Pievakarē no okeāna puses sāka pūst stiprs vējš, un atceļš bija diezgan grūts. Kad Mēja pārbrauca mājās, locekļi bija kā pielijuši ar svinu, domas - gausas. Viņa pagatavoja sev salātus un, raugoties pa logu, apēda puspaciņu čipsu. Jau astoņos vakarā Mēja ielīda gultā un nogulēja vienpadsmit stundas.
Kā jau Dens bija brīdinājis, rīta cēliens bija ļoti saspringts. Viņš jau astoņos no rīta bija sapulcinājis kādus simt KP darbiniekus, lai atgādinātu, ka kanāla atvēršana pirmdienas rītā vienmēr ir nopietns izaicinājums. Visi klienti, kuri ir nosūtījuši pieprasījumus nedēļas nogalē, gaida atbildes pirmdien no rīta.
Viņam bija taisnība. Kolīdz tika atvērts kanāls, jautājumi plūda nepārtrauktā straumē, un Mēja cīnījās ar šo gāzmu aptuveni līdz vienpadsmitiem, kad iestājās pirmais atelpas bridis. Viņa bija atbildējusi uz četrdesmit deviņiem vaicājumiem ar vidējo reitingu deviņdesmit viens, zemāko, kāds viņai līdz šim bija bijis.
Neuztraucies, rakstīja Džareds. Pirmdienai tas ir normāli. Nosūti pēc iespējas vairāk aptauju.
Mēja izsūtīja tās visu rītu bez īpašiem panākumiem -klienti bija pirmdienīgi nīgri. Vienīgā patīkamā ziņa pienāca iekšējā tīklā: Frensiss aicināja viņu kopā paēst lenču. Oficiāli visiem KP darbiniekiem bija stundu ilgs pusdienlaiks, bet Mēja nebija redzējusi, ka kāds pamestu darbavietu ilgāk kā uz divdesmit minūtēm. Viņa sekoja kolēģu piemēram, lai gan prātā skanēja mammas balss, kura uzskatīja lenču par nopietnu nevērību pret saviem pienākumiem.
Mēja nokavēja tikšanos un, pārlaidusi skatienu Stikla Ēstuvei, ieraudzīja Frensisu vienā no augšējiem līmeņiem - puisis sēdēja uz augsta organiskā stikla ķebļa, kājām neskarot grīdu. Mēja pamāja, tad mēģināja pasaukt viņu, nepievēršot sev īpašu uzmanību. Nekas nelīdzēja. Pēdīgi, lai cik muļķīgi tas būtu, viņa nosūtīja īsziņu un noskatījās, kā Frensiss to izlasa, paskatās visapkārt un, ieraudzījis viņu, pamāj ar roku.
Izstāvējusi rindu, Mēja paņēma veģetāro burito, kaut kādu jaunu organisko sodas ūdeni un apsēdās viņam iepretī. Frensiss bija ģērbies pēc mazgāšanas negludi-nātā kreklā un kargo biksēs. No viņu vietas bija redzams āra baseins, kur bariņš sfēristu spēlēja kaut ko līdzīgu volejbolam.
- Nav nekādi izcilie sportisti, - Frensiss noteica.
- Nav gan, - Mēja piekrita. Kamēr viņš vēroja haotisko šļakstīšanos, Mēja salīdzināja šo Frensisu ar to, kuru atcerējās no pirmā vakara. Tās pašas biezās uzacis un lielais deguns. Bet tagad viņš šķita tāds kā sarucis, sarāvies; rokas, kuras ar nazi un dakšiņu centās pārdalīt uz pusēm burito, izskatījās neparasti smalki veidotas.
- Tas ir gandrīz vai perversi, - viņš sacīja. - Te ir tik daudz iespēju sportot, bet visi ir tādi tizleņi. Gluži kā Kristīgo saentologu12 ģimene, kas dzīvo līdzās aptiekai. -
Viņš uzlūkoja Mēju. - Paldies, ka atnāci. Es jau domāju, vai maz tevi vēl kādreiz redzēšu.
- Jā, bija ļoti daudz darba.
Frensiss norādija uz savu lenču. - Piedod, bet es jau sāku ēst. Taisnību sakot, tevi vairs negaidīju.
- Piedod, ka nokavēju, - Mēja atvainojās.
- Nē, es visu saprotu. Tev jātiek galā ar pirmdienas plūsmu. Klienti ir pirmajā, lenčs - otrajā vietā.
- Gribēju teikt... Man žēl, ka tovakar viss tā beidzās. Piedod, Enija stulbi uzvedās.
- Vai jūs patiešām bučojāties? Mēģināju atrast vietu, no kuras palūrēt, bet...
- Nē taču.
- Domāju pat uzrāpties kokā...
- Nē. Tāda ir tipiska Enija - pilnīga idiote.
- Pilnīga idiote, kura nez kā iefiltrējusies vadošo darbinieku topā. Es arī labprāt būtu šāda tipa idiots.
- Tu sāki stāstīt par savu bērnību.
- Ak kungs! Vai varu novelt vainu uz vīnu?
- Tev nav man nekas jāstāsta.
Mēja jutās nelāgi, zinot to, ko jau zināja, un cerēja, ka viņš pats visu izstāstīs; tad viņa varēs aizstāt pastarpināto versiju ar oriģinālo.
- Nē, viss kārtībā, - viņš sacīja. - Es sastapu daudzus interesantus pieaugušos, kuriem valdība maksāja par to, lai viņi par mani rūpētos. Tas bija lieliski. Cik laika tev vēl palicis? Desmit minūtes?
- Līdz vieniem.
- Tātad vēl astoņas minūtes. Ēd, es runāšu. Tikai ne par savu bērnību. Tu jau zini pietiekami daudz. Nešaubos, ka Enija izklāstīja tev to šausmu stāstu. Viņai patīk to stāstīt.
Mēja ar skubu ķērās pie ēšanas, bet Frensiss stāstīja par filmu, kuru bija redzējis iepriekšējā vakarā parka kinoteātrī. Bija ieradusies arī režisore, lai prezentētu savu darbu un atbildētu uz skatītāju jautājumiem.
- Filma bija par kādu sievieti, kura nogalināja vīru un bērnus. Pēc tam režisore pastāstīja, ka jau labu laiku tiesājas ar bijušo vīru par bērnu aizbildniecību. Mēs uzreiz sākām saskatīties - interesanti, vai šī dāma risina uz ekrāna savas problēmas?
Mēja iesmējās, bet tūlīt pat aprāvās, atcerējusies stāstu par Frensisa māsām.
- Viss kārtībā. - Viņš uzreiz saprata, kāpēc Mēja apklusa. - Nevajag apieties ar mani kā ar jēlu olu. Ir pagājis jau ilgs laiks. Ja es nebūtu ticis tam pāri, nestrādātu pie KidTrekera.
- Un tomēr. Piedod! Es nezinu, ko lai šādos gadījumos saka. Vai projekts virzās uz priekšu? Vai tu jau drīz...
- Tevi ir tik viegli samulsināt. Man patīk, - Frensiss sacīja.
- Tev patīk, ja sieviete mulst?
-Jo sevišķi manā klātbūtnē. Es gribu, lai jūs staigātu uz pirkstgaliem, biklas, iebiedētas, saslēgtas roku dzelžos un gatavas pēc pirmā mājiena krist man pie kājām.
Mēja gribēja iesmieties, bet nespēja.
Frensiss sēdēja, iedūris skatienu šķīvī. - Bļāviens! Katru reizi, kad mans prāts akurāti novieto mašīnu garāžā, mute izbrauc ārā caur aizmugurējo sienu. Piedod! Es piestrādāšu pie tā, goda vārds.
- Viss kārtībā. Pastāsti man par...
- KidTrekeri. - Frensiss pacēla acis. - Vai tas tevi patiešām interesē?
-Jā.
- Ņem vēra - ja sākšu par to runāt, tavi pirmdienas plūdi šķitis kā pilošs krāns.
- Mums ir palikušas piecarpus minūtes.
- Labi. Vai atceries to dāņu eksperimentu ar implan-tiem?
Mēja papurināja galvu, lai gan bija kaut ko dzirdējusi par bērnu nolaupīšanu un šaušalīgu slepkavību.
Frensiss ieskatījās pulksteni un nopūtās, labi zinādams, ka paskaidrojums laupīs viņam vismaz minūti. - Pirms pāris gadiem Dānijas valdība izmēģināja jaunu programmu, proti, implantēja bērniem rokās mikroshēmas. Tas ir ļoti vienkārši, ātri un pilnīgi nekaitīgi, viss tūlīt sāk darboties. Nu vecāki vienmēr zināja, kur ir viņu atvases. Programmā iekļāva bērnus līdz četrpadsmit gadiem, un sākumā viss bija labi. Nekādu tiesisko problēmu, tikpat kā nekādu iebildumu, aptauju rezultāti sasniedza maksimumu. Vecāki bija stāvā sajūsmā. Tie ir bērni, un mēs darām visu, lai viņiem nekas nedraudētu, vai ne?
Mēja pamāja ar galvu, bet pēkšņi atcerējās, ka šim stāstam bija traģiskas beigas.
- Bet tad kādu dienu pazuda septiņi bērni. Policija un vecāki domāja, ka tā nav īpaša nelaime, - mēs taču zinām, kur viņi ir! Kad tika noteikta mikroshēmu atrašanās vieta, izrādījās, ka tās visas atrodas kādā autostāvvietā - akurāti saliktas papīra maisiņā. Tikai asiņainas mikroshēmas.
12
Reliģiskā kustība, kuras sekotāji neizmanto medicīnisko palīdzību un medikamentus, jo uzskata, ka viss ir Dieva rokās un visefektīvākais līdzeklis ir lūgšanas.