- Nu ko, tu jau esi zvaigzne. Un manu sirdi pilda mātes lepnums.
Mēja papurināja galvu. - Muļķības. Man vēl daudz jāmācās.
- Protams. Bet 97 punkti - tas ir nereāli. Es pirmajā nedēļā netiku augstāk par 95. Tu patiešām esi īsts ģēnijs.
Uz salātiem nogūlās divas tumšas ēnas.
- Vai varam iepazīties ar jauno talantu?
Mēja pacēla galvu un aizsedza acis pret sauli.
- Protams, - attrauca Enija.
Ēnas apsēdās, un Enija pabakstīja ar dakšiņu uz viņu pusi. - Iepazīsties - Sabīne un Džozefs.
Viņi sarokojās. Sabīne bija drukna gaišmate ar saulē samiegtām acīm, Džozefs - kalsens, bāls puisis ar tik sliktiem zobiem, ka tas bija gandrīz vai komiski.
- Viņa jau skatās uz maniem zobiem! - viņš iestenējās, norādot uz Mēju. - Jūs, amerikāņi, esat pilnigi apsēstu Es jūtos gluži kā zirgs izsolē.
- Bet tev patiešām ir slikti zobi, - atteica Enija. - Un mums ir lieliska stomatoloģiskā programma.
Džozefs izsaiņoja savu burito. - Mani zobi ir patīkama pārmaiņa jūsu pārdabiskajā perfekcijā.
Enija skatījās uz viņu, viegli piešķiebusi galvu. - Un tomēr es domāju, ka tev vajag tos savest kārtībā. Ja ne sevis, tad vispārējā fīlinga dēļ. Tevis dēļ cilvēkiem rādās murgi.
Piebāzis pilnu muti ar karne asada10, Džozefs demonstratīvi sabozās, un Enija papliķēja viņam pa roku.
- Tātad tu esi Klientu Pieredzē? - ierunājās Sabīne. Mēja ievēroja, ka viņai uz rokas ir uztetovēta bezgalības zīme.
- Tieši tā. Pirmo nedēļu.
- Kā redzu, pagaidām tev iet ļoti labi. Es arī tur sāku -tāpat kā visi pārējie.
- Sabīne ir bioķīmiķe, - paskaidroja Enija.
- Bioķīmiķe? - Mēja bija pārsteigta.
-Jā-
Mēja nebija dzirdējusi, ka “Sfērā” strādā arī bioķīmiķi. - Vai drīkstu jautāt, ar ko tu šeit nodarbojies?
- Vai drīksti jautāt? - Sabīne pasmaidīja. - Protams, drīksti. Bet tas nenozīmē, ka es drīkstu atbildēt.
Iestājās neveikls klusums. - Nē, nopietni, es nedrīkstu to stāstīt, - paskaidroja Sabīne. - Vismaz pagaidām. Vispār es nodarbojos ar biometriju - acs tīklenes skenēšanu, sejas vaibstu identifikāciju un tamlīdzīgi. Bet patlaban strādāju pie jauna projekta. Es jau labprāt...
Enija uzmeta viņai brīdinošu skatienu - apklusti, lūdzu! Sabīne žigli piebāza muti ar salātiem.
- Džozefs ir no Izglītības Visiem, - Enija mainīja sarunas tematu. - Apgādā ar planšetēm skolas, kuras patlaban nevar to atļauties. Viņš mums ir labdaris. Un draudzējas ar tavu jauno paziņu Garbanzo.
- Garaventu, - Mēja izlaboja.
- Ā! Tu pat atceries, kā viņu sauc? Vai esat tikušies?
- Šonedēļ ne. Biju pārāk aizņemta.
Džozefs raudzījās uz Mēju ar pavērtu muti, it kā tikko būtu kaut ko aptvēris. - Vai tu esi Mēja?
Enija novaikstījās. - Es taču jūs iepazīstināju. Protams, tā ir Mēja.
- Piedod, es nesadzirdēju. Nu es zinu, kas tu esi.
- Vai jūs kā skolnieces apspriedāt Frensisa lielo piedzīvojumu? - Enija nosprauslājās. - Vai viņš ir ierakstījis Mejas vārdu blociņā un sazīmējis apkārt sirsniņas?
Džozefs iestenējās. - Nē, protams. Viņš tikai teica, ka ir saticis ļoti jauku meiteni, vārdā Mēja.
- Cik mīļi! - iesaucās Sabīne.
- Viņš teica Mejai, ka ir drošībnieks, - Enija turpināja. - Kāpēc viņš tā darīja, Džozef?
- Tā viņš neteica, - Mēja iebilda. - Es taču tev paskaidroju.
Enija nelikās dzirdam. - Lai gan to varētu saukt arī par drošību. Frensiss nodarbojas ar bērnu aizsardzību. Būtībā uz viņa turas visa nolaupīšanas prevencijas programma, un viņš noteikti to īstenos.
Atkal piebāzusi pilnu muti, Sabīne enerģiski pamāja ar galvu. - Protams. Par to nav nekādu šaubu, - viņa sacīja, izspļaujot dažus salātu gabaliņus un mērci.
- Kas tā par programmu? - Mēja pajautāja. - Vai viņš grib pilnībā novērst bērnu nolaupīšanu?
- Viņam viss sanāks, - bilda Džozefs. - Jo viņam ir nopietna motivācija.
- Vai tad viņš nestāstīja par savām māsām? - Enija iepleta acis.
Mēja papurināja galvu. - Nē, viņš tikai teica, ka viņam nav vecāku. Un kas ir ar viņa māsām?
Visi trīs saskatījās, it kā apsvērtu, vai Mejai tas būtu jāzina.
- Tas ir briesmīgs stāsts, - pēdīgi sacīja Enija. - Viņa vecāki bija pilnīgi kropļi. Šķiet, ka viņiem bija četri vai pieci bērni, un Frensiss bija jaunākais vai otrs jaunākais. Vārdu sakot, tēvs sēdēja cietumā, māte bija narkomāne, un bērnus atdeva prom. Vienu laikam paņēma attāli radinieki, bet abas māsas nokļuva bērnunamā vai kaut kādā ģimenē. Un tad viņas nolaupīja, lai gan bija aizdomas, ka meitenes ir atdotas vai pārdotas slepkavām.
- Ko?! - Mēja bija šokā.
- Viņas turēja kaut kādā pagrabā un izvaroja, bet pēc tam nogalināja un iemeta pamestā raķešu šahtā. Tas ir patiešām briesmīgi. Frensiss pastāstīja to dažiem cilvēkiem, kad sāka strādāt pie šī projekta. Velns, ja tu redzētu savu seju! Nevajadzēja tev to stāstīt.
Mēja nespēja parunāt.
- Nē, tev tas ir jāzina, - teica Džozefs. - Tāpēc jau viņš ir tāds fanātiķis. Kad viņa projekts tiks īstenots, nekas tāds vairs nenotiks. Pag! Cik ir pulkstenis?
Enija ieskatījās telefonā. - Patiešām, mums jāskrien. Tūlīt sāksies Beilija prezentācija Lielajā zālē.
Lielā zāle atradās Apgaismības ēkā. Viņas iegāja milzu grotai līdzīgā telpā ar 3500 vietām, kuras apdarē dominēja koka siltie toņi un matēts tērauds. Gaisā vibrēja neskaitāmu balsu murdoņa, un Mēja un Enija sameklēja vienas no pēdējām vietām otrajā balkonā.
- To pabeidza tikai pirms dažiem mēnešiem, -Enija paskaidroja. - Četrdesmit pieci miljoni dolāru. Tās svītriņas ir aizgūtas no Sjēnas katedrāles. Skaisti, vai ne?
Atskanēja vētraini aplausi, un Mēja pievērsa uzmanību skatuvei. Organiskā stikla katedrai tuvojās gadus četrdesmit piecus vecs gara auguma vīrietis, ģērbies džinsos un zilā svīteri ar trīsstūrveida izgriezumu; viņa veselīgo izskatu nebojāja pat mazliet piebriedušais viduklis. Kad vīrietis sāka runāt, balss bija skaļa un skaidra, lai gan mikrofons nekur nebija redzams.
- Sveicināti! Mani sauc Eimons Beilijs. - Viņš pacēla abas rokas, lai apklusinātu nākamo aplausu brāzmu. - Paldies! Es arī ļoti priecājos jūs redzēt. Kopš pēdējās tikšanās ir pagājis vesels mēnesis, un mūsu vidū ir parādījušās jaunas sejas. Vai jauniņie varētu piecelties? -Enija piebikstīja Mejai ar elkoni. Viņa piecēlās un pārlaida skatienu zālei, kur stāvēja vēl kādi sešdesmit cilvēki, - samulsuši jaunieši viņas vecumā, atturīgi, bet stilīgi ģērbušies. “Sfēra” palīdzēja ārzemniekiem dabūt darba atļaujas, un jaunie darbinieki pārstāvēja dažādas rases un tautības, demonstrējot pārsteidzošu etnisko daudzveidību. Pārējie sfēristi sveica viņus ar aplausiem un skaļiem izsaucieniem. Mēja apsēdās.
- Tev piestāv pietvīkuši vaigi. - Enija pašķielēja uz draudzeni.
Mēja iegrima dziļāk sēdekli.
- Sveiciens jaunajai gvardei! - iesaucās Beilijs. - Šodien jūs gaida kaut kas īpašs, jo ir tā dēvētā Sapņu piektdiena, kad mēs iepazīstinām visus ar kādu jauno projektu. Bieži vien šīs prezentācijas vada viens no mūsu inženieriem, dizaineriem vai vizionāriem, bet reizēm to daru es pats. Un šodien, patīk tas jums vai ne, ir mana kārta. Atvainojiet par sagādāto vilšanos!
- Mēs tevi mīlam, Eimon! - kāds iesaucās, un visi sāka smieties.
- Paldies! Es ari jūs mīlu, gluži kā zāle mīl rasu un putni - koku zarus. - Viņš ieturēja īsu pauzi, un Mēja ievilka elpu. Viņa bija redzējusi šīs uzstāšanās tiešsaistē, bet atrasties šeit uz vietas, vērot, kā darbojas Beilija prāts, un klausīties viņa improvizācijās bija daudz aiz-raujošāk, nekā viņa spēja iedomāties. Diez kā tas ir -būt tādam kā viņš? Mierīgi runāt ar tūkstošiem cilvēku, iedvesmojot viņus ar savu daiļrunību.