Mēja paliecās uz Enijas pusi. - Kaut kas neticams.
- Vai ne? - atteica Enija.
-Jūs jautāsiet, vai šīm kamerām jābūt stacionārām? -Beilijs pamācoši paslēja pirkstu. - Protams, ne. Patlaban man ir ducis palīgu visās pasaules malās, kuri nēsā šīs kameras ap kaklu. Paskatīsimies! Lūdzu, Denija kameru!
Uz ekrāna parādījās Mačupikču attēls - skats no augšas uz senajām drupām gluži kā atklātnītē. Piepeši kamera sakustējās un sāka slīdēt lejup uz drupu pusi. Skatītāji noelsās, atskanēja sajūsmas saucieni.
- Kā jūs noteikti sapratāt, tas arī ir reālā laika video. Sveiks, Denij! Tagad paskatīsimies, kā klājas Sārai Keni-jas kalnā. - Atvērās vēl viens logs ar akmeņaina plato attēlu. - Vai vari parādīt mums virsotni, Sāra? - Kamera pavērsās uz augšu, rādot miglā tīto kalna smaili. - Tas paver plašas iespējas vizuālo surogātu jomā. Pieņemsim, ka es esmu piekalts pie gultas vai pārāk vārgs, lai pats uzkāptu šajā kalnā. Es aizsūtu uz turieni kādu ar kameru un varu izbaudīt šo pieredzi reālajā laikā. Paskatīsimies vēl dažas vietas. - Beilijs nodemonstrēja Parīzes, Kuala-lumpuras un Londonas paba ainiņas.
- Tagad paskatīsimies, kas būs, ja to visu saliks kopā. Pieņemsim, ka es sēžu mājās un gribu zināt, kas notiek pasaulē. Es ieeju internētā un saku: “Parādi man 101. šoseju! Džakartas ielas. Sērfingu Bolinasā. Mammas māju. Manu klasesbiedru tīmekļa kameras.”
Pie katras komandas atvērās jauns logs, līdz ekrānu aizpildīja vismaz simt videoattēli.
- Mēs kļūsim visu redzoši un visu zinoši.
Klausītāji bija piecēlušies kājās, zāli satricināja aplausu vētra. Mēja atbalstīja galvu pret draudzenes plecu.
- Mēs zināsim visu, kas notiek, - Enija pačukstēja.
- Tu burtiski staro.
- Jā, patiešām.
- Muļķības.
- Tā, it kā gaidītu mazuli.
- Es saprotu, ko jūs domājat. Izbeidziet!
Tēvs pasniedzās pāri galdam un saņēma Mejas roku. Bija sestdiena, un vecāki bija uzaicinājuši viņu uz svētku vakariņām par godu pirmajai darba nedēļai “Sfērā”. Šādi sentimenti bija viņu garā - vismaz pēdējā laikā. Vecāki bija labu laiku domājuši iztikt bez bērniem, bet tad piedzima Mēja, un viņas bērnībā mājās valdīja diezgan saspringta gaisotne. Darbdienās tēvu tikpat kā neredzēja - viņš bija būvdarbu vadītājs kādā Fresno biroju kompleksā un pavadīja tur četrpadsmit stundas dienā, atstājot visas mājas rūpes mātei, kura trīs maiņas nedēļā strādāja viesnīcas restorānā. Mūždien noslogota ar darbiem, viņa bija diezgan nervoza, un no tā cieta galvenokārt Mēja. Kad viņai bija desmit gadu, vecāki nopirka divu līmeņu autostāvvietu netālu no Fresno centra un vairākus gadus paši tur dežurēja. Draugu vecāki mēdza teikt: “Redzēju tavu mammu stāvvietā,” - vai: “Pasaki tētim paldies - aizvakar viņš neņēma no manis maksu.” Mēja jutās pazemota, bet drīz vien vecāku finansiālais stāvoklis uzlabojās un viņu vietā sāka strādāt divi algoti darbinieki. Kad vecākiem radās iespēja kādu dienu atpūsties un plānot dzīvi tālāk par dažiem mēnešiem, viņi atmaiga un pārtapa par mierpilnu, kaitinoši jauku pusmūža pāri. Šķita, ka burtiski gada laikā Mejas jaunie, mūždien aizņemtie vecāki bija pārvērtušies par lēnīgiem, mīļiem vecvecākiem, kuri pilnīgi neizprot meitas vēlmes. Kad Mēja pabeidza vidusskolu, vecāki aizveda viņu uz “Disnejlendu” - acīmredzot nesaprata, ka viņa tam ir par lielu un, braucot uz turieni ar diviem pieaugušajiem, būs tikpat kā viena pati, un tā nudien nav nekāda izprieca. Bet viņi gribēja to labāko, un Mēja nespēja atteikties, tikai pēc tam brīnījās, ka var tik aizrautīgi izklaidēties kopā ar vecākiem. Ja arī kaut kur vēl bija aizķēries rūgtums par bērnības emocionālo spriedzi, to aizskaloja viņu vēlā pusmūža nemainīgi rāmā straume.
Un tagad vecāki bija atbraukuši uz piekrasti un apmetušies lētākajā viesnīcā, kādu vien spēja atrast, - tā atradās piecpadsmit jūdzes no “Sfēras” un izskatījās pēc spoku apsēsta ūķa. Nu viņi sēdēja kādā pseidosmalkā restorānā, par kuru bija dzirdējuši, un, ja kāds patiešām staroja, tie bija viņi. Abu sejās rotājās laimīgs smaids.
- Nu? Vai esi apmierināta? - pajautāja mamma.
- Esmu gan.
- Tā jau es zināju. - Mamma atslējās pret atzveltni un sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Es vairs nekad negribēšu strādāt nekur citur.
- Tas ir tāds atvieglojums, - tēvs sacīja. - Mēs ari negribam, lai tu strādātu kaut kur citur.
Mamma strauji paliecās uz priekšu un saņēma Mejas roku. - Es pastāstīju Kerolainas mammai. Tu jau zini, kāda viņa ir. - Mamma sarauca degunu, un tā bija augstākā nepatikas izpausme. - Šķita, ka kāds ir iedūris viņai dunci mugurā. Viņa burtiski vārījās no skaudības.
- Bet, mammu...
- Pateicu ari par tavu algu.
- Mammu!
- Kas ir? Es tikai izteicu cerību, ka tu spēsi iztikt ar sešdesmit tūkstošiem gadā.
- Tu patiešām tā pateici?
- Bet tā taču ir, vai ne?
- Patiesību sakot, sešdesmit divi.
- Ak kungs! Būs viņai jāpiezvana.
- Izbeidz!
- Labi, labi. Bet tas bija tik patīkami, - mamma nerimās. - Es pateicu to it kā starp citu: mana meita strādā pasaules labākajā kompānijā ar pilnu stomatoloģisko apdrošināšanu.
- Nevajag, lūdzu! Man vienkārši paveicās. Enija...
Tēvs paliecās uz priekšu. - Kā viņai klājas?
- Labi.
- Pasaki, ka mēs viņu mīlam.
- Jau pateicu.
- Vai viņa nevarēja šovakar atnākt?
- Nē. Viņa ir ļoti aizņemta.
- Bet tu aicināji?
- Jā, taču Enijai ir daudz darba. Viņa sūta jums sveicienus.
- Ar ko viņa īsti nodarbojas? - pajautāja mamma.
- Ar visu ko, - Mēja atteica. - Viņa ir tā dēvētajā “Komandā 40”. Piedalās visos lielajos projektos. Šķiet, ka viņas galvenais pienākums ir kārtot dažādus normatīvi tiesiskos jautājumus ārzemēs.
- Tā noteikti ir milzīga atbildība.
- Un tad vēl visas tās akcijas11! - iesaucās tētis. - Viņa gan ir bagāta meitene.
- Tēt! Tā nudien nav tava darīšana.
- Kāpēc viņa vispār vēl strādā? Es gulētu pludmalē. Man būtu savs harēms.
- Izbeidz, Vinnij! - Mamma papliķēja viņam roku.
- Ceru, ka viņai ir laiks arī pabaudīt dzīvi.
- Jā, - atteica Mēja. - Droši vien pašlaik viņa izklaidējas parka ballītē.
Tēvs pasmaidīja. - Man patīk, ka jūs to tā saucat. Ļoti stilīgi. Mums bija kantoris.
- Ballītē? - Mamma sarauca pieri. - Vai tad tu negribēji iet?
- Vairāk gribēju redzēt jūs. Un ballītes tur nav nekāds retums.
- Bet pirmajā darba nedēļā! - Mamma satraucās.
- Varbūt tomēr vajadzēja iet. Nu es jutīšos vainīga, ka tu mūsu dēļ neaizgāji.
- Nomierinies! Tur visi ir ļoti sabiedriski un rīko ballītes katru otro dienu. Gan es atgūšu nokavēto.
- Tu taču negāji pusdienās, vai ne? - mamma pajautāja. To pašu viņa teica, kad Mēja sāka strādāt komunālajā uzņēmumā - pirmajā darba nedēļā labāk pusdienās neiet. Tas esot slikts rādītājs.
- Vari neuztraukties, - Mēja attrauca. - Es pat tualetē vēl neesmu bijusi.
Mamma pārgrieza acis. - Lai nu kā, gribu vēlreiz pateikt, ka mēs ar tevi ļoti lepojamies. Un mīlam tevi.
- Un Eniju, - tētis piebilda.
- Jā. Mēs mīlam tevi un Eniju.
Viņi ēda ātri, labi zinādami, ka tētis drīz nogurs. Viņš par varītēm gribēja doties uz restorānu, lai gan mājās vairs tikpat kā nekur negāja. Tēti māca pastāvīgs nespēks, kurš varēja pēkšņi pastiprināties, novedot viņu gandrīz līdz kolapsam. Izejot no mājas, bija jābūt gatavam jebkurā brīdī doties prom, un viņi pameta restorānu pirms deserta. Mēja devās vecākiem līdzi uz viesnīcu, kur viņus no visiem kaktiem vēroja īpašnieces leļļu armija; nu viņi beidzot varēja justies mierīgi, nebaidoties no ārkārtējām situācijām. Mēja nekādi nespēja samierināties ar to, ka tētim ir multiplā skleroze. Diagnoze tika noteikta pirms diviem gadiem, lai gan slimības simptomi bija vērojami jau krietni agrāk. Tētis neskaidri izrunāja vārdus, bieži vien nespēja precīzi saņemt priekšmetus un bija jau divas reizes pakritis mājas priekšnamā, sniedzoties pēc ārdurvju roktura. Pārdevuši autostāvvietu, vecāki guva pieklājīgu peļņu un nu veltīja laiku tēva slimībai, proti, vismaz dažas stundas dienā pētīja mediķu rēķinus un karoja ar apdrošināšanas kompāniju.