- Tu runā par Stentonu?
- Stentons padarīja mūsu ideālismu par biznesu, monetizēja mūsu utopiju. Tieši viņš saskatīja saikni starp mūsu darbu un politiku, politiku un kontroli. Sabiedriski privātais pārtop par privāti privāto, un drīz vien “Sfēra” ar apbrīnojamu privātā sektora efektivitāti un nesātīgu apetīti nodrošinās lielāko daļu vai pat visus valdības pakalpojumus. Visi kļūs par “Sfēras” pilsoņiem.
- Un vai tas ir tik slikti? Ja visiem būs vienāda pieeja pakalpojumiem un informācijai, mums pēdīgi būs izredzes uz vienlīdzību. Jebkurai informācijai jābūt pieejamai bez maksas. Nedrīkst liegt cilvēkam kaut ko zināt, liegt pieeju...
- Un ja visi tiks pastāvīgi novēroti?
- Tad nebūs noziedzības. Nebūs slepkavību, bērnu nolaupīšanas un izvarošanas. Bērni vairs nekad nekļūs par vardarbības upuriem. Nebūs pazudušu cilvēku. Jau tas vien...
- Bet tu taču redzēji, kas notika ar tavu draugu? Viņš tika vajāts līdz pēdējam, un nu viņa vairs nav.
- Es runāju vispārīgā nozīmē. Vai esi diskutējis par to ar Beiliju? Viņš apgalvo, ka ikvienā nozīmīgā pagrieziena punktā notiek ideoloģiska sadursme. Kāds netiek citiem līdzi, kāds apzināti paliek iepakaļ.
- Tātad tu uzskati, ka visus vajag novērot un izsekot.
- Es uzskatu, ka visam un visiem ir jābūt redzamiem. Un tas ir iespējams tikai tad, ja tiekam pastāvīgi novēroti. Tas ir neizbēgami.
- Bet kurš gan vēlas tikt nepārtraukti novērots?
- Es. Es gribu, lai mani redz. Gribu kādu pierādījumu tam, ka eksistēju.
- Mēja!
- To vēlas gandrīz visi. Vairums cilvēku atdotu visu, ko zina, un visus savus paziņas, lai tiktu ievēroti un novērtēti un varbūt paliktu kādam atmiņā. Mēs visi zinām, ka nomirsim. Ka pasaule ir pārāk liela, lai mēs kaut kā izceltos. Un tā ir mūsu vienīgā cerība tikt pamanītiem vai sadzirdētiem - kaut vai uz īsu brīdi.
- Paklausies, Mēja! Mēs tikko redzējām, kas notika akvārijā; viens nesātīgs plēsoņa aprija un pārvērta pelnos visu dzīvo. Vai tiešām tu nesaproti, ka pasauli sagaida līdzīgs liktenis? Ka šis plēsoņa arī aprīs visas pārējās radības?
- Ko tu īsti no manis gribi?
- Gribu, lai tu nolasi šo paziņojumu, kad tev būs maksimālais vērotāju skaits. - Viņš sniedza Mejai papīra lapiņu, uz kuras ar neveikliem drukātiem burtiem bija uzrakstīta deklarācija ar virsrakstu “Cilvēktiesības digi-tālajā laikmetā”. Mēja pārlaida tai acis un izlasīja dažas frāzes: “Ikvienam cilvēkam jābūt tiesībām uz anonimitāti.” - “Nav iespējams izmērīt katru cilvēku aktivitāti.” -“Nepārtraukta datu vākšana ar mērķi novērtēt jebkuru darbību kaitē patiesai izpratnei.” - “Ir jāsaglabā strikta robeža starp publisko un privāto.” Beigās viena rindiņa bija uzrakstīta ar sarkanu pildspalvu: “Ikvienam no mums ir tiesības pazust.”
- Un tu gribi, lai es nolasu to saviem vērotājiem?
- Jā, - dedzīgi apliecināja Kaldens.
- Un kas tad būs?
- Esmu izplānojis virkni soļu, kas ļautu mums kopīgiem spēkiem sagraut “Sfēru”. Es zinu visu, kas šeit jelkad ir noticis, arī daudz ko tādu, kas pat pilnīgi aklu cilvēku pārliecinās par nepieciešamību iznīcināt šo monstru. Es zinu, ka to spēju. Esmu vienīgais, kurš var to izdarīt, bet man ir vajadzīga tava palīdzība.
- Un kas būs pēc tam?
- Tad mēs ar tevi kaut kur aizbrauksim. Man ir tik daudz ideju. Mēs varam vienkārši pazust, doties pārgājienā pa Tibetu vai braukt ar velosipēdiem pa Mongolijas stepēm. Varam uzbūvēt buru laivu un doties ceļojumā apkārt pasaulei.
Mēja iztēlojās to visu. Viņa iztēlojās, ka “Sfēra” tiek ar skandālu iznīcināta un izpārdota, trīsdesmit tūkstoši cilvēku zaudē darbu, parks tiek sadalīts starp jaunajiem īpašniekiem un pārvērsts par koledžas pilsētiņām, iepirkšanās centriem vai kaut ko vēl sliktāku. Pēc tam viņa iztēlojās, ka dzīvo kopā ar šo cilvēku buru laivā un bez kādām saistībām dodas ceļojumā apkārt pasaulei, bet tūlīt pat acu priekšā iznira tas pāris uz baržas, kuru viņa bija sastapusi pirms vairākiem mēnešiem. Viņi dzīvoja līča plašumos gluži vieni, sēdēja brezenta nojumē un dzēra vīnu no papīra glāzēm, deva vārdus roņiem un gremdējās atmiņās par ugunsgrēku uz salas.
Un tad Mēja saprata, kas viņai jādara.
- Vai tu esi pārliecināts, ka mūs neviens nedzird?
- Protams.
- Tad labi. Ak kungs! Nu man viss ir pilnīgi skaidrs.
Trešā grāmata
Meja joprojām nespēja atgūties no tā, ka cilvēce bija nonākusi tik tuvu apokalipsei. Jā, viņa bija to novērsusi, viņa izrādījās drosmīgāka, nekā pati bija domājusi, bet pieredzētais stress lika manīt sevi vēl vairākus mēnešus. Ja nu Kaldens toreiz nebūtu vērsies pie viņas? Nebūtu viņai uzticējies? Ja viņš būtu mēģinājis tikt galā saviem spēkiem vai, vēl ļaunāk, uzticējis savu noslēpumu kādam citam? Cilvēkam, kurš nebūtu tik viengabalains, stiprs, apņēmīgs un lojāls?
Mēja sēdēja līdzās Enijai klīnikas klusumā, ļaujot domām staigāt savus ceļus. Te valdīja tāds miers: ritmiski šņāca respirators, reizēm klusi nobūkšķēja kādas durvis, rāmi dūca aparāti, kas uzturēja Eniju pie dzīvības. Viņa bija atrasta uz grīdas savā kabinetā un bezsamaņā atvesta šurp, uz “Sfēras” klīniku, kur aprūpe bija labāka nekā jebkur citur. Kopš tās dienas viņas stāvoklis bija stabilizējies, prognozes bija visai cerīgas. Ārsti joprojām diskutēja par komas cēloni, bet doktore Viljalobosa uzskatīja, ka, visticamāk, to ir izraisījis stress, šoks vai vienkārši pārgurums. Enijas vitālos rādītājus pastāvīgi novēroja gan “Sfēras” mediķi, gan tūkstošiem ārstu visā pasaulē, un visi bija pārliecināti, ka viņa atmodīsies.
Viņai bieži notrīsēja skropstas un reizēm noraustījās kāds pirksts, un tās bija cerīgas pazīmes. Līdzās elek-trokardiogrāfam bija uzstādīts displejs, kurā nerimtīgi krājās laba vēlējumi no visām pasaules malām, no cilvēkiem, ar kuriem Enija droši vien nekad neiepazīsies.
Mēja skatījās uz draudzenes nemainīgo seju, spīdīgo ādu un gofrēto caurulīti, kas bija iesprausta viņai mutē. Enija izskatījās tik mierīga, it kā gulētu saldā miegā, un Mēja sajuta vieglu skaudības dzēlienu. Interesanti, kas notiek viņas prātā? Ārsti bija teikuši, ka viņa droši vien redz sapņus; aparāts fiksēja pastāvīgu smadzeņu aktivitāti, bet neviens nezināja neko vairāk, un tas bija diezgan kaitinoši. No Mejas vietas bija redzams monitors ar šo procesu vizuālo attēlu; periodiski krāsu uzplaiksnījumi liecināja, ka Enijas prātā patiešām kaut kas notiek. Bet kas?
Kluss klauvējiens izrāva Mēju no pārdomām. Viņa paskatījās pāri Enijas nekustīgajam ķermenim - novērošanas zonā aiz stikla vīdēja Frensisa seja. Viņš bikli pacēla roku, un Mēja viņam pamāja. Viņi tiksies vēlāk, korporatīvajā pasākumā par godu pēdējam klarifikācijas aktam. Visā pasaulē nu bija desmit miljoni caurredzamu cilvēku, un tā bija neatgriezeniska tendence.
Enijai nenoliedzami bija nozīmīga loma šajos procesos, un Mēja nožēloja, ka draudzene neredz to visu pati savām acīm. Mēja tik daudz ko gribēja viņai pateikt. Ar pienākuma apziņu, kas šķita teju vai svēta, viņa bija pastāstījusi pasaulei par Kaldena jeb Taja absurdajām pretenzijām un kļūmīgajiem centieniem nepieļaut “Sfēras” Pilnību. Viņa bija atradusies dziļi pazemē kopā ar šo vājprātīgo, atrauta no vērotājiem un visas pasaules, un tagad atcerējās to kā baisu murgu. Bet Mēja izlikās, ka ir gatava sadarboties, un tas ļāva viņai paglābties un nekavējoties izstāstīt visu Beilijam un Stentonam. Ar savu parasto empātiju un tālredzību viņi bija atļāvuši Tajam palikt parkā kā padomdevējam ar nenoteiktiem pienākumiem un kabinetu kādā nomaļā nostūrī. Mēja nebija redzējusi viņu kopš pēdējās tikšanās pazemē un nemaz negribēja redzēt.