— Mani tas tomēr aizvaino . . . Mēs tagad lidojam gandrīz vai divpadsmit mēnešus, bet pēc piecdesmit vai simt gadiem ļaudis šo attālumu veiks vienā dienā. Pavisam viegli. Nu, teiksim, trijās dienās . . . Mēs — vai zini, kas mēs tādi esam? Cilvēki no akmens laikmeta … Mēs tagad it kā peldam ozola vien- kocī, pat ne vienkocī, bet uz rāmja, kas apvilkts ar ādām. Bet kādreiz taču jūras šķērsos milzīgi atomkuģi, kas slīdēs uz gaisa spilvena. Žēl… Turklāt mūsu senči, kas brauca tādās ozola laiviņās, nekā nezināja par nākotnes kuģiem. Viņiem droši vien tie pat prātā neienāca. Bet mēs aptuveni tomēr zinām, kas notiks pēc mums. Tāpēc arī tā strādājam:
mūsu darbs nav tik daudz domāts mūsu paaudzei, cik nākošajām. Tu teiksi — tā strādā daudzi zinātnieki. Bet patiesības, ko viņi atklāj, dzīvo ilgi. Taču ko teiks vēlāk par mums? Vai mūsu pēcteči sapratīs mūs? Varbūt nosmīnēs: «Kādreiz lidoja ar tādiem lēn- braucējiem … piesārņoja tikai telpu, un vairāk nekā.» Vai mums izdosies paveikt kaut ko tādu, lai mazdēli varētu teikt — «Nē, senči degvielu nav velti tērējuši»?
Korobovs piesardzīgi pašķielēja uz Sencovu, viņš gaidīja tā parasto smīniņu: visi zināja, ka Sencovs ir vēsā prāta cilvēks . . . Bet Ko- robovam tā gribējās parunāt par to, cik kvēli viņš mīl savu profesiju un cik ļoti vēlas, lai tajā nebūtu nekā neskaidra …
17
«Manu mīļo draudziņ,» Seneovam gribējās atbildēt, «tu baidies, tu pārliec, galu galā par to domājam mēs visi, mums visiem uz mirkli pazib doma, ka esam pasteigušies piedzimt par ātru, jo mums nebūs lemts vadīt trans- galaktiskus lainerus, mēs nekļūsim pat par to pasažieriem. Bet, ja nebūtu mūs, tad nebūtu arī tādu laineru, nebūtu maršrutu no Zemes uz kaut kādu šodien vēl nezināmu Eiridiku Liras zvaigznājā. Katrs ceļš sākas ar centimetriem, un tikai vēlāk tas stiepjas tūkstošiem, miljoniem jūdžu tālu, un, kaut arī šodien neesam raduši pārspīlēt sava varoņdarba nozīmi un savu slavu aizvien dalām ar akadē- miķiem un strādniekiem, kas radījuši šo lielisko kuģi, noniecināt paveikto un pārāk kautrēties nākotnes priekšā tomēr nevajag. Un, ja
2 — 1592
šodien te parādītos bārdainais, muskuļainais sencis, kas izdobis ozolu, viņš būtu mūsu biedrs, kaut arī nemācētu orientēties telpā un neprastu palaist dzinēju. Ķēde izjūk, ja trūkst kaut viena no posmiem, — mēs arī esam viens no tiem, ne pirmais un ne pēdējais… Tā ka …»
To un vēl daudz ko citu Sencovam gribējās pateikt. Bet, atklāti sakot, viņš kaunējās no tādām runām, jo uzskatīja sevi par sliktu oratoru (laikam tāds arī patiešām bija). Turklāt neatlika vairs laika. Nez kāpēc vēlēšanās izkratīt sirdi vienmēr uznāk tieši tad, kad jāsagatavojas kaut kam citam, kad jādara kaut kas cits. Bet tad, kad laika ir atliku likām, tad parasti runā par ikdienišķām lietām. Tikai svarīgos brīžos iznirst virspusē tas, kas glabājas dziļi sirdī.
Un Sencovs klusēja, sasprindzināti vērodams hronometra rādītāju. Viņam pēkšņi sāka likties, ka rādītājs neapturami skrien pretī nezināmām briesmām.
— Varbūt palaidīsim izlūku? — Korobovs jautāja, it kā sajuzdams komandiera satraukumu.
— Šķiet, vēl par agru. Degvielas tur maz, tas nespēs atgriezties atpakaļ. Pazaudēsim to, bet ja nu tas pa īstam būs vajadzīgs vēlāk? .. . Palaidīsim to tikai tad, kad briesmas būs acīm redzamas.
Planētas sirpis uz zilganā ekrāna kļuva aizvien šaurāks un šaurāks, it kā kusa acu priekšā, gluži kā uguntiņa, kas izplēn tumsā.
Sencovs paskatījās uz apakšējo ekrānu labajā pusē, kur filtriem cauri spīdēja purpur- sarkanā Saule… Pēkšņi tā nodzisa — tik pēkšņi, it kā to būtu kāds izslēdzis. Tajā pašā mirklī izdzisa arī sarkanā oglīte.
Rādītāji vairākās skalās strauji sasvērās uz kreiso pusi un sastinga; tur, zem sadalītāju pelēkajiem apvalkiem, kaut kas skaļi noknik- šķēja — atslēdzās Saules baterijas un pievienojās rezerves akumulatoru grupa. Uz tālo sakaru ekrāniem nodzisa zaļā uguns.
Raķete ienira Marsa ēnā, un kosmonauti vēroja īstu Saules aptumsumu. Lidojums turpinājās virs planētas neapgaismotās puses … Korobovs nopūtās. Sencovs teica:
— Atlikušas piecas minūtes. Pastiprini apgaismojumu …
Korobovs pastiepa roku uz pārslēdzēju. Pagrieza to. Un pēkšņi, it kā viņš kļūdīdamies būtu ieslēdzis ko citu, ar griezīgu, saraustītu skaņu iekaucās radiometru — radioaktīvo daļiņu skaitītāju sirēnas. Abi piloti nodrebēdami pacēla galvas, un aparāti apklusa, bet tikai uz mirkli, tad tie iegaudojās vēl griezīgāk. Ļaunu vēstīdamas, iezibsnījās sarkanās spuldzes, un dozimetru lodziņos sākumā lēnām, pēc tam arvien ātrāk sāka skriet ciparu zob- r aliņi.
Un Sencovs tai pašā mirklī saprata, ka raķete pēkšņi iekļuvusi ārkārtīgi spēcīgā radiācijas plūsmā. Lidodamas ar ātrumu, kas bija tuvs gaismas ātrumam, daļiņas ietriecās kuģa metāla apvalkā, izraisot bīstamus rentgena izstarojumus.
Komandieris uzmeta skatu aparātiem. Cauri kabīnes sienu aizsargslānim spiedās izstaro- jums.
Tas bija bīstamāks par meteorītiem, no kuriem kosmonauti parasti baidījās visvairāk.
— Ko tie kavējas? — Sencovs iekliedzās un tik strauji sasvērās uz priekšu, ka siksnas izstiepās līdz pēdējai iespējai.
Bet automāti jau bija padarījuši savu. Uz kursa ekrāna pazibēja spilgts uzliesmojums, un tumsā aizlidoja nelielā automātiskā raķete — kosmiskais izlūks. Klausot automātu radiosignāliem, kas to vadīja, raķete meta ap kuģi arvien plašākus lokus, nepārtraukti sūtot skaitļojamai iekārtai ziņas par elementārdaļiņu plūsmas intensitāti.
Neizturami ilgi vilkās drausmīgās sekundes . . . Kuģis milzu ātrumā drāzās varbūt uz pašu plūsmas centru, kur izstarojums bija spējīgs trīsdesmit — četrdesmit minūtēs koncentrēt raķetē tādu radiāciju, no kuras nepa- glābtu nekādi skafandri… Bojā eja tuvojās ar nomācošu neatvairāmību, kā šausmu murgos, kas palaikam uznāk kosmosā, kad neizturamā pārslodze paralizē rokas un kājas, kad nevar pakustināt pat pirkstu un cilvēkiem šķiet, ka neizdosies paglābties no nezināmām drausmīgām briesmām.
Beidzot visu kuģi smagi sakratīja. Uz galvenā ekrāna uzzibsnīja dzinēju izplūdes strūklas. Sencovu un Korobovu spēji piespieda pie krēsliem — raķete samazināja ātrumu… Automāti vairākkārt ieslēdza bremzēšanas dzinējus, pārbīdīja gāzes kloķus, paātrinājumā rādītājs sasvērās uz labo pusi, bet apnicīgā, gaudu vaimanām līdzīgā radiometru kaukšana arvien vēl negribēja apklust. Pur- pursarkanajā trīcošajā gaismā kosmonautu sejas likās kā asinīm pielietas.
Sencovs sakoda zobus un ar milzīgu piepūli piespieda sevi sabāzt rokas kombinezona kabatās — tik grūti nācās pārvarēt kārdinājumu noraut plombas no aizsargiem, lai pats pārņemtu kuģa vadīšanu. Sirds pavēloši prasīja rīkoties, kaut ko darīt, iedvest kuģa mehānismiem savu dzīvotgribu … Rokas tā vien rāvās no kabatām laukā, un, protams, ne jau cieņa pret instrukcijas paragrāfiem tās savaldīja, bet gan paļāvība, ka automātika nepievils.
Redzams, to pašu pārdzīvoja arī Korobovs. Viņš tā žņaudza rokas, ka pirksti kļuva gluži balti, žokļi nemitīgi kustējās, it kā viņš kaut ko gremotu. Izlūks beidzot sūtīja signālu. Raķete strauji nogriezās no orbītas un tuvojās Marsam.
Trauksmes signāli kļuva vājāki, sarkanīgā gaisma apdzisa. Sencovs noslaucīja sviedrus no pieres, bet Korobovs nolaida rokas, kas pēkšņi bija sākušas trīcēt, radot pašā pretīguma sajūtu.
— Tā tik gan bija sastapšanās … — viņš nomurmināja. — No kurienes …
Sencovs paraustīja plecus. Ko te līdz minējumi? No kādām izplatījuma dzīlēm bija nākusi kosmisko daļiņu plūsma? No kurienes iztecēja un kur aizplūda šī neredzamā baismīgā upe, kuras nerimtīgajā straumē viņi gandrīz vai dabūja galu? Kas to lai iepriekš paredz? Tāpat kā nevar nojaust pavasarī zem sniega urdzošo strautiņu, kamēr cilvēks tajā nav iebridis un piesmēlis kurpes ar ledainu ūdeni… Nebija jau arī tagad laika par to domāt.