiskā centrāle saņem no saviem recepto- riem tikai nulles vien, tad … Tālāk automāti, acīm redzot, konstatēja, ka raķetē neatvērās neviena lūka.
— Kā — neatvērās? — Korobovs nesaprata. — Ne jau apvalkam cauri mēs abi izgājām?
Viņam par lielu izbrīnu, Kalve pamāja ar galvu.
— Tieši tā! No automātu viedokļa mēs izgājām cauri apvalkam, to tu ļoti labi pateici. Automāti meklēja lūkas tieši tajās vietās, kur tām jāatrodas viņu raķetēs: priekšgalā un pakaļgalā …
— Desmit, divpadsmit metru attālumā! — Rains piebilda.
— Pilnīgi pareizi. Pat tik gudra kibernētiskā iekārta kā šī tomēr atšķiras no smadzenēm … Katra iekārta pakļauta programmai, bet šajā programmā varēja būt paredzēts viss kas, tikai ne tas, ka raķetes lūka pārvietojusies kādus desmit metrus sānis!
— Skaidrs, nebija jau iemesla to paredzēt, — Sencovs piekrita.
— Tā ir! Toties bija jāparedz kaut kas cits: lūkas — un, acīm redzot, tādas avārijas ir notikušas — var iziet no ierindas, vai nu lidojot kuģim cauri svešas planētas atmosfērai, vai arī kādu citu iemeslu dēļ…
— Meteorīta trieciena rezultātā tās var sakust ar apvalku, aizsprostoties, — Korobovs teica, — vai…
— Vienalga. Fakts ir tas, ka tādos gadījumos kibernētiskajām iekārtām, kā redzams, bija jāmēģina atvērt lūkas, lai palīdzētu iziet apkalpei vai arī lai iekļūtu raķetē no ārpuses, tiktu klāt ekspedīcijas materiāliem vai sāktu kuģa remontu … Tieši tā arī darbojās automāti, kas sāka izgriezt lūkas.
— Bet viņu izgrieztie caurumi ir šaurāki par pašas raķetes lūkām, — Azarovs iebilda.
— Arī tas ir ļoti saprotams, — Sencovs iejaucās. — Arī es būtu tā darījis. Viņi izgrieza caurumus lūku vākos: vāku vēlāk vieglāk apmainīt …
— Esmu pateicis visu, — Kalve sacīja.
— Domāju, ka tā arī ir izskaidrojams notikums ar raķeti. Varbūt tas viss nav tik vienkārši, nav izslēgts, ka …
— Pagaidi, — Azarovs viņu pārtrauca.
— Bet kāpēc šie automāti sāka darboties ar tādu nokavēšanos?
Kalve klusēja.
— Varbūt tāpēc, — viņš teica pēc brīža,
— ka te sava loma bija… mums pašiem. Automāti, bez šaubām, reaģē uz cilvēku klātbūtni — nezinu, kā, pēc jūsu domām, viņus lai saucu… Cilvēki droši vien būtu atraduši citu izeju. Tādā gadījumā uz kibernētisko centru tiktu nosūtīta attiecīga pavēle. Man visu laiku bija tāda sajūta, it kā mani kāds vērotu … Kibernētiskā sistēma gaidīja. Automāti un centrs, kas viņus vada, nav spējīgi domāt. Tie nevar aptvert, ka mēs taču parādījāmies no raķetes iekšienes un ne no ārienes. Centrs gaidīja, bet programma netika mainīta…
Kalve atkal apklusa. Neviens neturpināja sarunu. Visiem kļuva neomulīgi: ja jau viņu ierašanās vien izraisījusi tik daudzu mehānismu intensīvu darbu, kas tad gaidīja turpmāk? Kā svešā pasaule reaģēs uz katru viņu soli? Nav taču iespējams iepriekš paredzēt visas sekas, turklāt izskaidrot jau notikušo arvien vieglāk nekā paredzēt jauno … Un vispār — vai cilvēkam vienmēr būs pa spēkam izprast pavadoņa saimnieku loģiku, kas ieguldīta viņu mehānismos un aparātos? Pat ja pieņemtu, ka kosmonauti pagaidām visu izprot pareizi…
— Mums jāiemācās paredzēt, — Kalve sacīja ar spītu, it kā diskutējot ar sevi. — Loģika ir tā pati matemātika, bet matemātika visā Izplatījumā ir viena un tā pati.
Sencovs pašūpoja galvu. Matemātika jau ir viena un tā pati, bet cik tālu tā savā attīstībā var aiziet uz priekšu? Nē, pavadonim uzticēties nevar…
— Ja runājam par matemātiku kā par jēdzienu, tas, protams, visur ir vienāds … — Rains domīgi sacīja. — Bet runāsim konkrēti … Kurš no mums zina, kurš spēj paredzēt, kas šajā kajītē var notikt jau nākamajā mirklī? Varbūt mums vajadzētu kaut ko darīt? Kaut kam ziņot, lai neizsauktu nevēlamu reakciju? Bet ko ziņot? Kā tu domā, Laimon?
— Tas būtu ļoti svarīgi, —■ Kalve klusi sacīja. — Bet es nevaru … Kaut mēs zinātu, kas viņi tādi, kādi viņi ir… Pagaidām skaidrs šķiet tikai viens — tās ir dzīvas būtnes. Atzīšos atklāti: man būs tagad mazliet bail atstāt raķeti…
Visi tam piekrita un klusēdami nokāra galvas.
— Tā nevar .. . Nedrīkst, biedri … — Rains teica, un viņa vārdos skanēja lugums. — Vai tiešām mēs neapgūsim mašīnu loģiku? Taču viss, kas līdz šim noticis, mums ir skaidrs … Nākotnē? Ja mēs bezdarbīgi sēdēsim šajā raķetē, bojā eja ir neatvairāma. Padomājiet! Laimon, tu esi speciālists. (Kalve izteiksmīgi paraustīja plecus.) Viss, kas šeit radīts, radīts gandrīz kā priekš mums! Pēc mūsu mēra! Bet tas nozīmē, ka vispārējos vilcienos viņi ir mums līdzīgi. Un vai par to neliecina arī skafandri?… Vai nu tie ir marsieši, vai kas cits, — pēc savas uzbūves tie katrā ziņā ir ļoti līdzīgi mums. Tāpēc jārīkojas tā, it kā viņi būtu mēs paši…
— Tas arī ir savādi, — Sencovs teica. — Kaut kā grūti iedomāties, ka Saprāts var iemiesoties vienīgi cilvēkveidīgā būtnē.
— Lietderības apsvērumi… — Korobovs atsāka.
— Nu, un kas par to? Mēs staigājam uz divām kājām, kustoņi — uz četrām, četru kāju tiem pietiek atliku likām… Bet kukaiņiem ir sešas, zirnekļiem, krabjiem, astoņkājiem — astoņas, daudzkājiem pat vēl vairāk. Kur tad te ir lietderība? Acīm redzot, viss ir atkarīgs no konkrētiem apstākļiem …
— Protams, — Rains teica. — Bet tas nozīmē, ka uz tās planētas, no kuras viņi nākuši, apstākļi visumā neatšķiras no mūsējiem.
— Pietiek! — Sencovam jaunais zinātniskais strīds nelikās vairs nepieciešams. — Par to padiskutēsim vaļas brīdī. Tagad gaida svarīgāki darbi… Ja jau mums nav citas hipotēzes, tad pagaidām pieņemsim, ka viņi ir tādi paši kā mēs… Kaut es tam ne visai ticu… Gan kļūdas, gan briesmas, kas uzglūn raķešu apkalpēm, lidojot apkārt Marsam vai arī nolaižoties uz Deimosa, mums tagad, vispārējos vilcienos runājot, ir skaidras. Tas nozīmē, ka atliek tikai atrisināt tos uzdevumus, kurus izvirza paši apstākļi, — jāatrod iespēja, kā tikt no šejienes prom, un jānodibina sakari ar Zemi, vai arī otrādi — vispirms jānodibina sakari ar Zemi, un tad jāatrisina jautājums, kā tikt projām. Lūdzu, domāsim tagad par to …
Kajītē iestājās klusums. Bet atrisināt tik sarežģītas problēmas, acīm redzot, uzreiz nebija pa spēkam pat viņiem: neviens pat neierosināja, kādā virzienā atrisinājums būtu jāmeklē. Galu galā •— ko te arī varēja ierosināt? Kuģis diemžēl vairs nevarēja startēt, robotu uzbrukumu laikā bija cietusi arī tālo sakaru raidstacija, un ar tās palīdzību nekā nevarēs paziņot Zemei.
Redzot, ka biedri ir mazliet atpūtušies, Sencovs pavēlēja turpināt Zemes raķetes izkraušanu. Visi atstāja raķeti lēnām, piesardzīgi. Bet nekas ļauns nenotika. Kosmonauti ķērās pie darba. Viņi pārnesa visu, kas vien varēja noderēt, pie viena arī spoles ar zinātnisko novērojumu rezultātiem un telemagnetogrāfu ierakstiem, ruļļus ar diagrammām, ko lidojuma laikā bija sazīmējušas automātiskas ierīces, kuģa žurnālu, aparātus, kas bija palikuši veseli, un pat personīgās mantas.