- Starp citu, mēs nesen redzējām Merseru, - bilda mamma, un tētis pasmaidīja. Mersers bija Mejas draugs, viens no tiem četriem, ar kuriem viņai bija nopietnas attiecības vidusskolas un koledžas laikā, lai gan vecāki uzskatīja, ka viņš ir vienīgais jēdzīgais vai vismaz vienīgais, kuru viņi atzina vai atcerējās. Noteikti arī tāpēc, ka viņš joprojām dzīvoja Longfīldā.
- Jauki. - Mēja negribēja par to runāt. - Vai viņš joprojām taisa lustras no briežu ragiem?
- Neesi nu tik iedomīga. - Tētis uzķēra viņas dzēligo toni. - Tas tagad ir viņa bizness. Mersers nelielījās, bet šķiet, ka viņam iet tīri labi.
- Mans vidējais reitings ir deviņdesmit septiņi punkti, - Mēja ievirzīja sarunu citā gultnē. - Visi runā, ka iesācējam tas esot rekords.
Vecāki uzlūkoja viņu ar acīm redzamu mulsumu; viņiem nebija ne jausmas, par ko meita runā. Tētis lēni samirkšķināja acis. - Ko tas nozīmē, mīļā?
Mēja neko nepaskaidroja. Tas aizņems pārāk daudz laika, viņa nodomāja, kolīdz bija to pateikusi. - Kā veicas ar apdrošināšanu? - Mēja pajautāja un tūlīt pat iekoda lūpā. Kāpēc viņa par to ieminējās? Šī saruna ievilksies uz visu vakaru.
- Drīzāk jau neveicas, - atteica mamma. - Nezinu. Mums esot nepareizā polise. Viņi vienkārši negrib tēti apdrošināt un dara visu, lai mēs liktos mierā. Bet mēs nevaram likties mierā. Mums nav citas izejas.
Tētis saslējās. - Pastāsti par to recepti.
- Jā, pareizi. Tētis jau divus gadus lieto Copaxone -pret sāpēm. Viņam tās zāles ir nepieciešamas. Citādi...
- Sāpes kļūst vienkārši neciešamas, - tētis pabeidza teikumu.
- Bet apdrošinātāji apgalvo, ka viņam tās nav vajadzīgas! Šis zāles neesot iekļautas viņu akceptēto medikamentu sarakstā. Lai gan viņš lieto tās jau divus gadus!
- Tā ir apbrīnojama cietsirdība, - piebalsoja tētis.
- Un viņi nepiedāvā nekādu alternatīvu. Nekādus pretsāpju līdzekļus!
Mēja nezināja, ko lai saka. - Briesmīgi. Varbūt man pameklēt kādu aizstājēju internētā? Vajag paprasīt ārstiem, vai ir kādas citas zāles - tādas, kuras sedz apdrošināšanas polise. Varbūt kādi patentbrlvie medikamenti...
Saruna ievilkās uz stundu, un beigās Mēja jutās pilnīgi pagurusi. Tēta multiplā skleroze, viņas nespēja palēnināt slimības gaitu, atdot tētim iepriekšējo dzīvi - tas viss bija briesmīgi; bet problēmas ar apdrošināšanu bija kas cits - neattaisnojams noziegums, papildu slogs. Vai tiešām apdrošināšanas kompānijas nesaprot, ka šī izlocīšanās, birokrātiskie triki un šādas attieksmes izraisītais sarūgtinājums nenāk par labu nedz tēva, nedz mātes veselībai? Labākajā gadījumā šāda stratēģija ir vienkārši neefektīva. Visi tie strīdi, atteikšanās maksāt, prasību noraidīšana un šķēršļu radīšana noteikti patērē tik daudz laika, ka vienkāršāk būtu nodrošināt tēvam pienācīgu ārstēšanu.
- Labi, pietiks par to, - mamma pēdīgi sacīja. - Mums ir tev neliels pārsteigums. Vai tas ir pie tevis, Vinnij?
Visi sasēdās uz augstās gultas ar izdilušu, no raibām lupatiņām sašūtu pārklāju, un tēvs iedeva Mejai nelielu dāvanu sainīti. Spriežot pēc kārbiņas lieluma un formas, tā varēja būt kaklarota, bet Mēja zināja, ka tas tā nav. Izsaiņojusi un atvērusi samta kārbiņu, viņa sāka smieties. Tur bija pildspalva - viena no tām smalkajām, smagnējām sudraba pildspalvām, kuras ir jākopj un jāuzpilda un parasti tiek lietotas tikai kā smalks aksesuārs.
- Neraizējies, mēs to nepirkām, - tētis paskaidroja.
- Vinnij! - mamma pārmetoši iesaucās.
- Patiešām, - viņš turpināja. - Man to uzdāvināja kāds draugs. Viņam bija žēl, ka es vairs nevaru strādāt. Nudien nezinu, kā tas bija domāts. Ko es darīšu ar pildspalvu, ja tik tikko spēju trāpīt pa taustiņiem? Bet viņš nav nekāds dižais domātājs.
- Mūsuprāt, tā labi izskatīsies uz tava rakstāmgalda, -mamma piebilda.
- Mēs esam paši labākie vecāki, vai ne? - Tēta seja izplūda smaidā.
Mamma iesmējās, un, kas vēl svarīgāk, sāka smieties arī tētis, pieskandinot telpu ar saviem skaļajiem, aizrautīgajiem smiekliem. Vecāku dzīves otrajā, mierīgajā fāzē viņš bija kļuvis par lielu smējēju, cilvēku, kuram viss šķiet smieklīgi. Pusaudzes gados Mēja bieži dzirdēja viņa smieklus - viņš smējās tad, kad patiešām bija jāsmejas, tad, kad citi būtu tikai pasmaidījuši, un tad, kad vajadzētu dusmoties. Viņš no sirds uzjautrinājās par visām Mejas izdarībām. Kādu nakti tētis bija pieķēris viņu kāpjam ārā pa guļamistabas logu, lai satiktos ar Merseru, un smējās, pie zemes krizdams. Viss bija ļoti komiski, tēvu smīdināja visi pusaugu meitas gājieni. “Ja tu zinātu, kāda tev bija seja, kad mani ieraudzīji! Tas bija ko vērts!”
Bet tad tika diagnosticēta multiplā skleroze, un jautrība beidzās. Tēvu pastāvīgi mocīja sāpes. Bieži vien viņš nespēja piecelties no gultas, jo neuzticējās savām kājām; šīs lēkmes kļuva aizvien biežākas un smagākas, un viņš ik nedēļu nokļuva neatliekamās palīdzības nodaļā. Beidzot mamma ar varonīgiem pūliņiem panāca, ka viņš apmeklēja dažus ārstus, kuriem bija gana nopietna attieksme, un parakstītās zāles vismaz uz laiku stabilizēja viņa stāvokli. Un tad sākās šī apdrošināšanas kataklizma, veselības aprūpes deviņi elles loki.
Bet šovakar viņš atkal bija priecīgs, arī mamma jutās gana labi, atradusi viesnīcas šaurajā virtuvītē šeriju, kuru izdzēra kopā ar Mēju. Tētis drīz vien iemiga uz gultas pārklāja ar visām drēbēm, viņam netraucēja nedz gaisma, nedz skaļās sarunas. Kad viņas to pamanīja, Mēja saklāja sev improvizētu guļvietu vecāku gultas kājgalī.
No rīta viņi pamodās vēlu un devās brokastot uz kādu bistro. Tētim bija laba apetīte, un mamma tēlotā bezrūpībā tērzēja ar viņu par kāda aušīga tēvoča pēdējo biznesa avantūru, šķiet, jūras vēžu audzēšanu rīsa laukos. Mēja redzēja, ka mamma visu laiku viņu vēro, raizējoties par to, ka viņš jau otro dienu pēc kārtas ēd ārpus mājas. Tētis bija labā noskaņojumā, bet varēja redzēt, ka viņa spēki driz būs galā.
- Samaksājiet manā vietā, - viņš pēc brīža sacīja. - Iešu uz mašinu mazliet atpūsties.
- Es palīdzēšu, - Mēja ieteicās, bet mamma viņu apklusināja. Tētis jau bija piecēlies un soļoja uz durvju pusi.
- Viņš ātri nogurst, bet tas nav nekas briesmīgs, -mamma paskaidroja. - Vienkārši mums tagad ir cits režīms. Vinnijs bieži atpūšas. Kaut ko padara, pastaigājas, paēd, kādu brīdi ir mundrs, tad iet atpūsties. Un tā visu laiku - taisnību sakot, ļoti nomierinošs ritms.
Viņas samaksāja rēķinu un devās uz autosstāvvietu. Caur mašīnas logu vīdēja tēta sirmās matu šķipsnas. Nekas cits nebija redzams, jo viņš bija nolaidis atzveltni līdz pat aizmugurējam sēdeklim. Kad viņas pienāca pie mašīnas, tētis gulēja ar vaļējām acīm un vēroja kāda necila koka zaru mežģi.
- Jauki pasēdējām, - viņš sacīja, nolaidis loga stiklu.
Mēja atvadījās un devās prom, priecīga par brīvo pēcpusdienu. Diena bija saulaina un rāma, garāmslīdošo ainavu krāsas vienkāršas un tīras - zili, dzelteni, zaļi toņi. Viņa brauca uz rietumiem un, tuvojoties piekrastei, nogriezās uz līča pusi. Ja pasteigsies, varēs pāris stundu pavizināties ar kajaku.