Ekrāns sadalījās neskaitāmos sīkos lodziņos. Pludmales, kalni, ezeri, pilsētas, biroji, dzīvojamās istabas. Atskanēja vētraini aplausi. Tad tas viss nozuda un uz tumšā ekrāna iznira balts miera simbols.
- Tagad iedomājieties, kādas perspektīvas paveras cilvēktiesību jomā. Ēģiptes nemierniekiem vairs nebūs jānēsā līdzi kamera, lai fiksētu kādu cilvēktiesību pārkāpumu vai slepkavību, tad kaut kā nogādātu šo ierakstu drošībā un ieliktu internētā. Vajadzēs tikai piestiprināt kameru pie sienas. Patiesību sakot, mēs to jau esam izdarījuši.
Skatītāji pārsteigti apklusa.
- Paskatīsimies, ko mums rāda astotā kamera Kairā.
Uz ekrāna parādījās ielas skats. Uz ietves gulēja
skrejlapiņas, tālumā stāvēja divi policisti pilnā aprīkojumā.
- Viņi nezina, ka mēs viņus redzam, bet tā tas ir -pasaule skatās un klausās. Skaņu, lūdzu!
Piepeši visi izdzirda skaidri saklausāmu sarunu arābu valodā; runāja cilvēki, kuri, neko nenojaušot, gāja garām kamerai.
- Un, protams, lielāko daļu kameru var vadīt manuāli vai ar balss komandām. Skatieties! Astotā kamera, pa kreisi! - Kairas ielas skats pavirzījās pa kreisi. - Tagad pa labi! - Sekoja plūdeņa kustība uz labo pusi. Beilijs nodemonstrēja, kā kamera maina rakursu, pavēršoties uz augšu, uz leju un pa diagonāli.
Atkal atskanēja aplausi.
- Neaizmirstiet, ka šīs kameras ir lētas un viegli paslēpjamas, turklāt tām nav vadu. Mums nebija īpaši grūti tās izvietot dažādās pilsētas vietās. Parādi Tahriru!
Skatītāji izbrīnā noelsās. Uz ekrāna parādījās Tahrira laukums, ēģiptiešu revolūcijas šūpulis.
- Mūsu cilvēki Kairā izvietoja šīs kameras pagājušajā nedēļā. Tās ir tik mazas, ka armija nevar tās atrast. Viņi pat nezina, kur meklēt! Parādi pārējos attēlus! Otrā kamera, trešā. Ceturtā. Piektā. Sestā.
Uz ekrāna parādījās seši laukuma attēli, tik kvalitatīvi, ka varēja skaidri saskatīt sviedru lāsītes uz cilvēku sejām, izlasīt ikviena kareivja vārdu uz žetona.
- Tagad no septītās līdz piecdesmitajai.
Bija atvērusies jau piecdesmit attēli, kas šķita aptveram visu laukumu. Zālē atskanēja pārsteiguma izsaucieni, un Beilijs pacēla rokas, kā teikdams: “Vēl ne. Tas vēl nav viss.”
- Tagad tur nekas nenotiek, bet iedomājieties, kas būs, ja sāksies nemieri! Katrs būs atbildīgs par savu rīcību, jo ikviens vardarbības akts tiks fiksēts, kareivjus varēs tiesāt par kara noziegumiem un tamlidzīgi. Viņi var padzīt no laukuma visus žurnālistus, bet tur paliks kameras - tik mazas, ka viņi pie labākās gribas nevarēs tās visas atrast. Viņi nezinās, kur šīs kameras ir, kas un kad tās uzstādījis, un šī neziņa atturēs no ļaunprātīgas varas izmantošanas. Neviens kareivis negribēs, lai ducis kameru saglabā nākamajām paaudzēm materiālu, kurā redzams, kā viņš velk pa ielu sievieti. Viņi uztrauksies par šīm kamerām un pareizi darīs - viņiem ir jāuztraucas par Vizieri, kā mēs saucam šo sistēmu.
Atkal atskanēja aplausi.
- Patīk? - Beilijs turpināja. - Un tas attiecas ne tikai uz karstajiem punktiem. Iedomājieties, ka šīs kameras ir izvietotas jebkurā lielā pilsētā. Vai kāds vēl pastrādās noziegumus, zinot, ka viņu var novērot jebkurā laikā un vietā? Mani draugi FIB uzskata, ka, izmantojot šo tehnoloģiju gana vērienīgi un saprātīgi, varēs par septiņdesmit vai astoņdesmit procentiem samazināt noziedzības līmeni jebkurā lielpilsētā.
Aplausi kļuva vēl skaļāki.
- Bet tagad atgriezīsimies vietās, kur ir vismazākā iespēja gūt tik ļoti vajadzīgo caurredzamību. Mēs esam izvietojuši kameras arī citos karstajos punktos. Tagad iedomājieties, kā šīs kameras būtu ietekmējušas situāciju agrāk un ietekmēs turpmāk, ja notiks kas tamlīdzīgs. Šīs piecdesmit kameras ir izvietotas Tjaņaņmiņas laukumā.
Ekrānu aizpildīja videoattēli, kas aptvēra visu laukumu, un zālē atkal atskanēja vētraini aplausi. Pēc tam Beilijs parādīja vēl duci valstu ar autoritāru režīmu, sākot ar Hartumu un beidzot ar Pnompeņu. Varas pārstāvji nespēja pat iedomāties, ka viņus vēro trīs tūkstoši sfēristu Kalifornijā; viņiem nebija ne jausmas, ka tas ir iespējams, ka šāda tehnoloģija ir vai jelkad tiks izgudrota.
Attēli nozuda, un Beilijs paspēra dažus soļus uz zāles pusi. - Jūs mani saprotat, vai ne? Šajā ziņā es atbalstu Hāgu un visas pasaules cilvēktiesību aizstāvjus. Ikvienam ir jāatbild par savu rīcību, tirāni vairs nedrīkst slēpties. Ir jāpanāk vispārēja atbildība un dokumentācija, tāpēc ir vajadzīgas liecības. Es uzskatu, ka mums jāzina viss, kas notiek.
Uz ekrāna parādījās uzraksts.
Mums ir jāzina viss, kas notiek.
- Drīz mums būs otrais apgaismības laikmets, un es nerunāju par jaunu celtni mūsu parkā. Es runāju par laikmetu, kad mēs neļausim cilvēka domām un darbiem, sasniegumiem un zināšanām izplūst kā ūdenim no caura spaiņa. Savulaik mēs to jau pieļāvām. Šo periodu dēvēja par tumšajiem laikiem, un tikai mūku uzcītības dēļ mums ir saglabājušās cilvēces uzkrātās zināšanas. Arī mēs zaudējam daudz ko no tā, ko darām, redzam un uzzinām, bet to nedrīkst pieļaut, it sevišķi tagad, kad mums ir šīs kameras un “Sfēras” misija.
Beilijs pagriezās pret ekrānu un izlasīja uz tā redzamos vārdus, aicinot klātesošos paturēt tos prātā.
Mums ir jāzina viss, kas notiek.
Viņš pagriezās pret zāli un pasmaidīja.
- Tagad atgriezīsimies mājās. Manai mammai ir astoņdesmit viens gads, un viņas gaita vairs nav tik vingra kā agrāk. Pirms gada viņa nokrita un lauza gūžas kaulu, un kopš tā laika es par viņu raizējos. Es lūdzu viņai uzstādīt mājās novērošanas kameras, lai es varētu jebkurā brīdī zināt, kā viņai klājas, bet viņa atteicās. Bet nu man atkal ir mierīgs prāts - pagājušās nedēļas nogalē, kamēr mamma gulēja diendusu...
Zāli pāršalca smieklu vilnis.
- Es ļoti atvainojos, bet man nebija citas izejas, -Beilijs turpināja. - Viņa nebūtu to pieļāvusi. Tā nu es slepus uzstādīju kameras visās telpās. Tās ir tik mazas, ka viņa tās nekad nepamanīs. Tūlīt paskatīsimies. No pirmās līdz piektajai kamerai mammas mājās, lūdzu!
Parādījās vairāki attēli. Vienā bija redzama Beilija māte - ietinusies dvielī, viņa čāpoja pa spoži apgaismotu gaiteni. Visi sāka skaļi smieties.
- Piedod, mammu! Tūlīt mēs to izslēgsim. - Attēls nozuda. - Lai nu kā, bet tagad es zinu, ka ar viņu viss ir kārtībā, un man ir mierīgs prāts. Kā mēs visi zinām, caurredzamība ir nomierinošs faktors. Man vairs nav jālauza galva par to, kā klājas manai mammai vai kas notiek Mjanmā. Mēs izgatavosim miljonu šī modeļa kameru, un es domāju, ka jau pēc gada mums būs miljons brīvi pieejamu reālā laika video. Pēc pieciem gadiem būs jau piecdesmit miljoni, pēc desmit - divi miljardi kameru. Būs palicis ļoti maz apdzīvotu vietu, kuras mēs nevarētu redzēt uz saviem ekrāniem.
Atkal vētraina reakcija. Kāds iesaucās: - Mēs gribam to tūlīt pat!
- Jums vairs nebūs jāpārmeklē internets, lai paskatītos kādu sagraizītu briesmīgas kvalitātes video, - Beilijs turpināja. - Varēsiet vienkārši atvērt Vizieri un ierakstīt meklētājā “Mjanma”. Vai sava vidusskolas laika puiša vārdu - var taču gadīties, ka kaut kur tuvumā ir uzstādīta kamera, vai ne? Kāpēc lai jūs neapmierinātu savu zinātkāri? Jūs gribat redzēt Fidži, bet nevarat uz turieni aizbraukt? Vizieris. Gribat zināt, ko dara jūsu bērns skolā? Vizieris. Tā ir totāla caurredzamība. Nekādu filtru, nekādu ierobežojumu - jūs varēsiet redzēt visu un vienmēr.