Выбрать главу

Varbūt tās nemaz /nebija žurnāla piezīmes… Varbūt kibernētiskā mašīna rādīja atsevišķus, citu no cita atrautus notikumus, turklāt atpakaļejošā secībā, it kā atceroties tos no jauna, it kā atgriežoties pagātnē, lai šos notikumus labāk analizētu. Sajās atmiņās (ja tā varētu nosaukt visu to, ko redzēja uz ekrāna un kas savā laikā ticis fiksēts sistēmas atmiņu blokos) bija dīvaini robi, kurus, iespējams, izraisīja kādi bojājumi pašā iekārtā. Lai nu kā, taču ekrāns nedeva sakarīgu priekšstatu, bet rādīja tikai saraustītas ainas, līdzīgas tām, kādas palaikam ataust arī cilvēka atmiņā.

Sākumā Kalve un Rains ieraudzīja zāli, kurā patlaban atradās, un pašus sevi tajā. Vēlāk Kalve palika viens pats, tad — Kalve ar Korobovu (tā Rains nosprieda, tāpēc ka figūras, kaut arī miglainas, tomēr bija pazīstamos skafandros) pēc kārtas atvēra visas durvis.

Pēc neliela pārtraukuma uz ekrāna parādījās liels sarkanās planētas attēls. Viņi pazina Marsu. Tad uzzibsnīja divi attēli: no Marsa virsmas startēja raķetes, mats matā līdzīgas tai, kura tagad bija kļuvusi par viņu māju, bet ekrāna vienā malā kaut kur no izplatījuma tuvojās saspiests sferoīds, ko apņēma starta estakādu josta. Rains atcerējās esta- kādi, ko bija redzējis augšā… Deimoss? Astronoms sarauca uzacis: radās iespaids, it kā tas būtu uzņemts no malas.

Attēls ar Marsu nobālēja, kļuva neskaidrs un izplēnējis pazuda. Bet Deimosa lode nāca arvien tuvāk un aizņēma visu ekrānu. Vienā un tai pašā vietā palaikam izšāvās žilbinošas ugunīgas bultas … Nebija šaubu — tur strādāja dzinējs. Milzīga kuģa dzinējs?

— Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? — Kalve iekliedzās. — Tas taču nav pavadonis! Tas taču ir… Vai tad… Kas tas ir?

— Tas ir Deimoss… — Rains čukstus atbildēja. — Baidos ticēt… Vai tad tas nav pavadonis? … Zvaigžņu kuģis? … Vai mēs patiešām atrodamies uz zvaigžņu kuģa?

Viņš apklusa — šķita neticami, ka tāds milzenis kā Deimoss būtu spējīgs kustēties ar ātrumu, kāds nepieciešams starpzvaigžņu lidojumam. Bet laikam taču …

Uzliesmojumi turpinājās — laikam uz īsu brīdi bija ieslēgušies dzinēji, bremzējot zvaigžņu kuģi. Pēc tam pāri ekrānam slīdēja tādu iekšējo telpu attēli, kas kosmonautiem bija pilnīgi svešas, un abi jau nolēma, ka te tomēr nav darīšana ar Deimosu. Bet tad parādījās pazīstamais gaitenis un angārs … Viens no attēliem kādu laiku aizkavējās uz ekrāna: liela zāle, kuras griesti balstījās uz dīvainām varavīksnes krāsās mirdzošām kolonām. Dažas no kolonām nespīdēja — no tām uz visām pusēm šķīda sarkanas dzirkstis.

— Simbolika? — Kalve nomurmināja, vērojot, kā pakāpeniski dzisa arī pārējās kolonas. Tad apdzisa pēdējā; no tās izšāvās dzirksteļu kūlis, un iestājās tumsa …

Neatlika laika pārdomāt redzēto. Uz ekrāna jau parādījās milzīgs blāķis, kas, izniris no tumsas, strauji tuvojās. Grūti bija noteikt tā izmērus: varbūt meteorīts, varbūt arī liels asteroīds. Tas izskatījās kā neīsts, kā uzzīmēts, tad tā attēls pēkšņi kļuva neskaidrs, pārvērties miglā, pazuda un to nomainīja cits …

Tagad visu ekrānu aizņēma kaut kas līdzīgs milzīgai planētai ar viļņainu virsmu, kas atgādināja nemierīgu jūru. Kalvēm šī planēta šķita pazīstama, viņš pagriezās pret Rainu …

— Jupiters, — astronoms sacīja, neatraujoties no ekrāna.

Negaidīti parādījās tā pati apaļā pults, pie kuras viņi stāvēja, un tās vidū bija pazīstamais ekrāns, tikai tagad to apņēma ne trīs, bet pieci apļi un arī signālspuldžu bija vairāk, kā to tūlīt pamanīja Kalve. Rains nepaspēja vēl izteikt savu izbrīnu, kad uz ekrāna jau parādījās tikai trīs apļi…

Kalve uzmanīgi atgāja nost no ekrāna: nepacietība dzina viņu pārbaudīt, ar kādu jaudu tagad strādā visa sistēma. Viņš soļoja no skapīša uz skapīti. Tajos koncentrējās tā milzīgā darba rezultāti, kas risinājās ar pelēko vielu pildītajās desmit kastēs, mašīnas trīsdesmit sekcijās. Nu šī sistēma strādāja ar pilnu jaudu: visur virpuļoja zilganās līnijas …

Kalve ieskatījās vienā no sekcijām: šķita, ka visa pelēkā masa zilgani spīguļo. Viņš steidzīgi atgriezās pie ekrāna, 110 kura Rains arvien vēl nevarēja atrauties.

— N11? — Kalve jautāja.

— No jauna sākas tas pats … — nezin kāpēc atmetis ar roku, Rains izdvesa.

\

Tagad uz ekrāna ap Marsu griezās divas lodītes.

— Otrs ir Foboss … — Rains sacīja. Kalve pameta ar galvu.

… Raķetes startēja no mazākās lodītes — Deimosa — uz otru lodīti. Cita aiz citas aizdrāzās divdesmit piecas raķetes. Tad strauji pieauga otras lodītes — Fobosa izmēri, tās apvalks kļuva caurspīdīgs, tam cauri varēja saskatīt raķetes, kas atradās Fobosa iekšienē, un vēl kaut kādus neizprotamus milzīgus mehānismus …

Abiem izlikās, ka uz ekrāna kaut kas no- zibsnīja, — no Fobosa izšāvās smalka, spilgti oranža līnija, kuras gals kaut kur pazuda aiz ekrāna. Foboss ietinās miglā; Kalve jau nodomāja, ka sistēma nav izturējusi šo darba slodzi un sabojājusies. Bet attēls pamazām kļuva skaidrāks.

Foboss atkal karājās savā vietā, bet raķešu tajā vairs nebija, kaut gan, tāpat kā pirmīt, tā iekšējās telpas aizņēma kaut kādi aparāti. Oranžās līnijas manāmi nobālēja, lai gan tās arvien vēl labi varēja atšķirt.

— Ko tas varētu nozīmēt? — Kalve jautāja. — Atkal viss no sākuma?

Rains satraukts vēroja ekrānu, zīmējot kaut kādus punktus uz papīra lapas … Uz ekrāna parādījās vēja saviļņota ūdens virsma, tad līdzenums, ko apspīdēja zaļgana gaisma. Un viss nozuda. Ekrāns apdzisa.

Kalve un Rains klusēdami pasēdēja vēl kādas piecas minūtes. Ekrāns neatdzīvojās.

/

Rains elpoja ar pūlēm. Balonos bija beidzies skābeklis. Vajadzēja steigties atpakaļ uz raķeti.

— Un darbs? — Kalve jautāja.

— Nāksim vēlreiz… Un vispār — pie velna ar visiem datiem! Vai jūs varat paskaidrot, ko mums tur rādīja?

— Es domāju, — Kalve teica, — ka ar šo rokturi sistēmu noskaņo zināmam darba režīmam. Tas ļauj mašīnas loģiskajai iekārtai analizēt notikumus, kas ierakstīti tās atmiņā, un transformēt tos attēlos …

— Vai tas maz iespējams?

Kalve apklusa. Kā to panākt? Šķita, ka tas nebija vienkāršs ieraksts vien: mašīnai laiku pa laikam vajadzēja atgriezties pie kāda notikuma un sākt visu no gala, tas ir, ar loģiskās analīzes palīdzību it kā atjaunot notikumus, par kuriem ziņas nezin kāpēc nebija šifrētas. Lai cik savādi tas arī izklausītos, bet brīžiem likās, ka mašīna tiešām domāja un turpat uz ekrāna apskatīja dažādus variantus, atmetot nepieņemamos.

«Tev tas, protams, tikai liekas,» Kalve sevi apsauca. Daudz kas vēl jāizprot, jāpārbauda: ko nozīmē šie kadri par raķešu izlidošanu 110 Marsa — dokumentāls ieraksts vai nederīgais variants? Un meteorīts, kas aizzibēja garām? Ko nozīmēja ugunīgās kolonas, kas apdzisa? To, ka dzinēji izgājuši no ierindas?

— Tā … — Rains sacīja. — Šobrīd nedomāsim par to, kas vēl palicis neskaidrs; vai jūs ar saprotat, ko mēs esam atklājuši? Ne

jau likai to vien, ka Deimoss nav pavadonis, bet zvaigžņu kuģis! Tas vēl nav galvenais.

— Kas tad ir galvenais?

— Galvenais — no šejienes zvaigžņu kuģis nevarēja tikt prom. Un tomēr šeit nav ne raķešu, ne apkalpes… Kur viss ir pazudis? Ja ticētu tam, ko parādīja mums mašīna, tad viņi devušies uz Fobosu, bet no turienes sūtīti tālāk. Pats Foboss taču līdz šim brīdim riņķo ap Marsu, tātad nevienu nekur prom nav vedis. Varbūt tas nav nekāds zvaigžņu kuģis, bet kaut kas cits? Bet raķetes aizsūtītas prom… Tas izraisa pavisam fantastiskus priekšstatus …