Mēja parakstījās, un Robs ar sirsnīgu smaidu paņēma planšeti. - Paldies un laipni lūdzu uz klāja!
Viņam sekoja korpulenta sieviete ar ideālu vara krāsas ādu.
- Sveika, Mēja! Esmu notāre Taša. - Viņa turēja rokās kaut ko līdzīgu lielai rēķinu grāmatai. - Vai tev ir līdzi vadītāja apliecība? - Mēja iedeva viņai apliecību. - Lieliski. Man arī vajag no tevis trīs parakstus. Tikai nejautā, kāpēc. Un kāpēc papīra formātā. Štata administrācijas prasības. - Taša norādīja uz trim tukšiem taisnstūrīšiem, un Mēja ierakstīja tajos savu vārdu.
- Paldies! - Taša pastiepa uz viņas pusi zilu zīmogspil-ventiņu. - Tagad līdzās katram parakstam jāuzliek pirksta nospiedums. Neuztraucies, šī krāsa neatstāj pēdas. Tūlīt redzēsi.
Piespiedusi īkšķi pie spilventiņa, Mēja atstāja tā nospiedumu līdzās katram parakstam. Tik tiešām - krāsa bija redzama uz papīra, bet pirksts palika pilnīgi tīrs.
- Redzi? - vērojot Mejas pārsteigumu, Taša uzrauca uzacis. - Tā ir neredzama - parādās tikai šajā grāmatā.
Nu ko, tāpēc jau Mēja gribēja šeit strādāt. Te viss bija labāk nekā citur, pat pirkstu nospiedumus noņēma ar kaut kādu jaunu, pilnīgi neredzamu krāsu.
Kad Taša aizgāja, Mejai sniedza roku kalsns vīrietis sarkanā kreklā ar rāvējslēdzēju.
- Sveika, mani sauc Džons. Vakar uzrakstīju tev, lai paņem līdzi dzimšanas apliecību. - Viņš sakļāva plaukstas kā lūgsnā.
Mēja sameklēja somiņā dzimšanas apliecību, un Džonam iemirdzējās acis. - Tu patiešām paņēmi! - Viņš bez skaņas sasita plaukstas un atsedza smaidā sīku zobu rindu. - Neviens vēl nav atcerējies to ar pirmo reizi. Tu būsi mana jaunā favorīte. - Viņš paņēma apliecību, apsolījis to atdot, kolīdz būs nokopējis.
Džonam aiz muguras stāvēja gadus trīsdesmit piecus vecs vīrietis ar svētlaimīgu sejas izteiksmi, vecākais no visiem līdz šim redzētajiem sferistiem.
- Priecājos iepazīties! Brendons. Man ir tas gods izsniegt tev jauno planšeti. - Viņš turēja rokās mirdzošu, caurspīdīgu priekšmetu, kura melnās, gludās malas šķita darinātas no obsidiāna.
Mēja iepleta acis. - Tās vēl nav izlaistas pārdošanā!
Brendona sejā ievilkās plats smaids. - Četrreiz ātrāka par iepriekšējo modeli. Es ar savējo spēlējos veselu nedēļu. Fantastisks aparāts.
- Un man arī tāda būs?
- Jau ir, - viņš sacīja. - Tava personālā planšete.
Viņš pagrieza planšeti un parādīja Mejai uz malas
iegravētos vārdus: “Meibelina Rennere Holande.”
Brendons ielika to viņai rokās. Tā bija viegla kā papīra šķīvis.
- Tev noteikti jau ir planšete?
- Jā. Proti, klēpjdators.
- Klēpjdators. Oho! Vai tev tas ir lidzi?
Mēja norādīja uz savu datoru. - Šķiet, to var izmest atkritumos.
- Nekādā gadījumā! - Brendons manāmi satraucās. - Vismaz nodod to utilizācijā.
- Es tikai pajokoju, - Mēja paskaidroja. - Droši vien es to paturēšu. Tur ir visi mani dati.
- Tieši tas, kas vajadzīgs! Tūlīt pārsūtīšu tos uz jauno planšeti.
- Es pati varu to izdarīt.
- Varbūt tomēr ļausi man? Es visu mūžu esmu mācījies šī brīža dēļ.
Mēja iesmējās un pastūma krēslu malā. Brendons nometās uz ceļiem pie galda, nolika jauno planšeti lidzās datoram un pāris minūšu laikā pārsūtīja visus viņas datus un kontus.
- Gatavs! Tagad izdarīsim to pašu ar mobilo. Ta-dam! -Viņš izcēla no somas tālruni, kas bija krietni vien labāks par Mejas veco un personalizēts tāpat kā planšete -arī telefonam aizmugurē jau bija iegravēts viņas vārds. Brendons nolika abus tālruņus līdzās un, izmantojot kaut kādu bezvadu sistēmu, ātri pārsūtīja visus datus no vecā aparāta uz jauno.
- Nu, lūk, tagad viss, kas bija tavā mobilajā un cietajā diskā, ir pieejams jaunajā tālrunī un planšetē, turklāt ir dublēts mākonī un mūsu serverī. Tava mūzika, fotogrāfijas, sarakste un dati - tas viss nu ir saglabāts uz mūžiem un būs pieejams gan pēc viena, gan simt gadiem. Ja pazaudēsi planšeti vai mobilo, pēc sešām minūtēm viss būs atgūts un pārsūtīts uz citu aparātu. Tas viss nekur nepazudis ne nākamajā gadā, ne nākamajā gadsimtā.
Bridi viņi abi raudzījās uz jaunajiem aparātiem.
- Būtu labi, ja šī sistēma būtu izgudrota pirms desmit gadiem. Toreiz es sadedzināju divus cietos diskus un jutos tā, it kā man būtu nodegusi māja ar visu iedzīvi.
Brendons piecēlās kājās.
- Milzīgs paldies, - sacīja Mēja.
- Nav par ko, - viņš atteica. - Tagad varēsim sūtīt tev atjauninājumus, aplikācijas un visu pārējo, lai tu būtu, tā teikt, apritē. Kā vari iedomāties, šeit visiem jālieto vienas un tās pašas programmu versijas. Domāju, ka tas ir viss. - Viņš atkāpās no galda un apstājās, it kā būtu kaut ko atcerējies. - Un, protams, ir ļoti svarīgi, lai visi datu nesēji būtu aizsargāti ar paroli. Te būs tavējā. -Brendons iedeva viņai papīra lapiņu ar virkni ciparu un nezināmu simbolu. - Būtu labi, ja tu šodien to iemācītos no galvas un tad iznīcinātu. Sarunāts?
- Sarunāts.
- Ja gribi, vēlāk varam nomainīt paroli. Vienkārši pasaki man, un es iedošu tev jaunu. Tās ģenerē dators.
Mēja paņēma veco datoru un grasījās ielikt to somā.
Brendons skatījās tā, it kā tas būtu kādas invazīvās sugas pārstāvis. - Vai gribi, lai es to likvidēju? Mēs darām to videi draudzīgā veidā.
- Varbūt labāk rīt, - Mēja iebilda. - Gribu no tā atvadīties.
Brendons saprotoši pasmaidīja. - Protams. Es nu iešu. - Viņš viegli paklanījās un devās prom. Viņam aiz muguras stāvēja Enija. Atspiedusi galvu plaukstā, viņa ar smaidu vēroja Mēju.
- Nu beidzot mana mazā draudzenīte ir pieaugusi.
Mēja pielēca kājās un viņu apskāva. - Paldies! - viņa
pačukstēja draudzenei pie kakla.
- Nu, nu. Būs jau labi. - Enija nemierīgi sagrozījās, bet Mēja nelaida viņu vaļā.
- Es nopietni runāju.
- Viss kārtībā. - Enija atraisījās no viņas rokām. - Nomierinies. Vai ari turpini. Tas jau kļūst seksīgi.
- Milzīgs tev paldies! - Mejas balss aizķērās kaklā.
- Tā tikai vēl trūka! - sacīja Enija. - Tu taču nesāksi pinkšķēt otrajā darba dienā.
- Piedod! Es vienkārši esmu tev ļoti pateicīga.
- Nomierinies! - Enija paspēra soli tuvāk un viņu apskāva. - Nomierinies. Jēziņ! Tu esi tāda šiza.
Mēja vairākas reizes dziļi ieelpoja un centās saņemt sevi rokās. - Viss, es jau nomierinājos. Jā, mans tētis arī tevi ļoti mīl. Visi ir tik laimīgi.
- Labi, labi. Tas gan ir mazliet dīvaini, ņemot vērā, ka mēs nekad neesam tikušies. Bet vari pateikt, ka es viņu arī mīlu - no visas sirds. Vai viņš ir seksīgs? Sirmais lapsa kūmiņš? Svingers? Varbūt mums kaut kas var sanākt? Vai tagad varam ķerties pie darba?
- Jā, protams. - Mēja atkal apsēdās. - Piedod!
Enija šķelmīgi uzrauca uzacis. - Šķiet, ka atkal ir mācību gada sākums un mēs tikko esam atklājušas, ka dzīvosim vienā istabā. Tev iedeva jaunu planšeti?
-Jā-
- Parādi! - Enija apskatīja Mejas guvumu. - 0! Te ir iegravēts tavs vārds - cik mīļi! Mēs te visiem parādīsim, uz ko esam spējīgas, vai ne?
- Es tā ceru.
- Nu, re, ir klāt ari tavs priekšnieks. Sveiks, Den!
Mēja žigli notrauca no vaigiem asaras. Paskatījusies
Enijai pār plecu, viņa ieraudzīja izskatīgu, samērīgi veidotu un akurātu vīrieti. Viņam bija brūns svīteris ar kapuci un teju vai svētlaimīgs smaids.
- Sveika, Enij! Kā sokas? - Viņš sarokojās ar Eniju.
- Nevaru sūdzēties.
- Priecājos to dzirdēt.