- Bļāviens! - viņa nolamājās.
Līdz desmitiem Mēja bija izbūrusies cauri visiem uzņēmuma paziņojumiem un aicinājumiem un ķērās pie EkstraSferas plūsmas. Viņa nebija apmeklējusi to sešas dienas, un tajā dienā vien bija parādījušās simt astoņpadsmit jaunas ziņas; Mēja nolēma tās izskatīt, sākot ar jaunākajām. Pirmā ziņa vēstīja, ka kāda viņas koledžas draudzene ir saķērusi vēdergripu, un tai sekoja gara komentāru virkne ar līdzjūtības apliecinājumiem, uzmundrinošām fotogrāfijām un dažādu ārstniecības līdzekļu ieteikumiem. Mēja atzīmēja ar “patīk” divas fotogrāfijas un trīs komentārus, novēlēja draudzenei ātrāk izveseļoties un pievienoja saiti - dziesmu “Sallijai ir slikta dūša”. Tas rosināja jaunu aktivitātes vilni ar piecdesmit četriem komentāriem par dziesmu un tās autoriem; kāds paziņoja, ka pazīst grupas basģitāristu un iesaistīja viņu sarunā. Demjans Giloti tagad strādāja par skaņu inženieri Jaunzēlandē, bet bija priecīgs, ka viņu dziesma joprojām rod gripas slimnieku atsaucību. Visi bija sajūsmā par šo ziņu, un pēc brīža savu prieku jau bija pauduši simt divdesmit deviņi cilvēki, līdz pēdīgi Demjans bija uzaicināts spēlēt kādās kāzās un jebkurā laikā apmesties Bolderā, Bātā, Geinsvilā un Sentčārlzā; ja gadīsies nokļūt kādā no šīm pilsētām, viņam būs gan naktsmājas, gan mājas ēdiens. Kad tika pieminēta Sent-čārlza, kāds pajautāja, vai vietējie ir kaut ko dzirdējuši par Timu Dženkinsu, kurš karoja Afganistānā; kaut kur esot bijis rakstīts, ka kādu puisi no Ilinoisas nošāvis par policistu pārģērbies afgāņu nemiernieks. Pēc sešdesmit komentāriem sarunas dalībnieki bija noskaidrojuši, ka tas ir cits Tims Dženkinss, arī no Ilinoisas, tikai no Ren-tulas, nevis Sentčārlzas. Visi atviegloti uzelpoja, bet tad sarunai pievienojās tie, kuri gribēja apspriest šī kara jēgu un ASV ārpolitiku vispār - strīdīgo jautājumu, vai amerikāņi uzvarēja Vjetnamā, Grenādā un pat Otrajā pasaules karā, afgāņu spēju vadīt valsti, runas par to, ka nemierniekus finansē opija tirgoņi, un iespēju legalizēt kādu noteiktu vai visas aizliegtās narkotikas Amerikā un Eiropā. Kāds ieminējās, ka marihuāna palīdzot pret glaukomu, kāds cits piebilda, ka tas attiecas ari uz mul-tiplo sklerozi, rosinot aizrautīgu saraksti starp trim cilvēkiem, kuru tuvinieki cieta no šīs slimības. Mēja sajuta, kā viņā iepleš spārnus tumsa, un izgāja no portāla.
Acis krita ciet pašas no sevis. Viņa bija tikusi galā tikai ar trim dienām, tomēr visu izslēdza un devās uz autostāvvietu.
Otrdienas rīta cēliens bija vieglāks nekā pirmdien, tomēr pirmās trīs stundas Mēja nepameta savu vietu, cenzdamās sekot līdzi trešā displeja aktivitātēm. Atbildei uz kārtējo vaicājumu vienmēr sekoja īsa pauze, desmit vai divpadsmit sekundes, līdz viņa uzzināja, vai klients ir apmierināts, un Mēja bija izmantojusi šo laiku, lai iemācītos atbilžu šablonus, nosūtītu aptaujas vai uzmestu aci tālrunim. Trešā displeja parādīšanās izjauca šo ritmu, jo iekšējā plūsma ik minūti piegādāja divdesmit, bet ārējā -septiņas vai astoņas jaunas ziņas un zingus. Mēja nu izmantoja katru brīvo brīdi, lai pārskrietu ar acīm jaunumiem - ja nu gadās kas īpaši svarīgs vai steidzams.
Rīta cēliena beigās viņa paguva visam sekot līdzi un pat izjuta zināmu iedvesmu. “Sfēra” bija priekšgalā visās jomās, šeit tik daudz kas notika, visi bija tik draudzīgi un pozitīvi, un Mēja nodomāja, ka šādā vidē pati kļūs labāka. “Sfēra” līdzinājās organiskās pārtikas veikalam, kur nevar nopirkt neko sliktu, jo visi produkti ir pārbaudīti un visnotaļ veselīgi. Arī te visi darbinieki bija rūpīgi atlasīti, “Sfēras” kolektīvam bija izmeklēts genofonds un fenomenāls radošais potenciāls, visi nerimtīgi pilnveidoja sevi un cits citu, dalījās zināšanās un izplatīja tās pasaulē.
Līdz lenčam Mejas entuziasms tomēr bija noplacis, un viņa ļoti ilgojās sekot Enijas aicinājumam un stundiņu pasēdēt zālītē ar atslēgtu smadzeņu garozu.
Vienpadsmitos piecdesmit uz otrā displeja parādījās ziņa no Dena: Vai tev ir pāris minūšu?
Brīdinājusi Eniju, ka var aizkavēties, Mēja devās pie Dena, kurš jau gaidīja, atslējies pret durvju aplodu. Viņš sirsnīgi pasmaidīja, bet vienlaikus uzrauca uzaci, it kā Mejā būtu kaut kas mulsinošs un viņš nespētu noteikt, kas tas ir. Dens pakāpās maliņā, Mēja paslīdēja viņam garām, un viņš aizvēra durvis.
- Sēdies, Mēja! Tu taču pazīsti Elisteru?
Mēja tikai tagad ievēroja stūrī sēdošo cilvēku, kuru vēl nekad nebija redzējusi. Tas bija garš, nepilnus trīsdesmit gadus vecs vīrietis ar rūpīgi ieveidotu smilškrāsas matu ērkuli. Viņš bija slīpi iesēdies apaļā krēslā, kārnais augums stīvs kā koka brusa. Mejai ienākot, Elisters nepiecēlās, un viņa sniedza roku.
- Priecājos iepazīties.
Elisters rezignēti nopūtās un pastiepa roku tā, it kā grasītos pieskarties kādam jūras krastā izskalotam puveklim.
Mejai izkalta mute; bija skaidri redzams, ka kaut kas nav kārtībā.
Dens apsēdās. - Ceru, ka mēs visu ātri nokārtosim. Ko tu mums teiksi, Mēja?
Viņai pievērsās divi acu pāri. Dens skatījās mierīgi, Elisters - ar aizvainotu, gaidās saspringušu skatienu. Mejai nebija ne jausmas, kas viņai būtu jāsaka un ko tas viss nozīmē. Iestājās neveikls klusums, un Elisters dusmīgi samirkšķināja acis, tikko valdot asaras.
- Es nespēju tam noticēt, - viņš beidzot izspieda.
- Nomierinies, Elister! - Dens pagrieza galvu uz viņa pusi. - Mēs zinām, ka tu jūties aizvainots, bet nevajag tik loti ņemt to pie sirds. - Dens atkal uzlūkoja Mēju. - Tas ir pats par sevi saprotams, bet mēs runājam par Elistera Portugāles pasākumu.
Dens apklusa, dodot vārdu Mejai, bet viņa joprojām neko nesaprata. Elistera Portugāles pasākums? Vai viņa drīkst atzīties savā neziņā? Protams, ne. Acīmredzot tas ir saistīts ar neizlasītajām ziņām.
- Piedodiet! - viņa sacīja. Atlika vien uzmanīgi taustīties pa tumsu, līdz izdosies noskaidrot, ko tas viss nozīmē.
- Labs sākums, vai ne, Elister? - pajautāja Dens.
Elisters paraustīja plecus.
Mēja saspringti domāja. Kas viņai ir zināms? Tikai tas, ka ir bijis kaut kāds pasākums, kurā viņai acīmredzot bija jābūt. Tas bija Elistera pasākums, un nu viņš jūtas aizvainots. Nu ko, visnotaļ loģisks izskaidrojums.
- Man ļoti žēl, ka neaizgāju, - viņa uz labu laimi sacīja, un vīriešu sejās parādījās viegls atzinības atspulgs. Viņa bija uz pareizā ceļa. - Es vienkārši nebiju droša... - viņa turpināja improvizēt. - Nebiju droša, ka mani tur kāds gaida. Es taču tikko sāku strādāt.
Abi manāmi atmaiga, un Mēja, sapratusi, ka ir trāpīts desmitniekā, pasmaidīja. Dens pašūpoja galvu, priecīgs, ka jaunā darbiniece nav pievīlusi viņa cerības. Viņš pameta savu vietu un piemetās uz galda stūra.
- Šķiet, mēs gana skaidri paudām savu prieku par to, ka tu strādāsi mūsu kolektīvā, - viņš sacīja.
- Protams! Bet es neesmu Elistera komandā un īsti nezināju, kā šeit ir pieņemts, - vai būtu labi apmeklēt citu komandu pasākumus, kur pulcējas vairāk pieredzējuši darbinieki.
Dens pamāja ar galvu. - Nu redzi, Elister! Es taču teicu, ka tam ir kāds vienkāršs izskaidrojums.
Elisters bija saslējies, it kā grasītos ko teikt. - Mēs, protams, priecājamies par tevi. - Viņš rotaļīgi papliķēja Mejas ceļgalu. - Lai ari tu esi mazliet izklaidīga.
- Izbeidz, Elister!
- Piedodiet! - Viņš dziļi ieelpoja. - Nu esmu nomierinājies un pat ļoti priecīgs.