- Tagad atceros. - Mejai kļuva nelabi.
- Pēc nedēļas atrada bērnu ķermeņus, un sākās panika. Neviens vairs nespēja loģiski domāt, visi uzskatīja, ka tieši mikroshēmas ir izprovocējušas nolaupīšanu un slepkavības, piešķirot noziegumam īpašu pikantumu slepkavas acīs.
- Briesmīgi. Un līdz ar to programma cieta neveiksmi.
- Jā, bet tas ir pilnīgi neloģiski, jo sevišķi Štatos. Cik mums ir - divpadsmit tūkstoši nolaupīšanu gadā? Un slepkavību? Nelaime tā, ka mikroshēmas bija implantētas viegli pieejamā vietā. Jebkurš var izgriezt tās no plaukstas locītavas, tas nudien nav grūti. Bet mēs veicam eksperimentus... Vai pazīsti Sabīni?
-Jā-
- Viņa ar to nodarbojas, tikai nevienam nestāsta, jo strādā ar kādu līdzīgu projektu, kurš jātur slepenībā. Bet mums viņa ir izdomājusi lielisku risinājumu: mikroshēmu vajag implantēt kaulā, un tad nebūs nekādu problēmu.
- Ak kungs! Kādā kaulā?
- Nav svarīgi. Kāpēc tāda seja?
Mēja centās piešķirt tai neitrālu izteiksmi.
- Tas, protams, ir sviests. Proti, daudzi cilvēki šausminās par mikroshēmām galvā vai ķermenī, bet būtībā tā ir tikpat parasta tehnoloģija kā radio rācija. To vienīgā funkcija ir ziņot par objekta atrašanās vietu. Un pasaulē jau tāpat ir pilns ar mikroshēmām - tās ir vai katrai otrajai precei. Stereoiekārtām ir mikroshēmas, mašīnām to ir vai cik. Daži uzņēmumi tās liek pārtikas iepakojumos, lai nodrošinātu derīguma termiņu ievērošanu. Tā ir tikai parasta sekošanas ierīce. Un, implantējot mikroshēmu kaulā, tā paliek tur uz visiem laikiem un nav redzama ar neapbruņotu aci - atšķirībā no plaukstas locītavas.
Mēja nolika burito uz šķīvja. - Patiešām kaulā?
- Tu tikai padomā - mēs dzīvosim pasaulē, kur vairs nekad nenotiks nopietni noziegumi pret bērniem. Tas vienkārši būs neiespējami. Kolīdz bērns nonāks vietā, kur viņam nebūtu jābūt, tiks izziņota vispārēja trauksme un viņu tūlīt atradīs. To varēs izdarīt ikviens. Policija tūlīt pat zinās, ka bērns ir pazudis, bet tagad uzreiz varēs noteikt arī to, kur viņu meklēt. Viņi varēs piezvanīt bērna mātei un pateikt, ka meita bija aizgājusi uz tirdzniecības centru. Vai arī dažu sekunžu laikā izsekot noziedznieku. Viņš varētu vienīgi nolaupīt bērnu, aizvest to uz mežu, nodarīt savu darāmo un aizbēgt pirms policijas ierašanās. Bet tas būtu jāizdara aptuveni pusotras minūtes laikā.
- Var ari bloķēt mikroshēmas signālu.
- Jā, bet kurš gan to prot? Vai daudzi pedofīli ir augstas klases speciālisti elektronikas jomā? Domāju, ka ne. Bērnu nolaupīšanas, izvarošanas un slepkavības tiks reducētas par deviņdesmit deviņiem procentiem, un potītē implantēta mikroshēma nudien nav augsta cena par šādām izredzēm. Vai jūs gribat dzīvu bērnu ar mikroshēmu potītē, kurš uzaugs drošībā un atkal varēs mierīgi iet uz parku un braukt ar riteni uz skolu...
- Vai arī...
- Tieši tā - vai arī jūs gribat mirušu bērnu? Gadiem ilgu stresu katru reizi, kad tas dodas uz autobusu pieturu? Esam veikuši vecāku aptaujas visā pasaulē, un ko domā? Tiklīdz viņi bija pārvarējuši dabiskos aizspriedumus, ieguvām astoņdesmit astoņus procentus atzinīga vērtējuma. Vecāki ātri vien aptver visus plusus un sāk kliegt: “Kāpēc tas vēl nav iespējams? Un kad būs?” Bērniem un vecākiem sāksies jauns zelta laikmets. Laikmets bez pastāvīga stresa. Bāc! Tu esi nokavējusi.
Frensiss norādīja uz pulksteni - 13.02. Mēja pielēca kājās un metās prom.
Vaicājumu straume neapsīka ari pēcpusdienā, un Me-jas reitings tik tikko sasniedza deviņdesmit trīs punktus. Dienas beigās, kad viņa jutās pilnigi pagurusi, uz otrā displeja parādījās ziņa no Dena. Vai tev ir kāds brīvs brīdis? Džīna no Sociālās Sjeras lūdza, lai tu velti viņai dažas minūtes.
Mēja atbildēja: Pēc piecpadsmit minūtēm būs labi? Jānosūta vēl dažas aptaujas, un es kopš lenča neesmu bijusi tualetē. Tā tas patiešām bija. Viņa jau trīs stundas nebija pametusi savu vietu un gribēja kaut mazliet pacelt vidējo vērtējumu. Mēja nešaubījās, ka tieši zemā reitinga dēļ Dens sūta pie viņas Džinu.
Dena atbilde bija ļoti īsa: Paldies, Mēja. Viņa prātoja par to pa ceļam uz tualeti. Vai viņš pateicās par gatavību tikties ar Džinu vai ari ironizēja par pilnīgi liekajām intīmajām detaļām?
Netālu no tualetes Mēja ieraudzīja vīrieti šauros, zaļos džinsos un piegulošā sviteri ar garām piedurknēm. Viņš stāvēja zilganbaltas gaismas strēlē pie augsta, šaura loga un skatījās uz savu mobilo, it kā gaidītu no tā kādus norādījumus.
Mēja iegāja tualetē. Kad viņa iznāca ārā, vīrietis joprojām skatījās pa logu.
- Vai esi apmaldījies? - viņa pajautāja.
- Nē. Vienkārši gribu šo to apdomāt, pirms došos augšā. Tu šeit strādā?
- Jā. Otro nedēļu KP.
- КР?
- Klientu Pieredzē.
- Jā, protams. Mēs to saucām vienkārši par klientu servisu.
- Tātad tu neesi jauniņais?
- Es? Nē. Strādāju šeit jau kādu laiciņu. Tikai ne šajā ēkā. - Viņš pasmaidīja, un skatiens atkal paslīdēja uz loga pusi. Mēja nopētīja vīrieti. Tumšas acis, ovāla seja un sirmi, gandrīz balti mati, lai gan viņš nevarēja būt vecāks par trīsdesmit gadiem. Viņš bija kalsns un stiegrains, piegulošajā apģērbā viņa siluets šķita iezīmēts ar kaligrāfiski izsmalcinātām linijām.
Atkal pagriezis galvu uz Mejas pusi, viņš samirkšķināja acis un pavīpsnāja par savām sliktajām manierēm.
- Piedod! Mani sauc Kaldens.
- Kaldens?
- Tas ir tibetiešu vārds, - viņš paskaidroja. - Kaut kas, saistīts ar zeltu. Vecāki visu mūžu gribēja aizbraukt uz Tibetu, bet ne reizi netika tālāk par Honkongu. Un kā tevi sauc?
- Mēja. - Viņi sarokojās. Kaldena rokasspiediens bija stingrs, bet nevērigs. Šķita, ka viņš ievēroja šo tradīciju, īsti neizprotot tās jēgu.
- Tātad tu neesi apmaldījies. - Mēja apzinājās, ka viņai jāatgriežas savā vietā; vienreiz viņa šodien jau bija nokavējusi.
- Tev droši vien jāiet. - Kaldens nolasīja viņas domas.
- Vai drīkstu tevi pavadīt? Paskatīties, kur tu strādā.
- Mmm... - Mēju piepeši pārņēma nemiers. - Jā, protams. - Ja viņa nebūtu ievērojusi Kaldenam ap kaklu ID kartes aukliņu, varētu domāt, ka ar savu nekonkrēto, bet skaidri manāmo ziņkārību viņš ir ieklīdis šeit no ielas vai arī iesūtīts kā ekonomiskais spiegs. Viņa strādāja šeit tikai nedēļu un vēl neko nezināja - varbūt tas ir savdabīgs pārbaudījums, bet varbūt viņš ir vienkārši ekscentrisks kolēģis.
Kaldens pavadīja Mēju līdz viņas vietai.
- Tev ir ļoti tīrs galds, - viņš sacīja.
- Jā. Es jau teicu, ka tikko sāku strādāt.
- Gudrajiem ļoti patīk kārtīgas darbavietas. Vai esi kādu no viņiem redzējusi?
- Ko? Gudros? - Mēja pavīpsnāja. - Vismaz šeit ne.
- Jā, tā varētu būt. - Kaldens notupās, tā ka viņa galva bija vienā līmeni ar Mejas plecu. - Vai drīkstu paskatīties, ko tu dari?
- Kā es strādāju?
- Jā, es labprāt paskatītos. Ja tas tev netraucēs, protams.
Mēja vilcinājās. Līdz šim viss, ar ko viņa šeit bija saskārusies, atbilda noteiktam loģiskam šablonam, vienotam ritmam, bet Kaldens bija savdabīga anomālija; viņa iekšējais ritms bija atonāls un dīvains, tomēr nevarēja teikt, ka nepatīkams. Turklāt viņam bija tik atklāta seja, tik dzidrs, labdabīgs, neviltots skatiens un patīkama balss, ka jebkuras aizdomas izgaisa pašas no sevis.
- Kāpēc gan ne, - viņa pēdīgi noteica. - Lai gan tas nepavisam nav interesanti.
- Varbūt nav, bet varbūt arī ir.
Kaldens sāka vērot, kā viņa atbild uz jautājumiem. Paveikusi kārtējo darbību, Mēja pašķielēja uz vīrieša pusi. Kaldena acis dejoja displeja atspulgi, seja pauda neviltotu interesi, it kā viņam reti gadītos redzēt kaut ko tik aizraujošu. Tomēr brīžiem viņš šķita distancēts, it kā redzētu ko vairāk nekā Mēja. Viņš vērās uz displeju, bet redzēja ko citu, daudz dziļākā līmenī.