- Ceru, tu saproti, kā tev ir paveicies, - Enija viegli paspieda Mejas roku.
- Protams.
- Pieskati viņu.
- Kā gan citādi. - Dena skatiens paslīdēja uz Mejas pusi. Svētlaimīgais smaids nu pauda ko līdzīgu absolūtai pārliecībai.
- Es pieskatīšu, kā tu viņu pieskati, - Enija brīdināja.
- Laipni lūdzu!
- Tiksimies pusdienlaikā. - Enija paskatījās uz Mēju un devās prom.
Nu viņi bija divi vien, bet Dena smaids palika nemainīgs - tā smaida cilvēks, kurš atrodas tieši tur, kur vēlas atrasties. Viņš pievilka sev tuvāk krēslu.
-Jauki, ka tu esi šeit, - viņš sacīja. - Es ļoti priecājos, ka pieņēmi mūsu piedāvājumu.
Mēja ieskatījās viņam acīs, meklējot kādu liekulības zīmi, jo neviens normāls cilvēks nebūtu atteicies no iespējas strādāt šādā vietā. Bet nekā tāda tur nebija. Viņi bija trīs reizes tikušies darba pārrunās, un katru reizi šķita, ka Dens ir absolūti patiess.
- Cik saprotu, visi dokumenti ir parakstīti, pirkstu nospiedumi paņemti.
- Tā izskatās.
- Tad iesim mazliet pastaigāties.
Mēja piecēlās un sekoja Denam pa gaiteni ar stikla sienām. Aptuveni pēc simt jardiem viņi izgāja ārā pa augstām divviru durvim un devās augšup pa platām kāpnēm.
- Mēs tikko izbūvējām jumta terasi, - viņš sacīja. - Tev noteikti patiks.
No jumta terases varēja pārredzēt gandrīz visu “Sfēras” teritoriju, Sanvinčenco pilsētiņu un jūras līci. Brīdi abi vēroja brīnišķīgo skatu, tad Dens pagriezās pret Mēju.
- Tagad tu esi viena no mums, un es gribu tevi iepazīstināt ar mūsu pamatprincipiem. Galvenais ir tas, ka svarīgs ir ne tikai darbs, ko mēs te veicam, - un tas ir ļoti svarīgs. Taču mēs gribam, lai ikviens darbinieks šeit justos arī kā cilvēks, lai šī būtu ne tikai darba, bet ari cilvēciskas saskarsmes vieta, un tas nozīmē arī augstu attīstītu kopības apziņu. Mums ir jābūt cieši saliedētai komandai. Droši vien tu jau zini, ka tas ir viens no mūsu kredo - “Galvenais ir kopības apziņa”. Tu noteikti esi redzējusi uzrakstus “Šeit strādā cilvēki” - tā ir mana ideja. Mana pārliecība. Mēs neesam roboti, un te nav nekāda darba nometne. Mēs esam mūsu paaudzes - paaudžu - spožāko prātu izlase, tālab ir ļoti svarīgi, lai šeit tiktu respektēts mūsu cilvēciskums, cienīts mūsu viedoklis, sadzirdēta mūsu balss. Tas ir tikpat svarīgi kā ieņēmumi, akciju kurss, jebkurš mūsu projekts. Vai ari tas skan pārāk patētiski?
- Nē, nē, - Mēja steigšus iebilda. - Protams, ne. Tāpēc jau es gribēju šeit strādāt. Man patīk šī kopības ideja. Enija stāsta par to jau kopš brīža, kad sāka šeit strādāt.
Manā iepriekšējā darbavietā nebija nekāda kolektīvisma, nekādas kopības apziņas. Tā bija pilnīgs pretstats “Sfērai”.
Dens paskatījās uz austrumiem, kur vīdēja pūkaini, ar zaļiem plankumiem izraibināti pakalni. - Tas ir briesmīgi. Jauno tehnoloģiju laikmetā nav pieļaujama šāda saskarsmes disfunkcija; pats galvenais ir sapratne un skaidrība visos jautājumos. Un mēs darām visu iespējamo, lai tas tā būtu, varētu pat teikt, ka tā ir mūsu uzņēmuma misija. Un mana kaislība. Saskarsme. Savstarpēja sapratne. Absolūta skaidrība.
Dens enerģiski pamāja ar galvu, it kā viņa mute būtu izteikusies pati par sevi, bet prāts atzinis, ka tie ir ļoti viedi vārdi.
- Kā tu jau zini, Renesanses komanda ir atbildīga par klientu pieredzi, un daži varbūt domā, ka tā ir necilākā mūsu darbības sfēra. Bet tā nav - gan es, gan mūsu Gudrie uzskatām, ka tas ir pamats visam, kas šeit notiek. Ja mēs nenodrošināsim klientiem kvalitatīvu, cilvēcīgu un humānu pieredzi, mums to vienkārši nebūs. Tas ir elementāri. Tieši mēs esam šī uzņēmuma cilvēcīguma apliecinājums.
Mēja pilnīgi piekrita Denam, tomēr īsti nezināja, ko lai saka. Viņas iepriekšējais priekšnieks neprata tā runāt. Kevinam nebija nekādas filozofijas, nekādu ideju, tikai smakas un ūsas. Mejas lūpās rotājās idiotisks smaids.
- Tev noteikti viss izdosies. - Dens pastiepa roku, it kā grasītos uzlikt to Mejai uz pleca, bet pēdējā brīdī būtu pārdomājis. Roka nolaidās gar sāniem. - Kāpsim lejā. Laiks ķerties pie darba.
Viņi nokāpa pa platajām kāpnēm un atgriezās pie Mejas galda, kur sēdēja ražens puisis ar sprogainiem matiem.
- Nu re, viņš jau ir klāt, - sacīja Dens. - Kā vienmēr agrs putniņš. Sveiks, Džared!
Džaredam bija gluda, mierpilna seja, rokas pacietīgi gulēja platajā klēpī. Viņš bija ģērbies haki biksēs un kreklā, kas bija vismaz izmēru par mazu.
- Tūlīt Džareds tev visu pastāstīs. Ar viņu tev būs visciešākais kontakts mūsu nodaļā. Es esmu visas komandas, bet Džareds - tavas grupas vadītājs. Galvenie cilvēki, kuri tev jāzina. Vai varat sākt, Džared?
- Jā. Priecājos iepazīties, Mēja! - Viņš piecēlās un sniedza viņai roku, kas bija apaļīga un mīksta kā ķerubam.
Dens atvadījās un devās prom.
- Nu ko - ķersimies pie lietas. - Džareds plati pasmaidīja un izlaida pirkstus caur sprogainajiem matiem. - Esi gatava sākt?
- Protams.
- Varbūt gribi kafiju, tēju vai ko citu?
Mēja papurināja galvu. - Paldies, man neko nevajag.
- Labi. Tad apsēdīsimies.
Mēja apsēdās savā vietā, Džareds pievilka krēslu līdzās viņējam.
- Tu jau noteikti zini, ka tev būs jāstrādā ar klientiem - sīkajiem reklāmdevējiem. Viņi sūta uz mūsu nodaļu vaicājumus, un tos pārsūta kādam no mums. Sākumā to būs mazāk, bet, kolīdz sāksi strādāt ar kādu noteiktu klientu, visi viņa jautājumi tiks pārsūtīti tieši tev, lai uzturētu kontinuitāti. Kad esi saņēmusi klienta jautājumu, tev ir jāuzraksta viņam atbilde - būtībā tas arī viss. Teorētiski diezgan vienkārši. Vai pagaidām viss ir skaidrs?
Mēja pamāja ar galvu, un viņi izskatīja divdesmit visbiežāk saņemtos vaicājumus un atbilžu šablonu izvēlni.
- Tas nenozīmē, ka tu vari vienkārši ielīmēt atbilstošu šablonu un nosūtīt vēstuli atpakaļ. Katru atbildi vajag personalizēt, pieskaņot klientam. Gan tu, gan klients esat individualitātes, tālab tu nedrīksti strādāt kā robots un izturēties tā, it kā viņi būtu roboti. Saproti, kā es to domāju? Šeit nestrādā roboti. Klientam nedrikst rasties iespaids, ka viņam ir darīšana ar kaut kādu bezpersonisku virtuālo objektu, un tavs uzdevums ir parūpēties par cilvēcisko faktoru. Vai saprati?
Mēja pamāja ar galvu. Šeit nestrādā roboti - tas viņai bija pa prātam.
Pēc tam viņi izņēma aptuveni duci konkrētu jautājumu, un Mejas atbildes ar katru reizi kļuva aizvien labākas. Džareds bija ļoti pacietīgs skolotājs un iepazīstināja viņu ar visdažādākajiem variantiem, piebilzdams, ka Mēja var pārsūtīt viņam tos jautājumus, uz kuriem nespēj atbildēt pati. Tieši šim darbam viņš veltot dienas lielāko daļu - atbildot uz jaunāko darbinieku pārsūtītajiem vaicājumiem.
- Bet grūti jautājumi gadās diezgan reti. Tu pati būsi pārsteigta par to, ka jau pirmajā dienā spēsi atbildēt uz lielāko daļu jautājumu. Iesim tālāk. Pieņemsim, ka klients šķiet apmierināts ar tavu atbildi. Tādā gadījumā tu nosūtīsi viņam aptauju ar dažiem vienkāršiem jautājumiem par vispārējo iespaidu un tava darba kvalitāti. Beigās ir izteikts lūgums to novērtēt. Viņi atsūtīs aptauju atpakaļ, un tu jau pēc brīža zināsi, kā tev ir veicies. Vērtējums parādās šeit.
Džareds norādīja uz lielu “99” displeja stūrī, zem kura bija režģis ar citiem skaitļiem.
- Tas ir pēdējā klienta vērtējums. Klienti vērtēs tavu darbu - uzmini nu! - ar punktiem no viena līdz simtam. Šeit parādās pēdējais vērtējums, bet nākamajā lodziņā -attiecīgi koriģēts dienas vidējais reitings. Tā tu vienmēr zināsi, kā tev ir veicies ar pēdējo klientu un visas dienas garumā. Tu noteikti gribi jautāt, kāds vidējais vērtējums ir gana labs. Un es atbildēšu - ja tas noslīd zem 95 punktiem, vajadzētu padomāt, kāds tam ir iemesls. Varbūt tev izdosies pacelt reitingu ar nākamo klientu, varbūt tu pati sapratīsi, kā uzlabot savu veikumu. Ja tas tomēr pastāvīgi krīt, vajadzētu tikties ar mani, Denu vai kādu citu, lai praktizētos pieredzējuša kolēģa vadibā. Ko teiksi?