To viņai bija iemācījis Mersers; pirms tam Mēja domāja, ka tā ir apgrūtinoša un vienmuļa nodarbe - sēdēt uz ūdens un vēzēt dīvaino, saldējuma karotītei līdzīgo airi. Nemitīgā grozīšanās šķita mokoša, kustība - nožēlojami lēna. Bet tad viņa reiz izbrauca kopā ar Mer-seru - nevis ar profesionāļu laivu, bet ar parasto, tādu, kurā kājas ir atsegtas. Viņi vizinājās pa līci, virzoties uz priekšu daudz ātrāk, nekā Mēja bija gaidījusi; viņa redzēja roņus un pelikānus un saprata, ka tas ir pienācīgi nenovērtēts sporta veids, bet līcis - pilnīgi neizmantota ūdens platība.
Viņi bija startējuši no neliela nomas punkta, kur nevienam neprasīja nedz iemaņas, nedz ekipējumu, nedz ko citu: samaksā piecpadsmit dolārus stundā, un jau pēc pāris minūtēm esi vēsā, tīrā līcī.
Mēja nogriezās no šosejas un aizbrauca līdz pludmalei; jūra gulēja viņas priekšā rāma un gluda kā stikls.
- Sveikiņi! - atskanēja kāda balss.
Pagriezusies Mēja ieraudzīja pusmūža sievieti ar līkām kājām un sprogainiem matiem. Tā bija Meriona, “Debijas brauciena” īpašniece. Debitante bija viņa pati, nu jau piecpadsmit gadus, kopš uzsāka šo biznesu, sapelnījusi naudu ar rakstāmlietu tirdzniecību. Viņa bija izstāstījusi to Mejai jau pirmajā tikšanās reizē un stāstīja arī visiem pārējiem. Merionai šķita uzjautrinoši, ka viņa, turīga rakstāmlietu tirgotāja, nu ir atvērusi kajaku un airu dēļu nomu. Mēja īsti nesaprata, kāpēc Merionai tas šķiet tik komiski, bet viņa bija sirsnīga un pretimnākoša pat tad, kad Mēja gribēja iznomāt kajaku tikai dažas stundas pirms slēgšanas.
- Līcī ir ļoti jauki, - Meriona teica. - Tikai nebrauc pārāk tālu.
Viņa palidzēja Mejai aizvilkt kajaku pa smiltīm un akmeņiem līdz seklumam, kur skalojās kūtri vilnīši. - Un netraucē tos peldošajās mājās, - viņa atgādināja, aiztaisot Mejai drošības vesti. - Viņu istabas ir tavā acu līmenī, tā ka nelūri iekšā pa logiem. Iedot tev čībiņas vai vējjaku? - Meriona pajautāja. - Tālāk var būt viļņi.
Mēja atteicās un iekāpa kajakā basām kājām, ģērbusies tajā pašā jakā un džinsos, kuros pirmīt bija brokastīs. Jau pēc pāris sekundēm viņa bija tikusi pāri krasta gāzmām, garām zvejas laivām un airdēļiem, ārā plašajā ūdens klajā.
Visapkārt neviena nebija. Mēja jau mēnešiem ilgi nespēja saprast, kāpēc šie ūdens plašumi tikpat kā netiek izmantoti. Te nebija ūdens motociklu un slēpotāju, tikai reizēm gadījās sastapt kādu makšķernieku vai motorlaivu. Bija buru laivas, bet ne tuvu tik daudz, cik varētu gaidīt. Diez vai tas ir izskaidrojams tikai ar auksto ūdeni. Varbūt Kalifornijas ziemeļos ir daudz citu iespēju atpūsties pie dabas? Tas bija savādi, bet Mejai nebija iebildumu - tā viņai palika vairāk ūdens platības.
Viņa izairējās līča vidū. Te tik tiešām bija lielāki viļņi, kājas apskaloja auksts ūdens. Tas bija tik patīkami, ka Mēja iemērca roku ūdenī, pasmēla sauju un samitrināja sev seju un kaklu. Atvērusi acis, viņa ieraudzīja roni, kas vērās uz viņu divdesmit pēdu attālumā gluži kā miermīlīgs suns, kura pagalmā ienācis svešinieks. Viņa galva bija apaļa un pelēka, spīdīga kā pulēts marmors.
Turot airi klēpī, Mēja vēroja roni, ronis - viņu. Acis kā melnas podziņas, nekādu emociju. Viņa nekustējās, ronis ari ne. Viņi bija pamiruši savstarpējā vērošanā, un šis brīdis tīksmi stiepās garumā, prasot turpinājumu. Kāpēc lai kustētos?
Uzpūta vējš, un Mejai nāsīs iesitās sīva dvaka. Viņa jau iepriekšējā reizē bija ievērojusi roņu spēcīgo smārdu, kaut ko līdzīgu tunzivs un netīra suņa smakai. Labāk turēties pa vējam. It kā piepeši samulsis, ronis nozuda zem ūdens.
Mēja airējās tālāk, prom no krasta. Viņa gribēja aizbraukt līdz sarkanajai bojai, kura vīdēja tālu līcī līdzās pussalas izliekumam. To varētu sasniegt aptuveni pusstundas laikā, pabraucot garām pārdesmit noenkurotām baržām un buru laivām. Daudzās dzīvoja cilvēki, un Mēja zināja, ka nevajag skatīties iekšā pa logiem, bet bija grūti pretoties kārdinājumam; tās šķita tik noslēpumainas. Kāpēc uz šīs baržas ir motocikls? Un konfederātu karogs uz tās jahtas? Tālumā meta lokus mazītiņš hidroplāns.
Aiz muguras sacēlies vējš strauji dzina viņu garām sarkanajai bojai uz tālā krasta pusi. Mēja nebija domājusi tur piestāt, nekad vēl nebija šķērsojusi līci, bet drīz vien krasts jau bija redzams un ātri tuvojās, seklumā zem laivas vīdēja ūdenszāles.
Mēja izlēca no kajaka, un pēdas saskārās ar oļiem, apaļiem un gludiem. Kad viņa vilka laiviņu krastā, kājas pēkšņi nozuda zem ūdens. Tas nebija vilnis, drīzāk vienmērīga ūdens līmeņa pacelšanās. Tikko viņa stāvēja sausumā, bet jau pēc mirkļa ūdens skalojās gar stilbiem, samērcējot džinsus.
Pēc brīža ūdens atkāpās, atstājot krastā plašu joslu savādu, lāsmainu ūdenszāļu - zilas un zaļas; noteiktā gaismā tās laistījās visās varavīksnes krāsās. Mēja paņēma tās rokās, gludenas, gumijotas, ar skaisti kruzuļo-tām malām. Kājas bija slapjas, ūdens - auksts kā sniegs, bet tas viņu neuztrauca. Mēja apsēdās liedagā, paņēma kādu kociņu un sāka vilkt līnijas starp gludenajiem akmeņiem. Sīki krabīši pikti metās uz visām pusēm meklēt jaunu patvērumu. Mazliet tālāk uz krastā izskalota koka nolaidās pelikāns; izbalojušais stumbrs slīpi slējās virs tēraudpelēkā ūdens, laiski norādot uz debesīm.
Piepeši Mēja sāka raudāt. Tētis ir pilnīgs vraks. Nē, viņš nav vraks, viņš pacieš to visu ar apbrīnojamu pašcieņu. Bet šorīt viņš šķita paguris, cietis sakāvi, samierinājies, it kā būtu sapratis, ka nespēj cīnīties abās frontēs - gan ar savu ķermeni, gan ar cilvēkiem, kuriem būtu par to jāparūpējas. Un Mēja nekādi nevar viņam palīdzēt. Nē, viņa var, protams, pat ļoti var. Viņa var pamest darbu. Pamest darbu un piesēsties pie telefona, izcīnīt neskaitāmas cīņas par viņa veselību. Tā darītu laba meita. Tā darītu ikviens labs bērns, vienīgais bērns. Labs vienīgais bērns pavadītu nākamos trīs vai piecus gadus kopā ar tēti, jo tie varētu būt pēdējie, kad viņš vēl spēs kustēties, normāli funkcionēt; labs bērns palīdzētu viņam un mammai, iekļautos ģimenes sistēmā. Bet Mēja zināja, ka vecāki to nepieļautu. Un nu viņa būs iestrēgusi starp darbu, vajadzīgu un vēlamu, un vecākiem, kuriem nekādi nespēj palīdzēt.
Bija labi tā paraudāt, ļaut pleciem trīcēt, just karstas asaras uz sejas, bērnišķīgu sāļumu uz lūpām, noslaucīt puņķus krekla stērbelē. Kārtīgi izraudājusies, Mēja iestūma kajaku atpakaļ ūdenī un sāka enerģiski airēt. Sasniegusi līča vidu, viņa apstājās. Asaras bija nožuvušas, elpa izlīdzinājusies. Viņa atkal jutās mierīga un stipra, bet vairs neairējās uz sarkanās bojas pusi. Interese par to bija zudusi, Mēja vienkārši sēdēja ar airi klēpī un viegli šūpojās viļņos, siltajai saulei žāvējot rokas un kājas. Viņa bieži tā darīja, kad bija aizīrusies tālu no krasta, - vienkārši sēdēja, izjūtot zem sevis okeāna vareno apjomu. Šajā līča daļā bija sastopamas leopardhaizivis, gludās rajas un medūzas, reizēm arī kāda jūras cūka, bet Mēja tās neredzēja. Tās slēpās ūdens melnumā, savā tumšajā paralēlajā pasaulē, un tobrīd šķita, ka tā tam ir jābūt: tu zini, ka tās tur ir, bet nezini, kur tieši, vispār neko par tām nezini. Tālumā varēja redzēt to vietu, kur līcis savienojās ar okeānu; caur vieglu migliņu uz selgas pusi slīdēja milzīgs konteinerkuģis. Būtu jābrauc tālāk, viņa padomāja, bet kāda tam jēga? Kāpēc viņai būtu kaut kur jādodas? Bija tik labi sēdēt šeit līča vidū, neko nedarīt un neredzēt. Mēja palika tur gandrīz stundu, lēni dreifējot viļņos. Lāgiem viņa atkal sajuta pazīstamo suņa un tunzivs smaku un pagriezusies ieraudzīja citu ziņkārīgu roni. Viņi vēroja viens otru, un Mēja domāja, vai ronis ari saprot, cik te ir jauki un kā viņiem ir paveicies, ka tas viss pieder viņiem vien.