-Tas, protams, ir jauki, ka tu gribi palīdzēt Merseram, -sacīja mamma. - Es tikai nesaprotu, kāpēc tas bija jādara tieši tagad. Mēs gribējām mierīgi paēst vakariņas.
Brīdi Mēja skatījās uz mammu, uzņemot sevī tik daudz neizpratnes un mulsuma, cik spēja paciest, tad izskrēja ārā un panāca Merseru, kurš atpakaļgaitā brauca ārā no pagalma.
- Pagaidi! - Viņa ietrausās pasažieru sēdeklī.
Mersera skatiens bija vienaldzīgs, apdzisis. Apturējis
mašīnu, viņš salika rokas klēpi un izdvesa demonstratīvi iecietīgu nopūtu.
- Kas ar tevi notiek, Merser?
- Es lūdzu, lai tu izbeidz, bet tu neklausījies.
- Vai es aizskāru tavas jūtas?
- Nē. Tu aizskāri manas smadzenes. Tām radās aizdomas, ka tu esi pilnīgi nojūgusies. Es lūdzu tevi vairākas reizes, bet tu turpināji.
- Turpināju tev palīdzēt?
- Es neesmu lūdzis tavu palīdzību. Neesmu devis atļauju izlikt internētā mana darba fotogrāfiju.
- Tava darba. - Mēja saklausīja savā balsī indīgu pieskaņu, pilnīgi lieku un nepamatotu.
- Tu esi dzēlīga, nekrietna un neiejūtīga.
- Ko?! Gluži pretēji, Merser. Es gribu tev palīdzēt, jo man patīk tas, ko tu dari.
- Muļķības! Tu vienkārši nespēj pieļaut, ka kaut kas dzīvo četrās sienās. Mans darbs dzīvo vienā telpā, tam nav jābūt nekur citur. Tā tas ir paredzēts.
- Tātad bizness tev nav vajadzīgs?
Brīdi Mersers skatījās tieši sev priekšā, tad atslējās pret atzveltni. - Man arvien vairāk šķiet, ka pasauli pārņem kaut kāda sekta. Vai zini, ko man šajās dienās mēģināja iesmērēt? Varu derēt, ka tas ir kaut kā saistīts ar “Sfēru”. Vai esi dzirdējusi par tādu Mājrūķi? Tu ieliec to telefonā, un tas skenē tavu māju, meklējot produktu svītrkodus.
- Esmu. Kad kāds produkts ir izbeidzies, tas automātiski pasūta jaunu. Ģeniāls izgudrojums.
- Un tev tas šķiet normāli? - pajautāja Mersers. - Vai zini, kā viņi to motivēja? Kārtējā utopiskā stulbība. Šoreiz viņi apgalvoja, ka tas samazinot produktu pārpalikumus. Ja veikali zināšot, kas klientiem vajadzīgs, tie neiepirkšot liekus produktus un nebūšot spiesti tos izmest. Tas izklausās ļoti prātīgi un progresīvi, tāpat kā viss pārējais, ko jūs cenšaties iesmērēt, bet būtībā tas ir tikai kārtējais kontroles līdzeklis, centieni sekot līdzi visam, ko mēs darām.
- “Sfēra” ir cilvēki, Merser, tieši tādi paši kā es. Domā, mēs visi sēžam kaut kur, vērojam jūs un kaļam plānus, kā pakļaut visu pasauli?
- Nē. Pirmkārt, es zinu, ka tie ir tādi paši cilvēki kā tu. Un tieši tas mani biedē. Jūs esat kā atsevišķas skrūvītes, kurām nav ne jausmas, ko dara viss mehānisms. Individuāli neviens nesaprot, kas tiek darīts kolektīvi. Otrkārt, nevajag tik akli ticēt jūsu bosu labajiem nodomiem. Gadiem ilgi viss ir bijis labi, jo galvenos internēta kanālus kontrolēja daudzmaz normāli cilvēki. Vai vismaz viņi nebija atriebīgi plēsoņas. Bet es vienmēr ar bažām domāju, kas notiks, ja kāds sāks izmantot šo varu, lai sodītu savus pretiniekus.
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Kolīdz kāda kongresmene vai emuārists sāk runāt par “Sfēras” monopolu, viņi pēkšņi tiek ierauti briesmīgā skandālā, kas saistīts ar seksu, pornogrāfiju vai melno maģiju. Domā, ka tā ir tikai sakritība? Jau divdesmit gadus internets spēj pāris minūšu laikā iznīcināt katru cilvēku, bet pirms jūsu Gudrajiem - vai vismaz viena no tiem - nevienam nebija tādas vēlmes. Gribi teikt, ka tas tev ir kaut kas jauns?
- Tu esi paranoiķis, Merser. Man vienmēr ir kritušas uz nerviem tavas sazvērestības teorijas. Tu runā kā neandertālietis. Kā var ienākt prātā, ka Mājrūķis slēpj sevi kaut kādus draudus! Simtiem gadu mums pie durvīm tika atstāts piens, un piena izvadātājs arī zināja, kad tas mums ir vajadzīgs. Miesnieks pārdeva mums gaļu, maiznieks piegādāja maizi...
- Piena izvadātājs neskenēja manu māju! Bet tagad viss tiek skenēts, visi svītrkodi. Jau tagad miljoniem cilvēku skenē savas mājas un publisko šo informāciju.
- Nu un tad? Tu negribi, lai Charmin uzzinātu, cik daudz tualetes papira tu izlieto? Vai ši firma tevi kaut kā apspiež?
- Nē, tas nav tā. To vēl varētu saprast. Bet te nav nekādu apspiedēju. Neviens nespiež tevi to darīt. Tu pilnīgi brīvprātīgi ļauj pielikt sev šo pavadu. Un brīvprātīgi kļūsti par savdabīgu autisti. Tu vairs neproti kontaktēties ar cilvēkiem. Tu sēdi pie vakariņu galda ar trim dzīviem cilvēkiem, kuri skatās uz tevi un grib parunāt, bet blenz uz telefonu, meklējot kaut kādu svešinieku Dubaijā.
- Tu arī neesi nekāds nevainības paraugs. Tev ir e-pasta konts un mājaslapa.
- Man ir sāpīgi to teikt, bet ar tevi vairs nav interesanti. Tu divpadsmit stundas dienā pavadi pie sava galda, un vienīgais šī darba rezultāts ir virkne cipariņu, kuri pēc nedēļas jau būs aizmirsti vai vienkārši neeksistēs. Tu neatstāj pēc sevis nekādas pēdas. Nekādu apliecinājumu tam, ka esi dzīvojusi.
- Ej dirst, Merser!
- Un vēl sliktāk ir tas, ka tu vairs nedari neko interesantu. Tu neko neredzi, neko nerunā. Tas ir dīvains paradokss: tu domā, ka esi pašā pasaules centrā un tas piešķir tavam viedoklim lielāku vērtību, bet patiesībā sāc līdzināties zombijam. Varu derēt, ka tu mēnešiem ilgi neesi darījusi neko citu kā vien blenzusi monitorā. Tā ir, vai ne?
- Tu esi pilnīgs īblis, Merser.
- Vai tu vēl kādreiz kaut kur aizej?
- Un tu esi ļoti interesants, ja? Diži šarmanta un atraktīva personība? Tu esi idiņš, kurš taisa lampas no beigtu dzīvnieku daļām!
- Zini, ko es domāju, Mēja? Tu augām dienām sēdi pie sava galda, klikšķini uz smaidiņiem un nez kāpēc domā, ka tā ir ļoti aizraujoša dzīve. Tu raksti komentārus par to, ko pati varētu darīt. Tu apskati Nepālas fotogrāfijas, nospied smaidiņu un jūties tā, it kā pati būtu tur bijusi. Un kas notiks, ja tu uz turieni aizbrauksi? Tavs Sfēras Idiņu reitings, vai kas nu jums tur ir, nokritīs zem pieņemamā līmeņa! Vai tu maz saproti, cik garlaicīga esi kļuvusi?
Jau daudzus gadus Mersers bija tas cilvēks, kuru viņa ienīda vairāk par visiem citiem pasaulē. Tas nebija nekas jauns. Viņam vienmēr bija piemitusi unikāla spēja novest Mēju līdz baltkvēlei. Viņa profesoriskā pašpārliecība un vecišķie uzskati, bet vairāk par visu - pilnīgi aplamā iedoma, ka viņš Mēju pazīst. Mersers pazina tikai to, kas viņam patika un bija pieņemams, un iegalvoja sev, ka tas ari ir viņas īstais “es”, viņas būtība. Bet viņš neko nezināja un nesaprata.
Atceļā Mejai kļuva labāk ar katru nobraukto jūdzi. Ar katru jūdzi, kas šķīra viņu no tā treknā ībļa. Viņai kļuva fiziski nelabi, iedomājoties vien, ka kādreiz viņa bija ar viņu gulējusi. Vai viņu bija apsēdis kāds perverss dēmons? Jā, tos trīs gadus viņā noteikti bija mājojis kāds nešķīsts spēks, kas neļāva saskatīt Mersera nejēdzību. Viņš taču bija resns jau toreiz, vai ne? Kurš normāls puisis ir resns vidusskolas laikā? Un nu viņš runā par sēdēšanu pie galda, lai gan pašam ir četrdesmit mārciņas liekā svara! Viņš nudien ir pilnīgi saspiedis galvu.
Mēja zināja, ka vairs nekad ar viņu nerunās, un šī apziņa sniedza zināmu mierinājumu. Atvieglojums skalojās ap viņu kā silts ūdens. Viņa nekad vairs ar Merseru nerunās, nerakstīs viņam. Pieprasīs, lai vecāki pārtrauc ar viņu jebkādas attiecības. Un iznīcinās viņa lampu -uzdos to par nelaimes gadījumu vai varbūt imitēs ielaušanos. Domājot par šī izblīdušā kropļa izraidīšanu no savas dzīves, Mēja iesmējās. Šis pretīgais, mūždien svīstošais alnis nekad vairs viņai neko neteiks.
Ieraudzījusi “Debijas brauciena” izkārtni, Mēja nekādi nereaģēja, pabrauca garām vārtiem un neko nejuta. Tomēr pēc dažām sekundēm viņa nogriezās no šosejas un devās atpakaļ uz pludmales pusi. Pulkstenis bija gandrīz desmit, un viņa zināja, ka noma jau sen ir slēgta. Ko tad viņa te meklē? Tā taču nav reakcija uz Mersera stulbajiem mājieniem, ka viņa vairs neko nedara un nekur neiet. Viņa tikai paskatīsies, vai noma patiešām ir ciet; tas gan bija skaidrs kā diena, bet varbūt Meriona ir uz vietas un ļaus viņai pusstundiņu pavizināties? Viņa taču dzīvo treilerā turpat līdzās. Varbūt nomas īpašniece būs izgājusi ārā un Mejai izdosies viņu pierunāt.