Ienākot gaitenī, kosmonauti novilka skafandrus. Sencovs vēlreiz pārbaudīja visas kajītes. Pārbaudīja, vai viss nostiprināts tā, kā nākas, vai starta laikā krava paliks savā vietā.
Visi lēnām iegāja vadības kabīnē. Kustoties kā sapnī, viņi ieņēma savas vietas gaisā. Pēkšņi pakrūtē iesmeldzās …
Sencovs apstājās pults priekšā.
— Nu, kā būs? Ko teiksi, otrais pilot?
— Interesanti tomēr, — Korobovs atsaucās. — Kāds gan ir tas jaunais pārvietošanās veids izplatījumā?
— Gan jau tiksim arī tam klāt, — Rains sacīja. — Žēl, ka tu neredzēji to, ko mums rādīja mašīna. Jā, ne mazums interesanta mēs nākamo reizi atradīsim uz Fobosa … Nav izslēgts, ka mēs ar viņiem nodibināsim sakarus. Bet ar laiku — arī satiksimies …
— Varbūt tagad, tūdaļ, apciemosim Fo- bosu? — Kalve jautāja.
— U-ja! — Korobovs iesmejas. — Ir gan tev vēriens …
— Nevaram, — Sencovs atbildēja. — Bet vispār mēs tur ieradīsimies. Pilnā sastāvā. Vai tu piekriti, Viktor?
Viņš apsēdās pie pults. Uz kādu mirkli cieši aizmiedza acis. Tad nospieda balto pogu …
Dobja dūkoņa piepildīja kabīni. Uz pults iemirdzējās uguntiņas dažādās krāsās. Uz viena no ekrāniem parādījās gaišu līniju plūsma — sākumā līnijas bija retas, bet tad to kļuva aizvien vairāk un vairāk.
Blakus uzliesmoja otrs ekrāns. Uz zaļganā fona izveidojās neizprotams zīmējums. Vairāki rubīnsarkani cilindri, katru no tiem dažādās vietās apņēma biezas kabeļu spirāles.
— Jūs tikai paskatieties, — Sencovs iesaucās izbrīnījies un pastiepa roku pēc zīmuļa. Pēkšņi bloknots, ko Sencovs bija atstājis uz pults, uzpeldēja un palika karājamies gaisā. Visi izjuta savādu vieglumu, 110 kura jau bija paspējuši atradināties … Ieslēdzās mākslīgā gravitācija. Tajā pašā laikā gaiss kļuva it kā blīvāks, pārvietošanās grūtāka — neredzama, bet bieza sega tos apklāja un ietina no visām pusēm. Kļuva vieglāk elpot, un Sencovs saprata, ka aparāti iesūknē kabīnē tīru skābekli un automāti viņus ietvēruši neredzamā, bet blīvā vidē, lai nerastos grūtības pārslodzes brīžos. Tikko jaušama gaisa vibrācija liecināja, ka šis ne jau saspiestais, bet sabiezinātais skābeklis ieplūst kabīnē, spraucoties pa grīdas flīžu spraugām. Gāze, uz kuras viņi sēdēja un gulēja, bija «smagais skābeklis».
— Nu, tā, — Korobovs teica. — Taisni negribas ticēt. Lidojam… Un pienāks taču laiks, kad skolēniem gadīsies sajaukt laikmetus un viņi būs ārkārtīgi izbrīnījušies, ja skolotājs tiem teiks, ka kosmosa kuģniecība sākusies 20. gadsimtā, nevis desmitajā, kā to stāstījis skolnieks Petrovs, un ka Džordano Bruno bojā ejā vainojama inkvizīcija, nevis gravitācija…
— Nebūs tik ļauni! — Sencovs pārliecināti sacīja. — Un tagad — katrs sava vietā!
Dunoņai pieaugot, raķete nodrebēja un sāka lēni slīdēt uz augšu. Tie bija tikai pirmie centimetri no miljoniem kilometru garā ceļa, kas viņus gaidīja, — pirmie, bet paši smagākie un svarīgākie …
Plaši pašķīrās sienas. Paātrinot gaitu, raķete izskrēja cauri slūžām. Vadības kabīni apņēma tumsa, caurspīdīgajā kupolā pazibēja estakādes fermas — un, spēcīga magnētiskā lauka izsviesta, raķete ieslīdēja izplatījumā.
— Lidojam! — Azarovs iekliedzās gavilējoši un gandrīz vai iekoda mēlē.
Visapkārt kaut kas spēcīgi un melodiski nošķindēja. Kaulos atkal salija smagums … Bija ieslēgušies dzinēji, kas paātrināja raķetes gaitu.
— Spriežot pēc trokšņiem, dzinēji ir parastie, ķīmiskie … — Korobovs noņurdēja.
Sencovs neatbildēja. Iespīlēts gaisā, viņš saspringti vēroja ekrānu ar sarkanajiem cilindriem, it kā kaut ko gaidītu. Pārslodze pazuda. Visi reizē pacēla galvas. Azarova lūpām pārslīdēja rūgts smaids. Kalve teica Rainam:
— Bija baigi…
— Vēl tikai būs, — Rains smaidīja. — Bet, kā reiz teicis kāds no senajiem rakstniekiem, tas jau ir pavisam cits stāsts …
Un tad Sencovs ieraudzīja, ka no viena ru- bīnsarkanā cilindra uz ekrāna izšaujas apžilbinošs, šaurs gaismas stars. Tad vēl viens cilindrs izmeta tādu pašu staru. Un vēl viens …
— Tā tas ir! Fotona dzinējs! Ar kvantu ģeneratoriem! — Sencovs iekliedzās, atlaižoties krēslā.
Neizturama, kaut arī ar filtriem apslāpēta gaisma ar žilbinošu liesmu plosījās uz ekrāna. Kauli no jauna kļuva smagi, uz mēraparātu skalām uzšāvās sarkanas svītras … Pilnīgā klusumā kuģa galvenais dzinējs uzņēma gaitu…
— Nākamā pietura — Zeme, — Sencovs teica svinīgi, — kuģis nesāks griezties ap Zemi — šai raķetei tas nav jādara. Interesanti gan, kur tā nolaidīsies.
— Spriežot pēc tā, ko mēs zinām par viņu klimatu, —• Rains atsaucās, — kaut kur mērenā klimata joslā, kādā līdzenumā. Varbūt arī mūsu dzimtajā pusē. Bet kā gan tas viss notiks?
— Ja jau raķete startē automātiski, tad tā arī nolaidīsies tāpat, — Sencovs sacīja. — Tagad es kuģim ticu …
Skatoties uz vienu no ekrāniem, kur bija redzams, kā arvien ātrāk attālinājās Marss, samazinājās un tikko samanāms kļuva zvaigžņu kuģis, ko viņi nupat bija atstājuši, Korobovs sacīja:
— Tā vien liekas, ka mēs lidosim tikai dažas dienas … Šis te nelidos pa orbitālo trajektoriju. Kuģis ies pa gaismas stara trajektoriju!
— Ne jau velti raķete tā izskatās! — Sencovs atbildēja. — Būtībā mums jau tagad vajadzētu gatavoties uz nolaišanos …
— Es tomēr gribētu izpētīt raķetes kibernētisko iekārtu, — Kalve nomurmināja un greizi paskatījās uz Sencovu.
— Stop! — Sencovs sacīja, ar visu savu būtību priecīgi izjūtot, cik viegli — arvien ātrāk un ātrāk — kuģis ieskrienas. — Es jums gan rādīšu! Nedomājiet — ja kuģis ir svešs, tad uz tā instrukcijas vairs nav spēkā! Kuģis tagad ir mūsu!
Smiedamies viņš vēl piebilda:
— Instrukcijas aizliedz iejaukties automātu darbībā lidojuma laikā. Ja vien to neprasa Sevišķa Nepieciešamība …
Vladimiru Mihailovu lasītājs pazīst kā asprātīgu mūsu republikas feļetonistu, satīriķi un humoristisku stāstu autoru. Taču jau pirms vairākiem gadiem viņš sāk pievērsties arī zinātniskajai fantastikai.
Viņa zinātniski fantastiskie stāsti parādās žurnālos «Draugs», «Zinātne un tehnika» un Maskavas izdevumā «Iskatej».
«Sevišķā nepieciešamība» ir rakstnieka fantasta pirmais lielakais darbs. To krievu valodā Latvijas Valsts izdevniecība izdevusi 1963. gadā.
Šajā gadā iznāks Vladimira Mihailova zinātniski fantastiskais romāns «Tuvā kosmosa ļaudis». Sagatavošanā ir zinātniski fantastiska grāmata «Ļaudis un kuģi».
Vladimiram Mihailovam zinātniski fantastiskais sižets būtībā ir tikai fons, uz kura viņš risina humānisma problēmas nākotnes komunistiskajā ērā. Lai kādos apstākļos un situācijās atrastos cilvēks, viņš pārstāv savas planētas — Zemes civilizāciju, kuras neapturamajam progresam autors veltī visu savu daiļradi.
Vladimirs Mihailovs SEVISĶA NEPIECIEŠAMĪBA
Redaktore I. Bērzkalne. Māksi, redaktors A. Jēgers. Tehn. redaktore N. Kļava. Korektore A. Pavlovska.
Nodota salikšanai 1966. g. 11. maijā. Parakstīta iespiešanai 1966. g. 15. augustā. Papīra formāts 70 X 90/32 . 7,50 fiz. iespiedi.; 8,77 uzsk. iespiedi.; 8,49 izdevu. 1. Metiens 30 000 eks. Apakšā 35 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīga, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 20339-D2431. Iespiesta Latvijas PSR Ministru _ Padomes Valsts preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības parvaldes 2. tipogrāfijā «Sovetskaja Latvija» Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 1592. K2