- Paskaties uz mani! Vai es neesmu līdzīgs? - Viņš aizgāja uz savu alu alā, kur viņi bija pavadījuši nakti, un atgriezās ar brillēm. - Nu? Tagad tu vairs nešaubies, vai ne? - viņš sacīja un, it kā atbildētu uz Mejas nākamo jautājumu, piebilda: - Tu labi zini, ka ārēji es ne ar ko īpaši neizceļos. Vēlāk atteicos no brillēm un kapucēm, mainīju savu izskatu un pat gaitu. Bet galvenais ir tas, ka es nosirmoju. Un kāpēc tas, tavuprāt, notika?
- Nav ne jausmas, - atteica Mēja.
Tajs izpleta rokas, norādot uz visu apkārtējo, plašo parku viņiem virs galvas. - Tā visa dēļ. Sasodītās haizivs dēļ, kas apris visu pasauli.
- Vai Beilijs un Stentons zina, ka tu klīsti pa parku, uzdodamies par kādu citu? - Mēja pajautāja.
- Jā, protams. Viņi paši to grib, es tikai nedrīkstu pamest parku. Kamēr esmu šeit, viss ir labākajā kārtibā.
- Un Enija?
- Nē.
- Tātad es esmu...
- Trešais cilvēks, kurš to zina.
- Un kāpēc tieši es?
- Tāpēc, ka tev šeit ir liela ietekme un tu vari man palīdzēt. Tu esi vienīgā, kas spēj to visu apturēt.
- Ko apturēt? Tevis izveidoto uzņēmumu?
- Neko tādu es nebiju paredzējis, un tagad viss ir aizgājis par tālu. ŠI Pilnības ideja krietni vien pārspēj visu, ko biju iecerējis, un to nedrīkst pieļaut. Ir pēdējais laiks atjaunot veselīgu līdzsvaru.
- Pirmkārt, es tev nepiekritu. Otrkārt, nekādi nevaru tev palīdzēt.
- “Sfēra” nedrīkst sasniegt Pilnību, Mēja.
- Ko tu runā? Kā tu vari kaut ko tādu teikt? Ja tu patiešām esi Tajs, tā lielākoties ir tava ideja.
- Tā nav. Es tikai gribēju nedaudz civilizēt timekli, padarīt to vienkāršāku un elegantāku. Es atbrīvoju to no anonimitātes, apvienoju tūkstošiem atsevišķu elementu vienā unificētā sistēmā. Bet man ne prātā nenāca radīt pasauli, kurā reģistrācija “Sfērā” būtu obligāta prasība un valsts pārvaldi un visu dzīvi regulētu viena sistēma...
- Es eju prom. - Mēja pagriezās uz iešanu. - Un nesaprotu, kāpēc tu nevarētu sekot manam piemēram. Pamest to visu. Ja reiz tu tam netici, ej prom. Ej dzīvot mežā.
- Merseram tas nepalīdzēja, vai ne?
- Ej dirst!
- Piedod! Man nevajadzēja tā teikt. Bet tieši viņa dēļ es tevi pasaucu. Vai tiešām tu nesaproti, ka Mersers ir tikai pirmais upuris. Būs vēl citi merseri, daudz mer-seru. Daudzi negribēs, lai viņus atrod, bet tik un tā tiks atrasti. Viņi negribēs tajā piedalīties, jo viss būs citādi. Līdz šim vienmēr varēja izvēlēties - piedalīties vai ne, bet tagad vairs nebūs šādas iespējas. Pilnība ir beigas visam. Mēs noslēdzam loku ap visiem, un tas jau ir īsts totalitārisma murgs.
- Vai tā ir mana vaina?
- Nē, nē, ne gluži. Bet tu tagad esi “Sfēras” vēstnese, tās labvēlīgā, draudzīgā seja. Un tu un tavs draugs Fren-siss esat krietni tuvinājuši “Sfēru” Pilnībai. Viņa mikroshēma un tava ideja par obligātu reģistrāciju “Sfērā”. Autenju? Tas ir briesmīgi, Mēja. Vai tiešām tu to nesaproti? Visiem bērniem drošības nolūkos tiks implantētas mikroshēmas, un tās tik tiešām izglābs ne vienu vien dzīvību. Bet vai viņi tiks atbrīvoti no tām, kad sasniegs astoņpadsmit gadu vecumu? Protams, ne. Katrs viņu solis, katra darbība tiks novērota, fiksēta, dokumentēta un analizēta izglītības un drošības interesēs, un tas būs uz visu atlikušo mūžu. Kad viņi būs pietiekami veci, lai piedalītos vēlēšanās un balsotu, tas būs obligāts pienākums. Tad ari noslēgsies “Sfēras” loks, visi tiks kontrolēti no šūpuļa līdz pat kapa malai, un no tā nekādi nevarēs izvairīties.
- Tu tagad runā kā Mersers, un šī paranoja...
- Bet es zinu vairāk par Merseru. Padomā labi: varbūt tev arī būtu jāsāk uztraukties, ja jau uztraucos pat es, viens no šī murga radītājiem?
- Nē. Es domāju, ka tu esi aizgājis pa pieskari.
- Daudzus rīkus es izgudroju tikai joka pēc, tā bija savdabīga perversa rotaļa - paskatīties, kas no tā iznāks, vai cilvēki tos lietos. Un izrādījās, ka esmu uzstādījis giljotīnu pilsētas laukumā. Es nedomāju, ka tūkstošiem cilvēku sastāsies rindā, lai noliktu uz tās savu galvu.
- Vai tā tu to redzi?
- Nē, piedod. Tas bija neveiksmīgs salīdzinājums. Bet daudz kas no tā, ko mēs darījām pašā sākumā, bija vienkārši eksperiments. Es gribēju redzēt, vai kāds to patiešām lietos, akceptēs. Kad cilvēki uzķērās, es vienkārši nespēju tam noticēt. Bet tad jau bija par vēlu, te bija Beilijs un Stentons, un akciju publiskais piedāvājums. Un tad viss uzņēma strauju tempu, un bija pietiekami naudas, lai īstenotu ikvienu slimīgu ideju. Es gribu, lai tu saprastu, kurp tas viss ved, Mēja.
- Es zinu, kurp tas ved.
- Aizver acis, Mēja.
- Nē.
- Es tevi lūdzu.
Viņa paklausīja.
- Es gribu, lai tu saliec kopā visus fragmentus un mēģini ieraudzīt to pašu, ko es. Iztēlojies šādu ainu. “Sfēra” jau gadiem ilgi aprij visus konkurentus, un tas padara uzņēmumu tikai stiprāku. Tagad tas nodrošina jau deviņdesmit procentus meklēšanas pakalpojumu pasaulē. Bez konkurences tā spēks pieaugs, un drīz jau būs gandrīz simt procentu. Mēs abi zinām, ka tas, kurš kontrolē informācijas plūsmu, kontrolē visu - lielāko daļu no tā, ko cilvēki redz un zina. Ja tu gribi paslēpt kādus datus uz visiem laikiem, to var izdarīt pāris sekundēs. Ja gribi kādu iznīcināt, to var izdarīt piecās * minūtēs. Vai ir iespējams sacelties pret “Sfēru”, ja tā kontrolē pieeju jebkurai informācijai? Viņi grib, lai visi būtu reģistrējušies “Sfērā”, un drīz vien panāks, ka tas būs obligāti. Un kas tad notiks? Kas būs, ja viņi kontrolēs visus meklēšanas rīkus un viņiem būs pieejami dati par ikvienu cilvēku? Ja viņiem būs zināms ikviens mūsu solis? Ja visi naudas pārskaitījumi, visi veselības un DNS dati, ikviena mūsu dzīves daļiņa, laba vai slikta, ikkatrs izteiktais vārds plūdīs caur vienu kanālu?
- Bet pastāv tūkstošiem aizsardzības līdzekļu, kas to nepieļaus. Tas vienkārši nav iespējams. Valdības nodrošinās...
- Caurredzamās valdības? Likumdevēji, kuriem “Sfēra” ir nodrošinājusi nevainojamu reputāciju? Kuri var tikt iznīcināti vienā mirklī, ja atļausies kaut ko iebilst? Kas, tavuprāt, notika ar Viljamsoni? Vai atceries to senatori? Viņa apdraudēja “Sfēras” monopolu, un brīnumainā kārtā federāli tūlīt atrada viņas datorā kompromitējošus materiālus. Domā, tā bija sagadīšanās? Viljamsone ir aptuveni simtais cilvēks, ar kuru Stentons tā izrīkojās. Kolīdz “Sfēra” sasniegs Pilnību, viss būs cauri. Un tu viņiem palīdzi. Šī tava demokrātijas ideja - Demokini vai kā nu to sauc. Kungs tētīt! Ar ieganstu panākt simtprocentīgu līdzdalību tu radīji visīstāko pūļa diktatūru, sabiedrību bez jebkādiem filtriem, kurā noslēpumi tiek pielīdzināti noziegumam. Ģeniāli, Mēja! Tu esi īsts ģēnijs, par kādu Stentons un Beilijs sapņoja jau no paša sākuma.
- Bet Beilijs...
- Beilijs svēti tic, ka dzīve kļūs labāka, jā, pat pilnīgi perfekta, ja katrs cilvēks būs saistīts ar visiem pārējiem un zinās visu, ko zina ikviens cits. Viņš svēti tic, ka cilvēki var sniegt atbildi uz ikvienu jautājumu. Ka pasaulei var palīdzēt tikai pilnīga atvērtība un nesaraujama saikne starp visiem cilvēkiem. Ka tā nevar vien sagaidīt brīdi, kad visas cilvēciskas būtnes veidos vienotu kopumu. Tas ir viņa zilais sapnis, Mēja! Vai tiešām tu nesaproti, ka tā ir galēji ekstrēma ideja? Beilijs uzskata, ka pilnīgi visai informācijai, gan publiskai, gan privātai, jābūt pieejamai ikvienam sabiedrības loceklim. Ka zināšanas ir kolektīvs īpašums. Tas ir savdabīgs infokomunisms, ultraradikāla koncepcija, kura jebkurā citā laikmetā būtu tikai kāda ekscentriska profesora utopiskais sapnis. Viņam, protams, ir tiesības tā uzskatīt, bet komplektā ar plēsonīgām kapitālistiskām ambīcijām...