Mēja pārtvēra Stentona bažīgo un reizē bargo skatienu, kurš lika viņai saņemties. Viņa dziļi ieelpoja un centās koncentrēties uz pašreizējo momentu. Pēc tam viņai vēl būs laiks atminēt šo Kaldena un Taja rēbusu. Vēl būs laiks, viņa nodomāja un juta, ka sirds nedaudz palēnina tempu.
- Kā pirmās Viktors ir atnesis mūsu trauslākās radības - jūraszirdziņu tēti ar mazuļu pulku, - Beilijs stāstīja. - Kā redzat, jūraszirdziņi tiek pārnesti uz jauno akvāriju maisā, gluži kā zelta zivtiņas no apgabala gadatirgus. Prakse ir pierādījusi, ka tas ir labākais paņēmiens šādu vārīgu radību pārvietošanai - tad tās nevar atsisties pret cietām virsmām, turklāt polietilēns ir daudz vieglāks par organisko stiklu un citiem cietiem materiāliem.
Viktors nu stāvēja kāpnīšu augšā un pēc tikko manāmas Stentona zīmes nolaida maisu uz ūdens virsmas. Pasīvie jūraszirdziņi bija pieslējušies pie maisa apakšdaļas un neizrādīja ne mazāko izpratni par notiekošo -ka tie ir maisā, ka tos kaut kur nes, ka tie ir dzīvi. Tie gandrīz nekustējās un nekādi neprotestēja.
Mēja pārbaudīja vērotāju skaitu - gandrīz sešdesmit divi miljoni. Beilijs paskaidroja, ka ir mazliet jānogaida, līdz ūdens temperatūra maisā būs tāda pati kā akvārijā. Mēja atkal centās pārtvert Kaldena skatienu, bet viņš nenovērsa acis no akvārija, vērojot jūraszirdziņus ar tik mīlīgu smaidu, it kā tie būtu viņa paša bērni.
Viktors atkal kāpa augšup pa sarkanajām kāpnītēm akvārija viņā pusē. - Tas ir tik interesanti, - sacīja Beilijs. - Nu mēs redzam, kā tiek nests augšā astoņkājis. Tam vajag lielāku tvertni, bet ne proporcionāli lielāku. Ja tas gribētu, spētu ietilpt sviestmaižu kārbiņā, jo tam nav kaulu - pat mugurkaula. Tas ir plastisks radījums ar apbrīnojamu spēju pielāgoties apstākļiem.
Pēc brīža uz koši zilā ūdens virsmas viegli šūpojās divi maisi: viens - ar jūraszirdziņiem, otrs - ar astoņkāji. Astoņkājis bija izplājies uz sava pagaidu mitekļa dibena, it kā apjaustu, ka zem viņa atrodas daudz plašāks mājoklis.
Viktors norādīja uz jūraszirdziņiem un uzmeta jautājošu skatienu Beilijam un Stentonam. - Šķiet, ka jūraszirdziņi ir gatavi iepazīties ar jauno mājokli, - Beilijs turpināja. - Tas noteikti būs varen skaists skats. Vari sākt, kad esi gatavs. - Viktors ielaida jūraszirdziņus akvārijā, un tas patiešām bija ļoti skaists skats. Caurspīdīgās, viegli zeltainās radības sabira zilajā ūdenī un grima lejup kā lēns zeltītu jautājuma zīmju lietus.
- Cik skaisti! - Beilijs jūsmoja.
Pēdīgi no maisa negribīgi izslīdēja mazuļu tēvs; atšķirībā no saviem pēcnācējiem, kuri haotiski izklīda uz visām pusēm, tas mērķtiecīgi nolaidās akvārija dibenā un žigli paslēpās starp koraļļiem un jūraszālēm. Pēc pāris sekundēm viņš vairs nebija redzams.
- Ko tu neteiksi! - Beilijs iesaucās. - Tas gan ir bikls puisis!
Mazuļi turpināja grimt lejup vai dreifēja akvārija vidū; tikai daži no tiem tiecās nokļūt kādā noteiktā vietā.
- Vai esam gatavi? - Beilijs pacēla galvu pret Viktoru. - Pagaidām viss iet pēc plāna. Šķiet, ka esam gatavi astoņkājim. - Kad Viktors pāršķēla maisa dibenu, astoņkāja taustekļi momentā pasniedzās uz augšu kā sveicienā pacelta roka. Tas tāpat kā agrāk vienatnē izpētīja jaunā mājokļa sienas, aptaustīja koraļļus un jūraszāles, maigām kustībām apmierinot savu vēlmi visu izzināt, visam pieskarties.
- Paskatieties uz viņu! Burvīgi, - teica Beilijs. - Apbrīnojams radījums. Droši vien tajā milzu pūslī ir kaut kas līdzīgs smadzenēm, vai ne? - Beilijs pagriezās pret Stentonu, gaidot atbildi, bet viņš izlikās, ka tas ir retorisks jautājums. Mutes kaktiņi tikko manāmi parāvās uz augšu, bet skatiens nenovērsās no akvārija.
Izpleties un piebriedis, astoņkājis plūda no vienas akvārija puses uz otru, gandrīz neskarot jūraszirdziņus un citas būtnes, tikai vērojot tās savā neremdināmajā ziņkārībā. Kamēr tas ar liegiem pieskārieniem pētīja savu jauno mājokli, Mēja atkal pamanīja kustību uz sarkanajām kāpnītēm.
- Nu re - Viktora palīgs ved mūsu galveno zvaigzni, -paskaidroja Beilijs, vērojot, kā tuvojas otrs biologs, arī ģērbies viscaur baltā; viņš vadīja kaut ko līdzīgu autoie-krāvējam ar prāvu organiskā stikla konteineru. Haizivs savā pagaidu mājoklī šķita daudz mierīgāka nekā parasti, tikai pāris reižu uzsita ar asti pa labi un pa kreisi.
Uzkāpuši pa kāpnītēm, viņi nolaida caurspīdīgo konteineru uz ūdens virsmas. Mēja domāja, ka jūraszirdziņi un astoņkājis tūlīt meklēs kādu slēptuvi, bet haizivs sastinga kā pārakmeņojusies.
- Paskat tik! - Beilijs jūsmoja.
Vērotāju skaits bija sasniedzis septiņdesmit piecus miljonus un turpināja strauji augt - aptuveni par pusmiljonu pāris sekundēs.
Haizivs joprojām gulēja kā pamirusi, droši vien gribēja palikt nemanīta, un šķita, ka astoņkājis nenojauš plēsoņas klātbūtni un iespēju, ka tā pievienosies viņiem akvārijā. Viktors un viņa palīgs tikmēr bija nokāpuši lejā un atnesuši lielu spaini.
- Vispirms Viktors iemetīs akvārijā haizivs mīļāko barību, - Beilijs paskaidroja. - Tas ļaus mūsu rīmai apmierināt izsalkumu un novērsīs uzmanību no jaunajiem kaimiņiem, ļaujot tiem aklimatizēties. Viņš baroja haizivi visu dienu, un tai jābūt labi paēdušai; pretējā gadījumā šīs tunzivis būs tai brokastu, lenča un vakariņu vietā.
Viktors iemeta akvārijā sešas prāvas, aptuveni desmit mārciņas smagas tunzivis, un tās sāka ar skubu pētīt jauno vidi. - Nav vajadzības ļaut tām aklimatizēties, -Beilijs sacīja. - Drīz vien tās pārtaps par barību, un to labsajūtai nav īpašas nozīmes. Paskat, cik tās ir ātras! -Tunzivis sparīgi šaudījās pa akvāriju, ar savu negaidīto klātbūtni iedzenot astoņkāji un jūraszirdziņus koraļļos un jūraszāļu skarās akvārija dibenā. Drīz vien zivis nomierinājās un sāka mest lēnus lokus. Jūraszirdziņu tētis jorojām nebija redzams, bet mazuļi viegli šūpojās ūdenī, aizāķējuši astes aiz jūraszālēm un aktīniju taustekļiem. Tā bija tik mierpilna aina, ka Mēja nespēja atraut no tās acis.
- Brīnišķīgs skats, - Beilijs noteica, vērojot koraļļus un augus citrondzeltenā, zilā un bordo krāsā. - Paskatieties uz šim laimīgajām radībām! Gandrīz vai žēl kaut ko mainīt šajā zemūdens idillē. - Šķita, ka viņš pats ir pārsteigts par saviem vārdiem, labi zinādams, ka viņiem ir pavisam citi nodomi. Pārmijis skatienus ar Stentonu, Beilijs centās saņemt sevi rokās.
- Bet mēs esam par reālistisku un holistisku skatījumu uz pasauli, - viņš sacīja. - Un tas nozimē apvienot visas radības, kas veido šo ekosistēmu. Kā redzu, mūsu draugiem tūlīt pievienosies haizivs.
Paskatījusies augšup, Mēja ieraudzīja, ka Viktors grasās atvērt tvertni. Haizivs joprojām nekustējās - īsts paškontroles iemiesojums. Kad tā sāka slidēt lejup pa organiskā stikla slīpni. Mēju uz brīdi pārņēma pretrunīgas jūtas. Protams, bija gluži dabiski, ka haizivs pievienosies tām radībām, ar kurām dzīvoja kopā okeāna dzīlēs. Mēja saprata, ka tas ir pareizi un neizbēgami, tomēr nodomāja, ka tikpat dabiski būtu redzēt lidmašīnu krītam no debesīm. Šausmas pārņem vēlāk.
- Lūk, arī mūsu zemūdens saimes pēdējais loceklis, -Beilijs pavēstīja. - Kolīdz haizivs būs izlaista, mēs pirmo reizi vēsturē gūsim patiesu priekšstatu par dzīvi Marianas dziļvagā, uzzināsim, kā sadzīvo tās iemītnieki. Vai esam gatavi? - Beilijs uzlūkoja Stentonu, kurš klusējot stāvēja viņam līdzās un nu strupi pamāja ar galvu, sak, nav nekādas vajadzības prasīt viņam atļauju.
Ienirusi akvārijā, haizivs zibenīgi šāvās lejup, sakampa lielāko tunzivi un aprija to divos kampienos, it kā būtu vērojusi savu laupījumu caur stiklu, gatavojusies maltītei un skaidri zinātu katras porcijas atrašanās vietu. Kamēr zivs visu acu priekšā virzījās caur haizivs gremošanas traktu, tā strauji vienu pēc otras aprija vēl divas zivis. Ceturtā vēl bija plēsoņas žokļos, kad pirmās zivs granulētās paliekas jau bija kā sniegs nolaidušās akvārija dibenā.