Viņš no jauna ielika ligzdā trīs pirkstus, bet durvis neklausīja. Azarovs sāka drudžaini atcerēties, kā aizvērās raķetes lūka, un ar šausmām atcerējās, ka tas notika tikai tad, ja kāds bija pārgājis pāri slieksnim uz vienu vai otru pusi. Droši vien jau bija arī kāds cits paņēmiens, bet viņš to nezināja. Tātad atlika tikai viena iespēja, kā aizvērt durvis un pārtraukt nāvējošo plūsmu, — piespiest tās aizvērties aiz sevis, bet pēc tam meklēt iespēju, kā atvērt no iekšpuses …
193
Tas viss vienā mirklī uzzibsnīja Azarova smadzenēs, un viņš jau spēra pēdējo soli, kas viņu šķīra no durvīm. Bet ja nu tās no iekšpuses neatvērsies? Biedri vēl ilgi nezinās, kas
13 — 1592
noticis ar viņu, un tie zaudēs daudz laika, ejot pa viņa pēdām un viņu meklējot. Bez viņa tie daudz ilgāk noņemsies ar raidītāju … Taču, ja radiācijas līmenis turpinās pieaugt, tad šajā gaitenī vairs nevarēs ienākt, un tas nozīmē — nevarēs arī tikt augšup. Pat tad, ja raidītājs būtu kārtībā, tikai augšā varētu nodibināt sakarus ar Zemi. Nē, durvis vajadzēja aizvērt, un, ja jau jāiet bojā, tad tikai vienam, ne visiem pieciem …
Ievilcis galvu plecos, viņš aizvēra acis un devās uz priekšu, domās atvadīdamies no visiem. Lūk, kādas beigas viņam gatavoja liktenis.
Azarovs paskrēja tikai divus soļus un ar vienu aci ieraudzīja platu gaiteni, bet tā galā vēl kādas puspievērtas durvis. Viņš drīzāk uzminēja nekā ieraudzīja, ka aiz tām slējās augšup dīvainas blāvi mirdzošas kolonas. Nākamajā mirklī Azarovu kaut kas saudzīgi pagrūda no priekšpuses, viņš sagrīļojās un, zaudējis līdzsvaru, gandrīz vai pakrita, taču viņu atkal saudzīgi satvēra, it kā uz mīkstiem pēļiem iznesa ārā un atsvieda no durvīm atpakaļ gaitenī.
Vēl divas reizes viņš mēģināja ielauzties iekšā, taču neredzamais šķērslis to atkal apturēja, saudzīgi nogāza no kājām un atsvieda atpakaļ… Durvis tā arī palika vaļā, tās aizvērt nebija iespējams, pat samaksājot ar savu dzīvību.
Azarovs atvilka elpu, rokas un kājas drebēja … Viņš pilnā balsī lamāja nezināmos
konstruktorus, kuri gan bija izgudrojuši tik lielisku aizsardzības sistēmu, bet kuriem nebija ienācis prātā šādiem gadījumiem izmantot durvju bloķēšanu, kas bija tik vienkārši. Tad viņš paskatījās dozimetrā un tūlīt apklusa. Tātad tomēr. Nē, viņam vairs nenodzīvot septiņdesmit gadus, velti viņu izmeta pa durvīm. Viņš bija paspējis saņemt nāvējošu starojuma devu. Pilots pagriezās un devās pie biedriem.
13*
195
Pie durvīm, kas veda uz angāru, viņš uzskrēja virsū Korobovam — tas steidzās viņam pretim. Azarovs ielūkojās vienmēr mierīgajā biedra sejā, pārliecības pilnajās acīs — un, uzlicis roku viņam uz pleca, mirkli piespiedās tam klāt, it kā meklēdams atbalstu.
14.
— Bet pats taču tu neesi cietis? — Sencovs jautāja jau trešo reizi. — Ko rāda dozimetrs?
— Es paklupu, un dozimetrs sašķīda. Es taču saku — neesmu …
— Ko tad vairāk, — Sencovs teica, —- tad ir labi. Pa šo gaiteni doties uz augšu tagad tiešām bīstami. Lieki rentgeni mums nemaz nav vajadzīgi. Bet tas vēl nav nāves spriedums sakariem ar Zemi. Vajadzīgs raidītājs, bet izeja… Galu galā nevar būt, ka ir tikai viena izeja uz Deimosa virspusi.
— Iespējams, ka tikai viena… — Rains sacīja. — Bet tā jau nu nav mūsu vaina.
— Vienalga, — Sencovs teica, — sliktākajā gadījumā izmantosim mūsu degvielu un uzspridzināsim kaut kur. Vai ari Kalve atvērs lūku, pa kuru ievelk raķetes.
Kalve klusēdams pamāja ar galvu.
— Ja tas neizdosies, tad spridzināsim, bet tikai pašā pēdējā mirklī.
Ar to saruna beidzās. Tagad visi nodarbojās tikai ar vienu: meklēja raķeti ar raidītāju. Meklēja, bet neatrada… Ne jau tāpēc, ka darbotos nepietiekami neatlaidīgi. Neviens netaupīja spēkus. Tiklīdz atausa kaut mazākā cerība, kosmonauti it kā atdzima.
Azarovs strādāja vairāk par visiem. Sencovs vēroja viņu, savā nodabā brīnījās par šo pēkšņo enerģijas uzliesmojumu un palaikam runāja pamācošas frāzes, tieši neadresējot tās nevienam, par grūtībām, kas rūdot jaunatni, vai arī par to, ka, lūk, tādos apstākļos neviens, kas gribot dzīvot, nedrīkstot nolaist rokas.
Azarovs gribēja dzīvot.
Tikai tagad viņš pirmo reizi izjuta, cik tas ir drausmīgi, ja nav tiesību sapņot par nākotni, ja ar skaudību jādomā par to, ko pēc gada darīs Sencovs vai Kalve, ko viņi vēl redzēs, ko uzzinās … Un tajā pašā laikā viņš izprata vienkāršo patiesību, ka cilvēks atstāj pēc sevis tikai to, ko paspējis izdarīt. Un Azarovs gribēja paspēt pēc iespējas vairāk, kamēr slimība viņu vēl nav notriekusi no kājām.
Turklāt bija vēl cerības. Viņu vēl varēja izglābt, ja… Ja izdosies atrast raidītāju. Ja ziņos Zemei. Ja palīdzība atnaks laika. Ja… Ja…
Un meklēšana turpinājās. Kosmonauti sanāca kopā tikai tad, kad nebija vairs spēka. Pavakariņojuši viņi kādu brīdi veltīja sarunām. Par vispārējo stāvokli neviens nerunāja … Te viss bija skaidrs. Runāja par veiktajiem atklājumiem, par to, ka uz Zemes brīnīsies par visu, kā izskaidros daudzus nesaprotamus laktus. Vakariņas kosmonautiem tagad bija vienīgais (ja neskaita miegu) kopīgi pavadītais laiks, un, pirms uz tām ieradās, vajadzēja gludi noskūties, nomazgāties ar losjonu un iztīrīt kombinezonus.
Vienā no kajītēm, kas bija pārvērsta par kopkajīti, bija jau ienākuši trīs piloti. Izsalkuši viņi ar nepacietību skatījās pulkstenī, bet abi zinātnieki kavējās.
Beidzot viņi parādījās — reizē, it kā kopā būtu nākuši. Abi izskatījās drūmi 1111 satraukti. Steidzīgi sagatavojušies vakariņām, viņi ēda klusēdami.
Kad vakariņas bija paēstas un uz galda parādījās kakao īpašās pudelēs " ar knupīšiem (viņi ēda tāpat kā bezsvara stāvoklī — aiz pieraduma, turklāt nebija arī citu trauku), Sencovs jautāja:
— Neesat, protams, nekā atraduši?
Kalve tikai nopūtās. Rains nenocietās:
— Ko tur slēpt? … Neviens neatradīs — ne mēs, ne kāds cits …
— Kāpēc?
— Mēs ar Kalvi šo to pārdomājām. Ceļā mēs ieskrējām kibernētiskajā centrā un tur vēlreiz pārbaudījām. Secinājumi šķiet pareizi …
—• Kādi secinājumi?
—- Kur tika atrasts skaitītājs? — Rains jautāja. — Tajā nodalījumā, uz kuru rādīja pārslēdzējs pie pults. Bet šis pārslēdzējs, kā to Kalve visumā ir konstatējis, dod mašīnai režīmu, kad attiecīgā raķete angārā tiek sagatavota lidojumam.
— Nu, un tālāk?
— Skaidrs, ka automātiskā raķete, kas nokļuvusi šeit tādā pašā veidā kā mēs …
— Tas ir, piespiedu kārtā nolaidusies un pēc tam ievilkta angārā, — Sencovs precizēja.
— Nu, pieņemsim… Šī raķete, acīm redzot, sagaidīta tika arī tāpat kā mūsējā.
— Tā tas varēja būt, — Korobovs teica. — Viena un tā paša tipa raķetes, atšķirība ir tikai detaļās.
— Pareizi. Tas nozīmē, ka roboti to pēc savas programmas sākumā uzšķērduši un tad, tā sakot, izremontējuši: piekāruši lūkām vākus, pēc kaut kāda parauga šo to piemetinājuši.
— Saprotu …
— Ja reiz tā nokļuva angārā, kuram bija uzdots sagatavot raķeti palaišanai, un, tā kā nekādu citu papildu rīkojumu nebija, to vienkārši izsvieda laukā no angāra. Raķeti, tā sakot, nosūtīja reisā … Cita izskaidrojuma nav.
— Pagaidi… Kā tad tā varēja doties reisā? Kas ieslēdza dzinējus? — Korobovs jautāja.
—• Neviens neieslēdza, — Sencovs viņam atbildēja. — Vai tu domā, ka viņu raķetes startēja ar saviem dzinējiem? Nē, viņus izsvieda tādā pašā kārtā, kā ievilka, — izmantojot magnētisku vai cita veida lauku, mēs to nezinām.