Tavu darbavietu. Dzirdot šos vārdus, Mēja sajuta vieglas satraukuma tirpas un tūlīt atcerējās tēti. Viņš lepojās ar savu meitu. Ļoti lepojos, vēstīja četros no rīta atstāta balss pasta ziņa, kuru viņa bija noklausījusies, kad pamodās. Tik ļoti lepojos, viņš sacīja aizžņaugtā balsī. Mēja bija beigusi koledžu tikai pirms diviem gadiem un jau dabūjusi ienesīgu darbu tādā uzņēmumā kā “Sfēra” -ar veselības apdrošināšanu un dzīvokli pilsētas centrā. Tas nozīmēja, ka viņa vairs nebūs lieks apgrūtinājums vecākiem, kuriem jau tā pietika rūpju.
Viņas izgāja no ātrija saules gaismā. Gaismēnu izraibinātā zālienā mākslīga pakalna galā sēdēja divi jauni cilvēki; viņi dedzīgi diskutēja, raugoties uz kaut ko līdzīgu caurspīdīgai planšetei.
- Tu strādāsi Renesansē. - Renāte norādīja uz stikla un oksidēta vara celtni zāliena viņā pusē. - Tāpat kā visi Klientu Pieredzes darbinieki. Vai esi šeit jau kādreiz bijusi?
- Jā. - Mēja pamāja ar galvu. - Vairākas reizes, tikai ne šajā ēkā.
- Tad tu noteikti esi redzējusi baseinu un sporta kompleksu. - Renāte norādīja uz to pusi, kur koši zila paralelograma otrā pusē slējās zema taisnstūrveida ēka. - Tur ir jogas studija, CrossFit nodarbības, pilates un masāža. Arī veloaerobika - dzirdēju, ka tu ar to nodarbojies. Tālāk ir bočes laukums un jaunais teterbola aprīkojums. Tur pāri atrodas kafetērija. - Renāte norādīja uz sulīgo, viļņoto zālienu, kur saulē gulšņāja vairāki jauni cilvēki biroja drēbēs. - Esam klāt.
Viņas stāvēja pie Renesanses, vēl vienas celtnes ar četrdesmit pēdas augstu ātriju, virs kura lēni griezās Kaldera3 kinētiskais objekts.
- Kā man patīk Kalders! - sacīja Mēja.
- Domāju gan. - Renāte pasmaidīja, un abas pavērās augšup. - Šis te ir no Francijas parlamenta. Vai kādas tamlīdzīgas vietas.
Viņām līdzi iesprukušais vējš pagrieza objektu tā, ka viens tā atzars norādīja uz Mēju - it kā gribētu sveikt viņu jaunajā darbavietā. Renāte saņēma viņu aiz elkoņa. - Iesim? Mums uz šo pusi.
Viņas iegāja maigi oranžā, caurspīdīgā liftā. Iemir-gojās gaisma, un Mēja ieraudzīja uz sienām savu vārdu un vidusskolas laika fotogrāfiju. LAIPNI LŪDZAM, MĒJA HOLANDE! Mejai aizrāvās elpa. Viņa jau gadiem ilgi nebija redzējusi un arī negribēja redzēt šo fotogrāfiju. Šis netīkamais pārsteigums droši vien ir Enijas ideja. Tā neapšaubāmi bija Mēja - viņas augstie vaigukauli, platā mute ar plānajām lūpām, melnīgsnējā āda un melnie mati bet šajā fotogrāfijā viņa izskatījās skarbāka nekā dzīvē, brūnās acis nesmaidīja, samiegtas un saltas tās pauda gatavību cīņai. Kopš fotogrāfijas tapšanas brīža -tolaik Mēja bija astoņpadsmit gadus veca, nedroša un nikna būtne - viņa bija pieņēmusies svarā, gan vaibsti, gan augums beidzot bija ieguvis maigākas aprises, kas piesaistīja dažāda vecuma vīriešus ar dažādiem nolūkiem. Kopš skolas beigšanas Mēja centās būt atvērtāka un laipnāka un jutās nepatīkami pārsteigta, ieraugot te šo liecību par sen pagājušiem laikiem, kad viņa uzskatīja pasauli par naidīgu teritoriju. Foto nozuda tieši tajā brīdī, kad Mēja vairs nespēja uz to skatīties.
- Jā, te visur ir sensori, - Renāte paskaidroja. - Lifts nolasa tavu identifikācijas karti un sveicina. To fotogrāfiju mums iedeva Enija. Jūs noteikti esat tuvas draudzenes, ja reiz viņai ir tavas skolas laika bildes. Ceru, ka tas tevi nesamulsināja. Parasti mēs izmantojam šo triku, lai atstātu iespaidu uz viesiem.
Liftam slīdot augšup, uz stikla sienām parādījās informācija par dienas aktivitātēm. Attēli un teksts slīdēja no sienas uz sienu, katrā paziņojumā bija iekļautas fotogrāfijas, video, animācija un mūzika. Divpadsmitos -filmas Koyaanisqatsi4 demonstrācija, vienos - pašmasā-žas seanss, trijos - torsa muskuļu treniņš. Pusseptiņos rātsnamā uzstāsies jauns, bet jau nosirmojis kongres-menis, par kuru Mēja neko nebija dzirdējusi. Reklāmā viņš teica dedzīgu runu, stāvot uz paaugstinājuma ar plīvojošiem karogiem fonā; uzrotītas krekla piedurknes, pirksti savilkti dūrēs.
Lifta durvis atvērās, pāršķeļot kongresmeni uz pusēm.
- Esam klāt. - Renāte izgāja no lifta uz šaura tērauda režģa tiltiņa. Pavērusies lejup, Mēja juta, kā sažņaudzas kuņģis. Četrus stāvus zemāk vīdēja pirmā stāva spožā grīda.
- Vai te strādā arī tie, kuriem bail no augstuma? -Viņa centās runāt bezrūpīgā tonī.
Renāte apstājās un ar bažīgu sejas izteiksmi pagriezās pret Mēju. - Nestrādā vis. Bet tavā profilā nav teikts...
- Tas nekas, - Mēja sacīja. - Nav tik traki.
- Varam atrast tev vietu kaut kur zemāk, ja...
- Nē, nē, nevajag. Patiešām. Viss kārtībā. Piedod, es tikai pajokoju.
Renāte joprojām šķita noraizējusies. - Nu skaties. Saki man, ja ir kādas problēmas.
- Jā, protams.
- Patiešām? Enija lūdza par tevi parūpēties.
- Es noteikti pateikšu. Apsolu tev. - Mēja pasmaidīja, un Renāte nomierinājusies devās tālāk.
Tiltiņš veda uz ceturtā stāva galveno bloku. Plašums un lieli logi, pa vidu stiepjas garš gaitenis ar birojiem abās pusēs. Caur stikla sienām varēja redzēt to iemītniekus, kuri bija izraudzījušies savai darbavietai ekstravagantu, bet gaumīgu dekoru: vienā vietā tie bija burāšanas atribūti, kas karājās gaisā, piestiprināti pie griestu sijām, citā - bonzai kociņi. Viņas pagāja garām nelielai virtuvei - visi skapīši un plaukti bija no stikla, ēdamrīki ar magnētiņiem veidoja uz ledusskapja durvīm akurātu režģi. Pie griestiem vidēja liels, pēc pasūtījuma darināts gaismas ķermenis ar krāsainām spuldzītēm, uz visām pusēm stiepās oranži, rozā un persiku krāsas taustekļi.
- Esam klāt.
Renāte bija apstājusies pie šaura, pelēka nodalījuma, iztapsēta ar kaut kādu materiālu, kas atgādināja sintētisku linu audumu. Mejai salēcās sirds. Gandrīz tādā pašā nodalījumā viņa bija aizvadījusi pēdējo pusotru gadu. Tā bija vienīgā vieta “Sfērā”, kura nebija pārradīta no jauna, kurai bija kaut kāda līdzība ar pagātni. Piepeši viņa saprata, kas tas par materiālu. Bija grūti, pat neiespējami tam noticēt, bet tas neapšaubāmi bija maisaudums.
Mēja juta Renātes skatienu un apzinājās, ka viņas seja pauž kaut ko līdzīgu šausmām. Pasmaidi, viņa sev sacīja. Pasmaidi.
- Vai būs labi? - Renāte pajautāja, skenējot Mejas seju.
Mēja izmocīja vārgu smaidu. - Jā, protams. Nav ne vainas.
Kaut ko tādu viņa nebija gaidījusi.
- Tad labi. Ļaušu tev aprast ar darbavietu. Drīz atnāks Denīze un Džosaja, viņi tev visu parādīs.
Mēja atkal savilka seju smaida grimasē, un Renāte devās prom. Apsēžoties viņa ievēroja, ka krēsla atzveltne ir salauzta un tas nekustas no vietas, it kā skritulīši būtu iestiguši grīdsegā. Uz galda stāvēja dators - antīks modelis, tāda nebija nekur citur šajā ēkā. Mēja jutās smagi pievilta, un viņas noskaņojums atgriezās tajā pašā bedrē, kur bija pavadījis pēdējos pāris gadus.
Vai kāds vēl strādā komunālo pakalpojumu uzņēmumā? Kā Mēja bija tik zemu kritusi? Kā bija to pārcietusi? Ja kāds jautāja par viņas darbavietu, viņa bieži vien sameloja, teikdama, ka ir bezdarbniece. Vai būtu bijis labāk, ja tā nebūtu viņas bērnības pilsēta?
Aptuveni sešus gadus Mēja bija nīdusi šo pilsētu un lādējusi vecākus par to, ka viņi bija uz turieni pārcēlušies, nolemjot meitu dzīvei šajā aizkaktē, kurā trūka it visa -daudzveidības, restorānu, gaišu prātu -, bet pēdējā laikā Mēja atcerējās Longfildu ar tādu kā nostalģisku maigumu. Šī nelielā pilsētiņa starp Fresno un Trankvilitiju bija ieguvusi pilsētas statusu un nosaukumu 1866. gadā, kad par to parūpējās kāds fermeris bez kripatiņas iztēles. Pēc simt piecdesmit gadiem tās iedzīvotāju skaits bija sasniedzis maksimumu - nepilnus divus tūkstošus; to
3
Aleksandrs Kalders (1898-1976) - amerikāņu tēlnieks, īpaši ievērojams ar saviem izsmalcinātajiem kinētiskajiem objektiem (mobile).
4
Amerikāņu režisora Godfrija Redžio dokumentālā filma (1982) par dabas un civilizācijas sarežģītajām attiecībām.