Mēja paskatījās uz akvārija dibenu - astoņkājis un jūraszirdziņi vairs nekur nebija redzami. Viņa pamanīja vien tikko jaušamu kustību koraļļu biezoknī un kaut ko līdzīgu astoņkāja tausteklim. Tomēr Mēja joprojām cerēja, ka haizivs tos neaprīs - galu galā Stentons bija atradis šīs radības gandrīz vienuviet, turklāt tās nozuda tik steidzīgi, it kā labi pazītu šī plēsēja iedabu. Pacēlusi acis, Mēja ieraudzīja, ka haizivs met lokus pa tukšu akvāriju. Kamēr viņa meklēja astoņkāji un jūraszirdziņus, plēsoņa bija atbrīvojusies no beidzamo zivju paliekām, kuras kā pelēki putekļi nogrima akvārija dibenā.
Beilijs nervozi iesmējās. - Nu man sāk likties... - viņš iesāka, bet tūlīt aprāvās. Uzmetusi skatienu Stentona samiegtajām acīm, Mēja saprata, ka viņiem nav alternatīvas, eksperiments netiks pārtraukts. Viņa paskatījās uz Kaldenu-Taju, kurš joprojām nenovērsdamies raudzījās uz akvāriju. Viņš mierīgi vēroja notiekošo, it kā būtu redzējis kaut ko tādu jau iepriekš un zinātu, ar ko tas beigsies.
- Mūsu haizivs ir ļoti rijīgs radījums, - Beilijs turpināja, - un es uztrauktos par mūsu mazās pasaulītes iemītniekiem, ja nezinātu, ka tas ir gluži lieki. Bet es zinu. Man līdzās stāv viens no dižajiem zemūdens pētniekiem, un viņš zina, ko dara. - Beilijs paskatījās uz Stentonu, meklējot kādu apliecinājumu tam, ka viņš ir gatavs pārtraukt eksperimentu vai vismaz kaut ko paskaidrot, nomierināt skatītājus. Bet Stentons tikai apbrīnā raudzījās uz haizivi.
Zibenīga kustība pievērsa Mejas uzmanību akvārijam. Ierakusies ar degunu dziļi koraļļos, haizivs plosīja tos ar mežonīgu spēku.
- Ak nē! Tikai ne to! - Beilijs izdvesa.
Pēc brīža haizivs iebāza galvu koraļļu pudura paliekās un iznira ar astoņkāji zobos. It kā gribētu sagādāt skatītājiem lielāku baudu, plēsoņa aizvilka to uz atklātu vietu.
- Ak kungs! - Beilijs iestenējās.
Apzināti vai neviļus, bet astoņkājis pretojās savam liktenim. Haizivs norāva tam vienu taustekli, tad šķita pakampjam mutē galvu, bet pēc sekundes atklājās, ka upuris, vēl dzīvs un salīdzinoši maz cietis, ir paslēpies tai aiz muguras. Bet tikai uz īsu brīdi.
- Nē, nē, nevajag... - Beilijs nomurmināja.
Haizivs uzbudināta apcirtās uz riņķi un norāva savam
upurim taustekļus citu pēc cita, līdz tas bija beigts un pagalam, pārtapis par saplosītu pienaini baltu masu. Haizivs aprija tā paliekas divos kampienos, astoņkāja vairs nebija.
Beilijs izdvesa kaut ko līdzigu klusam šņukstam. Neizkustinot kameru, Mēja pagrieza galvu un ieraudzīja, ka viņš ir novērsies un paslēpis seju rokās. Savukārt Sten-tons vērās uz haizivi ar apbrīnu un lepnumu, gluži kā tēvs, kura bērns pirmo reizi paveicis kaut ko īpašu, turklāt krietni ātrāk, nekā bija cerēts.
Viktors joprojām stāvēja uz kāpnītēm; manāmi apjucis, viņš centās pārtvert Stentona skatienu. Šķita, ka viņš domā to pašu, ko Mēja, proti, ka vajadzētu kaut kā nošķirt haizivi no jūraszirdziņiem, pirms ir noticis nenovēršamais, bet Stentons turpināja vērot akvāriju ar nemainīgu sejas izteiksmi.
Pēc pāris sekundēm haizivs ar dažiem nikniem grūdieniem izpostīja vēl vienu koraļļu arku un izvilka jūraszir-dziņu. Pilnīgi bezpalīdzīgs, tas tika aprīts divos kumosos -vispirms elegantā galva, tad izliektais torss un aste, kas šķita veidoti no papjēmašē.
Gluži kā postošs mehānisms, haizivs riņķoja un vārstīja žokļus, līdz bija aprijusi visus mazuļus, koraļļus, aktīnijas un jūraszāles. Tā aprija pilnīgi visu un momentā atbrīvojās no paliekām, pārklājot tukšā akvārija dibenu ar plānu gaišu pelnu kārtiņu.
-Jā, - Tajs sacīja rāmā, pat līksmā tonī, - to es arī biju gaidījis. - Viņš paspieda roku Stentonam un Beilijam, tad, vēl turot labajā rokā Beilija plaukstu, ar kreiso saņēma Mejas roku, it kā viņi visi trīs grasītos laisties dejā. Sajutusi saujā kādu nelielu priekšmetu, Mēja aši aptvēra to ar pirkstiem. Tad Tajs atlaida viņu rokas un devās prom.
- Es arī labāk iešu. - Beilijs pagriezās un satriekts aizsoļoja pa tumšo gaiteni.
Palikusi viena, haizivs joprojām badīgi riņķoja pa akvāriju. Mēja nezināja, cik ilgi vēl būtu jārāda vērotājiem šis skats, un nolēma sagaidīt Stentonu, kurš jau labu brīdi stāvēja pie akvārija, ar acīm redzamu baudu vērodams haizivs histērisko riņķa deju.
- Līdz nākamajai reizei, - Stentons pēdīgi sacīja un pamāja ar galvu Mejai un viņas kamerai - nu jau veselam miljardam vērotāju. Daudzi no viņiem bija šausmās, bet lielākā daļa jūsmīgi pieprasīja turpinājumu.
Ieslēgusies tualetes kabīnē un pavērsusi kameru pret durvīm, Mēja pielika Taja zīmīti tuvu pie acīm, lai to neredzētu vērotāji. Viņš gribēja tikties ar Mēju bez lieciniekiem un detalizēti izstāstīja, kas viņai jādara un kurp jāiet. Viņai bija jāiziet no tualetes, tad jāapstājas un jāpasaka vērotājiem, ka viņai ir radusies vēl kāda higiēniska vajadzība, un tajā brīdī Tajs uz trīsdesmit minūtēm atslēgs Mejas video un audio plūsmu, kā arī visas Viziera kameras, kuras varētu viņu fiksēt. Tas izraisīšot pamatīgu jucekli, bet viņiem neesot citas izejas. Tajs apgalvoja, ka ir apdraudēta gan Mejas, gan Enijas, gan viņas vecāku dzīve. “Viss un visi,” viņš rakstīja, “karājas bezdibeņa malā.”
Tā būs viņas beidzamā kļūme. Mēja labi zināja, ka nevajag tikties ar Taju, jo sevišķi bez kameras, bet pēc haizivs dzīrēm jutās izsista no līdzsvara, tendēta uz aplamiem lēmumiem. Ja vien kāds varētu pieņemt šos lēmumus viņas vietā - kliedēt šaubas, pasargāt no kļūmīgiem soļiem. Bet viņai taču bija jāzina, ko tas viss nozīmē! Varbūt tas bija savdabīgs pārbaudījums? Tas būtu diezgan loģiski, ja reiz viņa tiek gatavota dižiem darbiem. Par to nebija ne mazāko šaubu.
Tā nu viņa sekoja Taja norādījumiem - izgāja no tualetes un pateica vērotājiem, ka atgriezīsies. Kad plūsma bija atslēgta, Mēja nokāpa lejā un gāja pa to pašu ceļu, kuru viņi bija veikuši tajā dīvainajā naktī, uz vietu dziļi pazemē, kur tika uzglabāta un dzesēta ar aukstu ūdeni visa Stjūarta caurredzamības pieredze. Kad Mēja iegāja telpā, Kaldens jeb Tajs viņu jau gaidīja, uzgriezis muguru sarkanajam konteineram. Viņš bija noņēmis vilnas cepurīti, atsedzot savus sirmos matus, bet nebija novilcis plato svīteri. Šis divu personu apvienojums nez kāpēc biedēja Mēju, un, kad Tajs paspēra soli uz viņas pusi, viņa neviļus iesaucās: - Nē!
Viņš apstājās.
- Paliec, kur esi! - viņa uzsauca.
- Es neesmu bīstams, Mēja.
- Es neko par tevi nezinu.
- Piedod, ka nepateicu tev, kas esmu. Bet es nemeloju.
- Tu teici, ka tevi sauc par Kaldenu. Vai tie nav meli?
- Tie bija vienīgie.
- Vienīgie? Tu slēpi savu identitāti!
- Tu taču saproti, ka man nebija citas izejas.
- Un kas tas par vārdu - Kaldens? Vai atradi to kādā bērnu vārdu vietnē?
- Tieši tā. Tev patīk?
Viņa sejā ievilkās atbruņojošs smaids, un Mēja saprata, ka nedrīkst šeit atrasties. Viņai bija nekavējoties jāiet prom.
- Domāju, ka man jāiet prom, - viņa sacīja un paspēra soli uz kāpņu pusi. - Tā vien šķiet, ka tas ir kaut kāds nelāgs joks.
- Nevajag, Mēja. Lūk, mana vadītāja apliecība. - Tajs sniedza viņai dokumentu. Fotogrāfijā bija redzams gludi skuvies vīrietis ar tumšiem matiem un brillēm, vairāk vai mazāk līdzīgs tam Tajam, kurš mita viņas atmiņā, redzēts videoplūsmās, vecās fotogrāfijās, eļļas gleznā pie Bei-lija bibliotēkas. Viņu sauca Taisons Metjū Gospodinovs.