Pēdējo posmu līdz salai Mēja veica tik ātri, ka sāka šaubīties par savu attāluma izjūtu. Tikko šķita, ka viņa ir labākajā gadījumā pusceļā, bet jau pēc brīža laiva strauji traucās uz krasta pusi, it kā to dzītu stiprs ceļavējš. Nolēkusi no laivas priekšgala, Mēja sajuta ūdens stindzinošo tvērienu un tūlīt sāka vilkt kajaku krastā. Atcerējusies to reizi, kad straujš paisums gandrīz aiznesa laivu prom, viņa pilnībā izvilka to no ūdens, pagrieza paralēli ūdens līnijai un nolika abās pusēs lielus akmeņus.
Mēja aizelsusies stāvēja krastā, juzdamās liela un stipra. Cik dīvaini, ka viņa ir šeit! Braucot pāri tuvējam tiltam, viņa bija redzējusi šo salu simtiem reižu, bet nekad nebija manījusi nekādas dzīvības zīmes - ne cilvēku, ne dzīvnieku. Nevienam nebija drosmes vai vēlēšanās te atrasties. Kāpēc viņai ir tāda interese par šo salu? Tad Mejai ienāca prātā, ka tas bija vienīgais vai vismaz labākais veids, kā šeit nokļūt. Meriona noteikti negribētu, lai viņa tik tālu brauc, un varētu sūtīt viņai pakaļ motorlaivu. Šķiet, krasta apsardze arī pastāvīgi atgādināja, ka nevajadzētu šurp braukt. Vai tā būtu privāta sala? Visiem šiem jautājumiem un bažām šobrīd nebija nekādas nozīmes, jo bija tumšs, neviens viņu neredzēja un nekad neuzzinās, ka viņa šeit ir bijusi. Bet viņa pati to zinās.
Mēja apgāja salai apkārt. Dienvidpusē to lielākoties ieskāva liedags, bet tad ceļu aizšķērsoja stāva klints. Paskatījusies augšup, Mēja neredzēja nekādu atbalstu kājām, un lejā skalojās putās sakults ūdens, tā ka viņa devās atpakaļ pa to pašu ceļu. Nelīdzena, klinšaina no-kalne, pilnīgi parasta piekraste. Gar ūdensmalu stiepās bieza jūraszāļu josla, kurā bija ieķērušās drazas un krabju čaulas, un viņa izlaida tai cauri pirkstus. Mēnes-gaismā ūdenszāles likās fosforescējošas, zaigoja visās varavīksnes krāsās, it kā būtu izgaismotas no iekšas. Brīdi Mejai šķita, ka pati sala atrodas uz mēness virsmas, jo visam bija kaut kādas savādas, ačgārnas krāsas. Tas, kam bija jābūt zaļam, izskatījās pelēks, bet zilais - sudrabots. Viss, ko viņa redzēja, šķita vēl nekad neredzēts. Kolīdz Mēja to iedomājās, viņa ar acs kaktiņu pamanīja virs okeāna gaismas loku, kas pēc mirkļa nozuda aiz melnajiem pakalniem. Viņa bija pārliecināta, ka tā ir zvaigzne, lai gan bija redzējusi krītošu zvaigzni tikai vienu reizi un nevarēja būt par to droša. Bet kas gan cits tas varēja būt? Brīdi Mēja sēdēja liedagā, raugoties turp, kur bija to redzējusi, it kā gaidītu, ka tai sekos cita vai pat vesels zvaigžņu lietus.
Bet Mēja zināja, ka tikai novilcina laiku, jo visvairāk gribēja uzrāpties nelielās klints virsotnē. Pēdīgi viņa devās uz turieni. Tur nebija takas, un tas viņu iepriecināja - neviens vai gandrīz neviens nebija bijis tur, kur tagad atradās viņa. Mēja rāpās, tveroties pie zāles kumšķiem un saknēm, atsperoties pret klints izciļņiem. Vienubrīd viņa apstājās, ieraudzījusi klints sānā lielu, gandrīz perfekti apaļu caurumu. Tur noteikti kāds mita, bet viņa nezināja, kas tas par dzīvnieku, un iedomājās trušu un lapsu, čūsku, kurmju un peļu alas, kas bija šeit vienlīdz iespējamas un neiespējamas, un turpināja rāpties augšup, aizvien augstāk. Tas nebija grūti. Mēja sasniedza virsotni dažās minūtēs un nostājās līdzās vientuļai priedei, kas bija tikai nedaudz lielāka par viņu pašu. Turēdamās pie raupjā stumbra, viņa aplaida skatienu visapkārt. Tālumā spīdēja pilsētas šikie, baltie lodziņi, uz okeāna pusi slīdēja zems tankkuģis - vesels sarkanu gaismiņu zvaigznājs.
Pēkšņi likās, ka liedags ir tālu lejā, un Mejas kuņģis apmeta kūleni. Viņa paskatījās uz austrumiem un ieraudzīja klintis, kur gulēja, droši vien miegā, aptuveni desmit roņi. Mēja paskatījās augšup uz tiltu - ne Zelta Vārtu tiltu, bet citu, mazāku -, uz vienmērīgo balto automašīnu straumi, kas neapsika pat pusnaktī. Diez vai kāds var saskatīt viņas stāvu uz sudrabotā līča fona? Frensiss reiz teica - viņš nekad neesot ievērojis, ka zem tilta ir kāda sala. Lielākā daļa braucēju un viņu pasažieru neskatās lejup, viņiem nav ne jausmas par Mejas esību.
Joprojām turoties pie priedes kārnā stumbra, viņa tikai tagad ievēroja ligzdu koka augšējos zaros. Mēja ļoti gribēja redzēt, kas tur iekšā, bet baidījās aiztikt ligzdu, zinādama, ka izjauks tās smaku un konstrukcijas līdzsvaru. Viņa pakāpās uz akmens, bet ar to bija par maz. Varbūt var paņemt ligzdu rokās un nocelt lejā? Tikai uz mirkli ielūkoties tajā un tūlīt nolikt atpakaļ? To taču drīkst, vai ne? Nē. Viņa zināja pietiekami daudz, lai saprastu, ka tā nedrīkst darīt. Apmierinot šo iegribu, viņa izpostīs to, kas tur iekšā.
Mēja apsēdās ar skatu uz dienvidiem, kur bija redzamas piekrastes gaismas, tilti, melnie, kailie kalni, kuri atdalīja līci no Klusā okeāna. Viņai bija teikts, ka pirms dažiem miljoniem gadu to visu esot klājis okeāns. Visi šie zemesragi un salas gulējuši tik dziļi zem ūdens, ka diez vai tos varēja uzskatīt pat par zemūdens kalnu grēdām. Sudrabotā līča viņā pusē Mēja ieraudzīja divus putnus, droši vien gārņus, kuri lidoja uz ziemeļiem, zemu planējot virs ūdens, un pasēdēja vēl kādu laiku, ļaujot prātam pamazām iztukšoties. Mēja domāja par lapsām, kas varētu būt alā zem viņas, krabjiem, kuri varētu slēpties zem akmeņiem liedagā, cilvēkiem automašīnās, kas varētu tieši šobrīd braukt viņai virs galvas, vīriešiem un sievietēm velkoņos un kuģos, kuri ierodas ostā vai dodas prom nopūzdamies, visu jau redzējuši. Bridi viņa prātoja, kas varētu dzīvot - mērķtiecīgi traukties uz priekšu vai bezmērķīgi dreifēt - dziļajos ūdeņos viņai visapkārt, bet īpaši neiedziļinājās šajās domās. Bija pilnīgi pietiekami zināt, ka apkārt ir miljoniem dažādu permutāciju, un gūt mierinājumu apziņā, ka patiesībā viņa neko daudz nezina un nevar zināt.
Kad Mēja atgriezās Merionas liedagā, pirmajā brīdī šķita, ka tas izkatās tieši tāpat kā iepriekš. Nekur nekādas kustības, arī gaisma treilerā bija tāda pati kā pirms tam - blāvi rožaina.
Mēja izlēca no laivas, kājām ar čūkstošu skaņu iegrimstot slapjajās smiltīs, un sāka vilkt kajaku krastā. Kājas smeldza, un viņa apstājās, palaida laivu vaļā un izstaipījās. Pacēlusi rokas virs galvas, Mēja paskatījās uz stāvvietas pusi un ieraudzīja savu mašīnu. Tagad tai līdzās stāvēja kāda cita, un viņa sāka domāt, kas tā par mašīnu. Varbūt ir atgriezusies Meriona? Piepeši viņu apžilbināja balta gaisma.
- Palieciet uz vietas! - ierēcās skaļruņa pastiprināta balss.
Mēja instinktīvi novērsās.
- Nekustieties! - balss pavēlēja niknā tonī.
Mēja sastinga neērtā pozā un bažīgi padomāja, cik ilgi spēs tā nostāvēt, bet tas nebija vajadzīgs. Divas ēnas tūlīt metās viņai klāt, rupji atlauza rokas aiz muguras un saslēdza roku dzelžos.
Mēja sēdēja patruļas mašīnas aizmugurējā sēdeklī, un policisti, mazliet nomierinājušies, centās izvērtēt, cik ticams ir viņas stāsts: ka viņa ir nomas pastāvīgā kliente un kluba locekle, vienkārši nav paguvusi laikus atdot iznomāto laivu. Viņi piezvanīja Merionai, kura apstiprināja, ka Mēja ir viņas kliente. Kad policisti pajautāja, vai Mēja ir todien ņēmusi laivu un nokavējusi to atdot, Meriona apsolīja tūlīt atbraukt un pārtrauca sarunu.
Viņa ieradās pēc divdesmit minūtēm ar sarkanu retro pikapu. Pie stūres sēdošais bārdainais vīrietis izskatījās apjucis un dusmīgs. Ievērojusi Merionas nedrošo gaitu, Mēja saprata, ka viņa ir dzērusi, droši vien kopā ar bārdaini. Šķita, ka viņš ir cieši apņēmies palikt mašīnā.
Kad Meriona pienāca pie mašīnas, viņu skatieni sastapās. Ieraudzījusi Mēju policijas mašīnas aizmugurējā sēdeklī ar saslēgtām rokām, nomas īpašniece vienā mirklī atguva skaidru prātu.