Tad Sencovs, tīri instinktīvi cenzdamies aizvirzīt raķeti sānis no pavadoņa orbītas, satvēra stūres, bet tumšais koloss bija jau blakus.
Kuģi tā sakratīja, ka iekaucās amortizatori. Griezīga šņirkstoņa, brīkšķēšana … Šķita, it kā raķeti vilkšus vilktu pāri šķautnainiem akmeņiem … Sencovs vienā rāvienā izslēdza stūres mehānismu, un šņirkstoņa apklusa. Pēkšņi nodzisa pakaļējais apskates ekrāns. Iestājās nāves klusums.
Sencovs lēni nostiprināja drošinātājus — pārāk lēni, kā visiem šķita. Nolaišanās bija atstājusi uz visiem smagu iespaidu. Savāds gurdums bija salijis rokās, gribējās aizvērt acis un iemigt. Tad vēl nesaprotama psihiska reakcija — katram likās, ka viņš guļ uz muguras, nevis sēž krēslā.
33
… Uz muguras? Bet kabīnes sienas ar dur- / vīm uz gaiteni — apakšā zem kājām? Murgi… Reiz taču viņi atradās tieši tādā stāvoklī! Kad īsti? Nē, nebija tā… Vajag atcerēties. Jā — pirms starta, kad raķete stāvēja vertikāli uz Zemes, pievilkšanas spēks skaidri
3 — 1592
norādīja, kur ir leja. Varbūt mums tas viss tikai šķiet? Var jau būt — vienalga, gulēt uz muguras ir ērtāk. Tātad — gulēsim …
— Negulēt! — Sencova balss skanēja dzedri un pat mazliet draudoši.
Rains pirmais ar piepūli atvēra acis. Ausīs džinkstēja. Asinis atkal pieplūda smadzenēm, domas kļuva skaidrākas. Sencovs mazliet sasvērās sāņus — krēsls bija pagriezies ap savu asi; sev pašam negaidot, viņš izkrita no krēsla laukā un, neveikli tirinot kājas, palika karājamies siksnās. Tātad «leja» tiešām eksistēja … Sencova skatiens atdūrās pret durvīm — virs tām gulēja tā pati burtnīca, kas pirmīt plivinājās pa kabīni.
— Visiem nostiprināt krēslus, citādi izkri- tīsiet! — Sencovs mierīgi izrīkoja.
— Smagums! — Rains teica. — Tā ir gravitācija … — Un piepeši viņš iekliedzās:
— Kur te radies tāds smagums?!
Pēkšņi raķete no jauna nodrebēja un sāka
lēni svērties lejup, nolaižot priekšgalu, — šķita, kāds stumda kosmonautus, lai viņi ar saviem krēsliem ieņemtu normālu, vertikālu stāvokli. Neviens nebilda ne vārda — iepletuši elkoņus, lai viņus nesvaidītu krēslos, kosmonauti stingi vēroja ekrānus, it kā 110 turienes būtu gaidāms glābiņš vai bojā eja …
Sencovs pacēla roku, iekliedzās: «Turieties!»… Kalve nodomāja — tūdaļ raķete trieksies bezdibenī. Viņš gribēja aizvērt acis, lai neredzētu pēdējo mirkli. Bet arī tam nepietika spēka …
Nekas drausmīgs nenotika — nosvērusies lejup, raķete apstājās un sastinga, veidodama 00 grādu leņķi pret horizontālo līniju, kas tagad bija labi samanāma. Visi lēnām atguvās; Kalve nevaldāmi žāvājās, Azarovs berzēja sadauzīto elkoni.
Sencovs atsprādzēja siksnas (kurās karājās, pēc tam kad bija izkritis no krēsla), smagi atsitās pret slīpo grīdu un lēni noslīdēja līdz pašai sienai, kur tad uzmanīgi uzslējās kājās.
— Kur mēs esam? — Kalve jautāja. — Vai tas ir Marss?
— Nē, — lēni atbildēja Sencovs. — Tas nav Marss.
— Jā, bet gravitācija? No kurienes gravitācija?! — Rains no jauna dusmīgi iesaucās. — Tas taču nevar būt! Es savus aprēķinus pamatoju uz Deimosu! Kur mēs esam nolaidušies? Mēs taču nepacelsimies!
Pēc ilgstošā bezsvara stāvokļa viņam, tāpat kā citiem komandas locekļiem, likās, ka tāds smagums nav izjusts pat vislielākā paātrinājuma brīžos. Tikai Sencovs, kas jau stāvēja kājās, varēja, kaut arī ar grūtībām, novērtēt gravitācijas lauka īsto intensitāti.
— Esam gan iesēdušies … — Sencovs noņurdēja. Viņš aizrāpās līdz krēslam, pagrieza to, apsēdās un atviegloti nopūtās.
3*
35
— Tiešām, gravitācija šeit lielāka nekā uz Zemes, — Azarovs noteica vienaldzīgā balsī.
— Mums tā tikai šķiet, — Korobovs tūlīt iebilda. — Viena piektā daļa Zemes pievilkšanas spēka, — viņš pamāja ar galvu uz grāvi metra pusi. — Mēs vienkārši esam pieraduši pie vieglas dzīves …
Kalve pieklājīgi pasmaidīja, ar to apliecinot, ka smagums viņam nav atņēmis spēju novērtēt šo vārdu spēli. Pārējie saīguši klusēja.
— Viegla dzīve… — Rains gari novilka.
— Tāpēc mums arī tāda pašsajūta… Bet cēlonis tomēr būtu jāizdibina? Komandierī
— Šeit mēs to neizdibināsim, — Sencovs drūmi un it kā nedroši atbildēja. — Nāksies izkāpt… Pagaidām varu teikt tikai to, ka es laidos uz Deimosu.
— Tik liels gravitācijas spriegums… — Kalve nomurmināja.
— Pasmejieties, ja tīk, — Korobovs teica,
— bet vai tikai šis nav kāds mākslīgais pavadonis?
Visi tiešām sāka smieties. Mākslīgais pavadonis — izklausījās, it kā viņš runātu par kādu fantastisku pasauli, bet šeit bija acīm redzama realitāte. Turklāt pats Korobovs to arī pateica pa jokam, kaut gan acis šķita nopietnas, un varēja nojaust, ka kaut kur sirds dziļumos viņš gatavs noticēt savai versijai.
— Pagaidiet! — Azarovs pacēla roku. — Es sapratu. Deimoss nav no parastas matērijas. Noārdīti elektronu apvalki, kolosāls blīvums — lūk, kur cēlonis. Atcerieties — Van Manena un visas tamlīdzīgās zvaigznes …
— Atceramies… — Rains nomurmināja.
— Jūs domājat — ja tas būtu tā, tad to nepamanītu agrāk? Tad Dcimoss un Marss grieztos ap kādu sistēmas kopējo smaguma centru … Tad jau drīzāk Šī superblīvā masa nemaz nav Deimoss. Varbūt tā nupat kā tuvojusies Marsam — iespējama arī tāda sagadīšanās — un tagad atrodas Deimosa orbītā … Lai gan — te tomēr Deimosa vieta … Vārdu sakot, nezinu.
— Nu, ko, — Sencovs teica, — pieņemsim Azarova domu kā hipotēzi, kura vēl pārbaudāma. Protams, nav izslēgts, ka radīsies arī cits atrisinājums. Bet to mēs atradīsim droši vien tikai tur, pavadoņa virspusē, un ne jau šeit, kabīnē.
Rains paraustīja plecus un klusēja. Sencovs rezumēja izteiktās domas:
— Šķiet, ka šodien bijis tik daudz pārdzīvojumu, ka pietiktu visam lidojumam.
— Nē, mēs vienkārši guļam un visi redzam vienu sapni, — Korobovs iemeta vidū.
Smiekli skanēja mazliet samāksloti: kabīnē arvien vēl valdīja zināms mulsums. Tā laikam jūtas cilvēki, ko piemeklējusi avārija uz jūras, bet kas tomēr priecājas, ka viņiem izdevies nokļūt kādas neapdzīvotas salas krastā, kaut arī saprot, ka viņus arī priekšdienās negaida nekas labs …
Beidzot Sencovs norīkoja visus darbā. Korobovs piecēlās, pamāja Azarovam un abi devās apskatīt telpas un dzinējus, spraukdamies pa šaurajām ejām, lai aplūkotu kompresorus un degšanas kameras … Kalve pietupās skaitļojamās mašīnas priekšā un sāka to pārbaudīt. Sencovs pavēlēja izslēgt visu lieko apgaismojumu un visus lokatorus.
— Bet ja nu gadīsies meteorīts? — Rains jautāja.
— Kaut vai… ja nedarbosies dzinēji, mēs, vienalga, netiksim projām.
Rains pameta ar galvu, it kā šāda atbilde viņu būtu pilnīgi nomierinājusi, un sāka pārslēgt ekrānus aizmugures teleuztvērējam. Ekrāni tomēr neatdzīvojās — kā redzams, raķetes pakaļgalā bija bojājumi…
Drīz vien, slaukot notrieptās rokas, atgriezās Korobovs un Azarovs. Viņi ziņoja īsi. Paviršā apskate liecināja, ka viss kārtībā. Palaist kompresorus tukšgaitā viņi tomēr neuzdrošinājās — enerģijas patēriņš iznāktu pārāk liels. Šur tur bija traucēts apgaismojums, bet tas jau tīrais sīkums.
Vērīgi lūkodamies mēraparātos, Sencovs uzmanīgi noklausījās ziņojumus. Pameta šķietami vienaldzīgi ar galvu un, pagriezies pret Rainu, teica:
— Stiprs magnētisks lauks — savādi… Tātad — ne tikai gravitācija.
— Arvien jaunas problēmas, — Rains noplātīja rokas. — Nāksies izkāpt. Protams, nav izslēgts, ka pavadonis sastāv no superblīvas matērijas, vai arī . . .