Kalve šaubās papurināja galvu, bet viņa acis iemirdzējās. Viņš piegāja pie programmēšanas iekārtas un, uz dažām sekundēm pārdomās iegrimis, maigi noglaudīja matēto apvalku …
Mašīna ilgi neatbildēja — spriežot pēc spuldzīšu trakās dejas, aiz skaitļojamās mašīnas fasādes ritēja intensīvs darbs. Beidzot Kalve saņēma atbildi, izlasīja to un pasniedza Sencovam.
Tas minūtes piecas pētīja rezultātus. Visi sasprindzināti sekoja viņa vaibstiem, gandrīz vai fiziski izjūtot, kā kuģis krīt arvien zemāk — uz Marsa. Beidzot Sencovs pacēla acis.
— Tātad tā . . . bez ilgas gudrošanas. Atrisinājums gluži saprātīgs. Tā kā mums vajadzīgās degvielas daudzums atkarīgs no kuģa masas, bet papildus degvielu saņemt nevarēsim, atliek tikai viens, ko mašīna arī ierosina, — samazināt masu …
Piloti saskatījās; atrisinājums, ko diktēja elektronu loģika, likās absurds. Pirmajā mirklī tas visiem šķita tikpat nejēdzīgs kā padoms skrējējam šķirties no rokas, kuņģa vai aknām, lai palielinātu ātrumu … To varēja izskaidrot vienkārši: katrs no viņiem uztvēra kuģi kā dzīvu organismu, kuram nevar atņemt kaut niecīgāko daļu, līdz ar to netraucējot pārējo orgānu precīzu un saskaņotu darbu.
Bet analoģija bija tikai ārēja, kuģis bija tikai svarīgu un mazāksvarīgu detaļu komplekss, un mašīna, kurai, kā zināms, nebija emociju, to arī atgādināja.
— Nu, ko, — Korobovs teica, — tā ir izeja. Atlicis tikai izšķirties, bez kā varam iztikt. Un to mašīna mums nepateiks . ..
— Bez šaubām, — Kalve piekrita. — Tādām lietām tā nav radīta.
— Mašīna arī nepateiks, kā to realizēt tehniski, — Azarovs piebilda. — Kad būsim izplatījumā …
Visi sāka rēķināt, tikai Rains nepiedalījās šajā darbā; uzlicis austiņas, viņš kaut ko rak- stlja, brīdi pa brīdim uzmetot acis hronometram.
Izredzes nebija nekādas labās. Pat ja ziedotu rezerves akumulatoru (800 kg), ūdens rezerves (pusotras tonnas) un dažādu aparatūru (par to runāja tikai pusbalsī, lai nedzirdētu Rains), arī tad sanāktu tikai divarpus tonnas, bet vajadzēja atbrīvoties 110 daudz lielāka svara.
Piloti sadrūma. Rains turpināja kaut ko aprēķināt, palaikam paceļot acis pret griestiem.
Tad visi trīs piloti reizē paskatījās cits uz citu, atvēra mutes, it kā gribēdami kaut ko teikt, un vienlaikus aizvēra tās. Sencovs sāka smieties un teica Azarovam;
— Nu, Vitja, saki tu …
— Pamata pakāpe! — Azarovs izgrūda.
— Pamata pakāpe! — Korobovs apstiprināja. — Degvielu no tvertnēm — tās nav palicis daudz — pārsūknēsim pēdējās pakāpes rezervuāros — tieši tur, kur mums ir iztrūkums.
— Kā to pārsūknēt? — Sencovs jautāja.
— Ļoti vienkārši! — Korobovs steidzīgi izklāstīja tikko radušos ideju. — Demontēsim vienu kompresoru, piesiesim ar trosēm pie raķetes apvalka …
Sencovs paskatījās uz abiem, pēc tam uzmeta skatienu ekrānam: lai arī Marss bija sīksti ieķēries viņu mazajā kuģī, ko nozīmēja Marsa pievilkšanas spēks salīdzinājumā ar, lūk, tādu te cilvēku gribu … Skaļi viņš teica visparastākajā balsī:
— Visumā pareizi. Vienas briesmas tomēr paliek: ja darbu laikā kuģim atkal būs kāds uzbrukums — nu, kaut vai meteoru uzbrukums, — saprotiet paši… Dzinēji sāks strādāt, bet tā ir bojā eja katram, kas būs to tuvumā. Mēs taču nevaram atvienot visu automātiku . . .
— Nav citas izejas, — Azarovs teica.
— Kāpēc gan ne? Ir cita izeja … — Rains atbildēja mierīgi, galvu nepagriezis. — Tā kā jūs nolēmāt manus aparātus neizsviest, es jums palīdzēšu … (Visi prata novērtēt astro- navigatora sirsnīgo un laipno toni — runa bija par viņu dzīvībām.) Mēs patlaban tuvojamies Marsa ārējā pavadoņa Deimosa orbītai. Es te parēķināju … Pēc stundas un dažām minūtēm — te ir precīzi skaitļi — tas mūs panāks. Uz Deimosa var nosēsties. Tur varēs mierīgāk strādāt. Bet startēt no tā nav sarežģīti…
Visi kļuva mundrāki. Būs tomēr pamats zem kājām, un demontāža ritēs ievērojami ātrāk.
— Visu nostiprināt! — Sencovs nokomandēja. — Gatavoties uz nolaišanos!
Sagatavošanas darbi prasīja vairāk nekā pusstundu; lai nolaistos, vajadzēja sagatavot daudz dažādu mehānismu, it īpaši astronomiskos aparātus. Paveikuši visu, kosmonauti 110 jauna sapulcējās kabīnē un ieņēma savas vietas saskaņā ar starta un nolaišanās instrukciju.
— Beidzot, — Sencovs pasmaidīja. — Paskatīsimies, kāds šis Marsa pavadonis īsti ir … Tas tad arī būtu viss. Lūdzu kursa koordinātes.
Rains un Kalve no jauna uzlika austiņas, Kalve ieslēdza skaitļojamo mašīnu. Kādu mirkli pagaidījis, Sencovs norāva plombas no autonomās vadīšanas kloķiem, atvāza aizsargus un pamāja Korobovam:
— Sastādīsim aklu!
Pārliecies pār mikrofonu, Korobovs lēni diktēja: «…datumā… Sevišķas nepieciešamības dēļ . .. Ievērojama novirze no kursa …» Rains, kas nenolaida acis no hronometra, teica:
— Vēl ir tieši 16 minūtes.
Pagriezis krēslu, Sencovs pārbaudīja, vai visi labi piesprādzējušies. Viņš ar prieku konstatēja «starta drudža» pazīmes: sirds pukstēja straujāk, uztvere kļuva maksimāli asa, katra kustība — jau iepriekš pārdomāta.
Viņš pagriezās pret pulti, un Rains pamāja ar galvu: «Laiks sākt!»
— Uzmanību! — Sencovs skaļi uzsauca.
Brīdinoši iekaucās sirēnas — kaut kur aizmugurē lokators sataustīja tumsā vēl neredzamo Deimosa virsmu — pavadonis vēl bija tālu, bet ātri tuvojās. Sencovs nospieda kloķi, un visi krēsli atrāvās no grīdas, atsedzot tērauda cilindrus pārslodzes amortizācijai. Tad puiciski pametis ar aci, viņš droši uzlika roku uz startera sarkanā kloķa un lēni pievilka to … Kuģis notrīcēja un palielināja ātrumu.
Iecerētais manevrs bija diezgan sarežģīts.
Kuģi vajadzēja ievadīt Deimosa orbītā ilri, lidojot tam pa priekšu, sasniegt nedaudz mazāku ātrumu par Marsa pavadoņa orbitālo ātrumu, lai Deimosam dotu iespēju panākt raķeti. Tā netiktu iztērēts ne grams no bremzēšanai paredzētās degvielas.
Pavadonis nedzirdami slīdēja pa savu orbītu, un tā attēls uz ekrāniem kļuva arvien lielāks. Sencovs ieslēdza stūres, raķete nemanāmi izmainīja kustības virzienu, un neviens gandrīz nejuta paātrinājumu. Jā, Sencovs bija īsts mākslinieks — to zināja visi. Kalve jau aprēķināja sastapšanās punktu. Mazā planēta dzinās kuģim pakaļ.
Sencovs nedaudz palielināja raķetes ātrumu, lai sastapšanās brīdī ātrumu starpība samazinātos līdz minimumam. Amortizatoru cilindri lēni sakustējās. Ķermeņi kļuva manāmi smagāki. Burtnīca, kas peldēja pie griestiem, kā taurenītis pasviedās sānis …
Dažu kilometru attālumā no Deimosa, kad kuģa un pavadoņa ātrums bija gandrīz vienāds, Sencovs izslēdza dzinēju. Viņš atspiedās pret krēsla atzveltni un, raudzīdamies griestos, teica:
— Tā. Kādu pusslundiņu nogaidīsim un …
Vēlāk, kad viņi mēģināja atcerēties, kā tas bija noticis, visi atzinās, ka tajā mirklī viņiem prātā bija iešāvusies viena un tā pati doma: Deimosam ir apnicis skatīties uz kuģi, kas joņo pa priekšu, un tas ir nolēmis sagrābt to savās rokās un izpētīt. Tomēr jāšaubās, vai
licši lā viņi iztēlojās notikumus brīdī, kad kuģis, it kā varena tnchānisma pievilkts, ar pakaļgalu metās pretī pavadonim. Visi nodrebēja savos krēslos. Sencovs ar tikko manāmu ātru kustību no jauna ieslēdza dzinēju. Taču Deimoss nāca arvien tuvāk un tuvāk un daudz ātrāk, nekā gribējās kosmonautiem. Uz ekrāna pazibēja kaut kādas mirdzošas virsotnes, savādas, spocīgas terases …