Tad viņi paēda un Sencovs pavēlēja atpūsties.
Pēc kuģa gaiteņa sīkas apskates izrādījās, ka te katram iznāk pa vienai kajītei — laboratorijai un vēl septiņas paliek tukšas. Starp citu, tas nevienu neiepriecināja: cilvēks «ciemos jūtas labi, bet pašu mājās vēl labāk», kā teica Kalve, kas cienīja parunas. Kajīti rūpīgāk apskatot, atklājās, ka guļamvieta, acīm redzot, atradās kādā noteiktā kaktā. Tur bija vairākas pogas un īpaša gaisma.
Sencovam šķita, ka, apgūlies šajā neredzamajā ērtajā gultā, viņš tūdaļ iemigtu. Bet, tiklīdz apgūlās un aizvēra acis, miegs pazuda, kā nebijis.
Galu galā visi viņi bija sveiki un veseli. Raķetes bojā eja, protams, stāvokli padarīja krietni vien grūtāku. Bet Sencovs mierināja sevi ar domu, ka viņus varēja piemeklēt vēl daudz lielāka nelaime, piemēram, ja lidojuma laikā kuģi būtu trāpījis lielāks meteors. Pārdzīvotās grūtības un neērtības nebija nekas neparedzēts. Tām viņi bija gatavojušies, vēl pirms atstāja Zemi. Kosmonautiem vajadzēja atvilkt elpu, un viņi katrā ziņā kaut ko izdomās …
Sencovs jutās bezgala noguris un tomēr saprata, ka nespēs iemigt, kamēr neizdomās, kā turpmāk rīkoties. Bet nogurusi doma klīda kā tumšā alā, nekur neredzēdama izeju. Tā sitās kā pret sienu …
Sencovs piecēlās un izgāja no kajītes. Viņš tuvojās caurspīdīgajai šķērssienai. Gaiteni, kas turpinājās tās otrā pusē, dažus metrus tālāk noslēdza durvis, aiz kurām, acīm redzot, atradās pilota kabīne. Zaglīgi apskatījies apkārt, Sencovs pretēji pavēlei mēģināja šķērssienu izkustināt. Bet — bez panākumiem.
Viņš lēnām soļoja turp un atpakaļ, cenzdamies to darīt klusi, lai neuzmodinātu citus.
Viņš apstājās tās kajītes priekšā, kurā bija apmeties Rains, — astronoms miegā parasti krāca. Un tiešām — aiz durvīm varēja saklausīt kaut kādas tikko sadzirdamas skaņas. Sencovs klusi atvēra durvis — un pārsteigts apstājās.
Izrādījās, ka Rains negulēja. Viņš sēdēja pie galda un klausījās, ko Kalve pusbalsī stāstīja.
Sencovs jau gribēja izbārt abus par neizpildīto pavēli, kad pēkšņi atjēdzās — bet es pats?… Doma, kā izglābties, nodarbināja ne jau tikai viņu vien — katrs meklēja izeju. Vispirms viņš jautājoši paskatījās uz Kalvi, tad uz Rainu. Rains skumji sarauca uzacis, Kalve noliedzoši pakratīja galvu.
Sencovs apsēdās Rainam blakus. Tajā pašā brīdī vaļējās durvīs parādījās Korobovs un smaidot ienāca kajītē. Aiz viņa Azarovs. Un visi no jauna bija kopā.
— Ja jau esat klāt — klājiet vaļā savus ierosinājumus, — Sencovs sacīja.
— Šo to esam gan pārlikuši… — Rains teica. — Vai raķeti atjaunot nekādi vairs nevar?
— Nevar, — Sencovs īsi atbildēja.
— Manuprāt, — Kalve nedroši sāka, — mēs varētu izmantot šo raķeti, vai tā nav? Galu galā tas ir kosmiskais kuģis un … — viņš apklusa, pēc kārtas ielūkojoties pilotu sejās.
— Tas tiešām ir kosmiskais kuģis, — Korobovs iecietīgi piekrita. — Tur tev taisnība. Velosipēds ir tāds pats transporta līdzeklis kā sacīkšu mašīna, bet nosēdini velosipēdistu pie sacīkšu mašīnas stūres un pavēli viņam naktī no Rīgas tikt līdz Maskavai! Turklāt ņem vērā, ka viņš savā mūžā nekad nav vadījis automašīnu un viņa rīcībā ir tikai pasaules karte ar mērogu 1 : 20 miljoniem. No simt iespēja- mībām viņam ir desmit iespējamības — sasist mašīnu jau garāžā, un astoņdesmit deviņas — ievelties grāvī jau pirmajā līkumā. Un tomēr — viņam ir desmitkārt vieglāk sasniegt mērķi nekā mums.
— Kur nu desmitkārt — simtkārt vieglāk! — Sencovs teica. — Viņš zina vismaz to, ka tvertnē jāielej benzīns. Ko mēs zinām par šo raķeti?
— Turklāt Maskava stāv uz vietas, — Azarovs piebilda. — Bet Zeme — ne.
— Vai maz iespējams uzskaitīt visu to, ko mēs par šo kuģi nezinām? — Sencovs turpināja. — Kā iekļūt kabīnē? Kā vadīt raķeti? Kā to dabūt no angāra laukā? Kāds tai paātrinājums? Šādu jautājumu ir bezgala daudz. Bet arī tas nav pats galvenais … Kaut arī mēs jau būtu pilota kabīnē, pie pašas vadības pults — es, vienalga, neuzdrošinātos nospiest kaut vienu pogu …
— Kāpēc? — Azarovs uzmanīgi ieklausījās.
F
— Atkal tā paša iemesla dēļ. šo kuģi būvējuši neesam mēs, bet gan svešas būtnes. Mēs nezinām, kāds viņu dzīves veids un ritms,
kādas ierašas un vajadzības. Viņiem varbūt gluži labs un ierasts var likties tas, kas mums nes nāvi. Tiesa — pagaidām ne ar ko tamlīdzīgu vēl neesam sadūrušies, bet tas neko nenozīmē. Mums nav pierādījumu, ka viņi domājuši un jutuši apmēram tāpat kā mēs. Kamēr tādus pierādījumus nedabūsim, šie svešinieki paliks mums noslēpums aiz septiņām atslēgām. Lai šādus pierādījumus iegūlu, mums vaigu vaigā jāsatiekas ar kādu no viņiem, taču cerības uz to, kā zināms, loti mazas.
— Ko tad lai darām? — Kalve klusi noprasīja.
— Atpūtīsimies! Pēc tam vēlreiz aiziesim uz mūsu raķeti un uz vietas paskatīsimies — varbūt tomēr izdosies samontēt raidītāju no tā, kas tur palicis pāri, un no rezerves daļām. Neaizmirstiet, mūsu pirmais uzdevums — sakari! Bet — rīts ir gudrāks par vakaru … Gausties vēl par agru. Atcerēsimies, zēni, — kosmonauti ir cilvēki, kas uzvar, joņojot savos kuģos, bet, ja nu nākas to darīt bez kuģiem, tad uzvarēsim arī bez tiem!
Viņš piecēlās, taču nevienam negribējās iet prom. Tad piecēlās Kalve — liels un neveikls, viņš gandrīz vai draudīgi slējās pāri Sencova galvai.
— Jums vajadzīgi pierādījumi? — viņš jautāja spalgā diskantā. — Jūs tos dabūsiet. Es tos meklēju!
— Labi, meklē, — Sencovs ļoti nopietni teica Kalvēm. — Es atkārtoju: nekādām avantūrām, nekādam nevajadzīgam riskam es nepiekritīšu. Mums galu galā nedraud bojā eja jau rīt, bet cilvēku labā var strādāt arī uz pavadoņa. Kad mums būs pietiekami daudz pierādījumu tam, ka lidojums svešajā kuģī nav saistīts ar īpašām briesmām, un kad būsim atklājuši, kā šo kuģi vadīt, tad mēs lidosim.
— Es to atklāšu! — Kalve sacīja nešaubīdamies.
Viņš vismazāk orientējās tehnikā, ja neskaita kibernētiskās mašīnas, bet pēc viņa apgalvojuma visiem ap sirdi kļuva kaut kā vieglāk. Tā nebija izeja, Kalves solījums pat netuvināja viņus atrisinājumam, — un tomēr tas bija cerību stariņš …
— Lai notiek … — Sencovs sacīja. — Un ko tu teiksi par šiem pierādījumiem, Ignatjič?
Korobovs neatbildēja: iekritis atmuguriski savā guļamvietā, viņš tajā pašā mirklī arī bija iemidzis.
— Tā … — Sencovs nenoteikti noteica, pēkšņi izjuzdams, ka ne mirkli vairs nespēj būt nomodā. Arī viņš atlaidās uz muguras. Labi bija gulēt, zinot, ka blakus ir biedri… Viņš nožāvājās un tūdaļ ieslīga miegā.
Viņa piemēram sekoja pārējie. Kalvēm bija slinkums pat apgulties, viņš iemiga sēdus, atmetis atpakaļ galvu. Rains tīksmi krāca. Vienmērīga zilgana gaisma krita uz guļošo pleciem, viņus netraucēja ne mazākais troksnītis, ne mazākā kustība. Ritēja stundas, bet Deimoss traucās pa savu ierasto orbītu ap Marsu, kā to bija darījis jau gadsimtiem ilgi.
10.
Kad viņi bija pamodušies un pabrokastojuši, Sencovs visiem sadalīja darbu.
Kosmonauti ķērās pie tā aizgūtnēm.
Vajadzēja kaut vai daudzmaz izprast tehniku, kas bija apkārt. Ej nu sazini — varbūt tieši tā viņi pamazām vien iemācīsies vadīt svešo kuģi. Tālab vajadzēja rūpīgi izpētīt robotu, kas gulēja tai pašā vietā, kur bija risinājusies kauja ar mehānismiem. To bija sabojājusi uzliesmojusī raķetes degviela — robotu derētu izjaukt. Šo darbu uzņēmās Sencovs un Rains.