Mēja pārsteigumā skaļi noelsās.
- Jā. Viņu ieinteresēja šis gadījums, jo tas sasaucas ar viņa interesēm un “Sfēras” kopējiem mērķiem. Vai esi gatava runāt par to ar Eimonu?
- Jā, protams, - Mēja tikko dzirdami izdvesa.
- Labi. Viņš ar nepacietību gaida tikšanos. Sešos vakarā tevi aizvedīs uz viņa kabinetu. Pacenties līdz tam visu kārtīgi apdomāt.
Mejas prātā dunēja pašapsūdzību koris. Viņa ienīda sevi. Kā viņa varēja kaut ko tādu izdarīt, tā riskēt ar savu darbu? Apkaunot savu labāko draudzeni. Apdraudēt tēta veselības apdrošināšanu. Viņa, protams, ir pilnīga idiote, bet varbūt arī šizofrēniķe? Kas viņai vakar bija uznācis? Kurš normāls cilvēks tā dara? Kamēr prāts strīdējās pats ar sevi, viņa drudžaini strādāja, lai ar izcilu veikumu apliecinātu savu uzticību “Sfērai”. Mēja pārspēja pati savu rekordu, atbildot uz 140 klientu un 1129 aptaujas jautājumiem un vienlaikus palīdzot jaunajiem ieturēt pareizo kursu. Grupas vidējais vērtējums bija 98 punkti, un viņa ar to lepojās, lai gan tas bija arī veiksmes un Džareda nopelns - viņš zināja par Mejas ķibeli un bija piedāvājies palīdzēt. Piecos kanāls tika slēgts, un Mēja vēl četrdesmit piecas minūtes veltīja Dalības Līmenim, ar 344 komentāriem, ziņām un gandrīz 1000 smaidiņiem paceļot to no 1827 uz 1430 punktiem. Viņa konvertēja 38 nozīmīgus un 44 mazāk nozīmīgus produktus, un viņas Bruto Ieņēmums bija 24 050 dolāru. Viņa bija pārliecināta, ka Beilijs to ievēros un novērtēs, jo vairāk par citiem Gudrajiem pievērsa uzmanību Dalības Līmenim.
Pulksten 17.45 kāds pasauca Mēju vārdā. Paskatījusies uz durvju pusi, viņa ieraudzīja nepazīstamu aptuveni trīsdesmit gadus vecu vīrieti un piegāja viņam klāt.
- Mēja Holande?
-Jā-
- Esmu Dontejs Petersons. Es strādāju ar Eimonu, un viņš lūdza aizvest tevi pie viņa. Vai varam iet?
Enija jau bija rādījusi Mejai Beilija kabinetu, bet Dontejs to acīmredzot nezināja. Enija nebija lūgusi, lai viņa to nevienam nesaka, bet, ja reiz to nezināja Dontejs, nezināja ari Beilijs, un droši vien būs labāk paturēt to pie sevis.
Kad viņi iegāja garajā, tumšsarkanajā gaiteni, Mēja jau bija stipri nosvīdusi. Gar sāniem plūda sīkas sviedru tērcites, kājas bija kā pamirušas.
- Amizants Gudro portrets, vai ne? - sacīja Dontejs, kad viņi apstājās pie kabineta durvim. - To ir gleznojusi Beilija krustmeita.
Mēja izlikās pārsteigta un pauda sajūsmu par tā nai-vismu un svaigo skatījumu.
Saņēmis rokā masīvo briesmoņa viepli, Dontejs pieklauvēja pie durvīm. Tās atvērās, atklājot skatienam Beilija starojošo smaidu.
- Sveicināti! - viņš sacīja. - Sveiks, Dontej! Sveika, Mēja! - Priekā par šo rīmi smaids kļuva platāks. - Nāciet iekšā!
Ģērbies haki krāsas biksēs un baltā kreklā, Beilijs izskatījās tik svaigs, it kā tikko būtu iznācis no dušas. Soļojot Mejai pa priekšu, viņš pārlaida skatienu telpai un pakasīja skaustu, it kā pats būtu pārsteigts par to, cik skaisti te viss iekārtots.
- Šī ir mana mīļākā telpa, bet to ir redzējuši tikai daži cilvēki. Ne jau tāpēc, ka tas būtu kāds noslēpums; man vienkārši nav laika to visiem izrādīt. Vai esi agrāk redzējusi kaut ko tamlīdzīgu?
Mēja gribēja, bet nedrīkstēja teikt, ka ir jau redzējusi šo telpu. - Ne uz to pusi.
Beilija seja uz brīdi pārvērtās, tās kreisā puse notrīsēja un mutes kaktiņš parāvās uz augšu, tuvāk acs stūrītim.
- Paldies, Dontej! - viņš sacīja.
Dontejs pasmaidīja un devās prom, aizverot aiz sevis smagās durvis.
- Nu ko, Mēja. Vai vēlies tēju? - Beilijs stāvēja senlaicīgas tējas servīzes priekšā, no sudraba tējkannas tievā spirālē vērpās garaiņi.
- Jā, labprāt.
- Zaļo? Melno? - Viņš pasmaidīja. - Pelēko?
- Zaļo, lūdzu! Bet jums nevajag sevi apgrūtināt.
Beilijs sāka gatavot tēju. - Vai tu jau ilgi pazīsti savu
mīļo Eniju? - viņš pajautāja, uzmanīgi ielejot kūpošo šķidrumu tasītēs.
- Jā. Kopš otrā kursa koledžā. Nu jau būs pieci gadi.
- Pieci gadi! Tas ir - cik? Trīsdesmit procenti tavas līdzšinējās dzīves!
Skaitlis bija krietni vien noapaļots, un Mēja pieklājīgi pasmējās. - Apmēram. Tas ir ilgs laiks.
Beilijs iedeva viņai tasīti un apakštasīti un norādīja uz vienu no dāsni polsterētajiem ādas krēsliem.
Ar tīksmu nopūtu atkritis savā krēslā, Beilijs atbalstīja potīti pret ceļgalu. - Enija mums ir ļoti vērtīga darbiniece, un līdz ar to arī tu. Viņa uzskata, ka tu varētu būt ļoti nozīmīga kolektīva locekle. Kā tev pašai šķiet?
- Vai es varētu būt vērtīga darbiniece?
Beilijs pamāja ar galvu un papūta tēju, cieši raugoties uz viņu pāri savai tasītei. Kad abu skatieni sastapās, Mēja mulsi novērsās, bet tūlīt atkal ieraudzīja sarunbiedra seju - šoreiz melnbaltā fotogrāfijā uz tuvējā plaukta. Tas bija tradicionāls ģimenes portrets: Beilijs un viņa sieva krēslos, trīs meitas stāv viņiem apkārt. Beilijam klēpī sēž viņa dēls, treniņtērpā ģērbts zēns ar Dzelzs Cilvēka figūriņu rokā.
- Es vismaz tā ceru, - sacīja Mēja. - Katrā ziņā ļoti cenšos, lai tas tā būtu. Es mīlu “Sfēru” un nemaz nevaru izteikt, cik augstu vērtēju tās iespējas, kuras man šeit ir dotas.
- Tas labi. - Beilijs pasmaidīja. - Un tagad pastāsti man, kāda ir tava attieksme pret pagājušās nakts notikumu. - Šķita, ka tas viņu patiešām interesē, turklāt bija iespējami dažādi atbildes varianti.
Beidzot Mēja sajuta zem kājām cietu pamatu. Nu vairs nebija vajadzīga nekāda lavierēšana. - Briesmīgi, -viņa sacīja. - Es gandrīz neesmu gulējusi. Jūtos tik apkaunota, ka gribas vemt. - Viņa nebūtu tā teikusi sarunā ar Stentonu, bet juta, ka Beilijam varētu patikt šāda vienkārša valoda.
Viņš tikko jaušami pasmaidīja. - Ļauj man uzdot tev kādu jautājumu, Mēja. Vai tu būtu rīkojusies citādi, ja zinātu par Viziera kamerām nomas punktā?
-Jā-
Beilijs saprotoši palocīja galvu. - Labi. Un kā tu butu rīkojusies?
- Es nebūtu izdarījusi to, ko izdarīju.
- Un kāpēc?
- Tāpēc, ka tiktu pieķerta.
Beilijs piešķieba galvu. - Tikai tāpēc?
- Nē. Es negribētu, lai kāds redz mani to darām. Tas bija slikti, un es par to kaunos.
Beilijs nolika tasīti sev līdzās uz galda un salika rokas klēpī, pirksti maigi savijās kopā. - Tātad tu gribi teikt, ka uzvestos citādi, ja zinātu, ka tiec novērota?
- Jā, protams.
- Ja tev būtu par to jāatbild.
-Jā-
- Ja tava rīcība tiktu dokumentēta, proti, uz visiem laikiem saglabātos videoierakstā, kurš būtu pastāvīgi pieejams ikvienam mūsu lietotājam.
-Jā-
- Labi. Vai atceries, ko es šovasar stāstīju par Viziera galveno mērķi?
- Protams. Nodrošinot pilnu pārklājumu, varētu novērst lielāko daļu noziegumu.
Beilijs šķita apmierināts. - Tieši tā. Pareizi. Gluži parasti cilvēki, tādi kā Gerijs Kacs un Volts Lefevrs, kuri ir pacentušies uzstādīt Viziera kameras, gādā par savu līdzpilsoņu drošību. Par laimi, šajā gadījumā tas bija sīks noziegums bez upuriem. Tu esi sveika un vesela, nekāds kaitējums netika nodarīts ne Merionai, ne laivošanas biznesam kopumā. Tomēr tava egoistiskā rīcība pakļāva to visu nopietnam riskam. Viens kļūmīgs solis ir kā ūdenī iemests akmens, kurš raida uz visām pusēm koncentriskus apļus. Vai tu man piekrīti?
- Protams. Es visu saprotu. Tas bija pilnīgi nepieņemami. - Mēja atkal jutās kā vieglprātīga idiote, kura atkārtoti riskē ar visu, ko viņai ir devusi “Sfēra”. - Es pati nespēju noticēt, ka tā rīkojos. Jūs noteikti šaubāties, vai jums ir vajadzīga tāda darbiniece. Es tikai gribu teikt, ka ļoti augstu vērtēju iespēju šeit strādāt un man dāvāto uzticību. Un vēlos to attaisnot. Esmu gatava darīt visu, lai izpirktu savu vainu, uzņemties jebkādus papilddarbus, visu, kas ir manos spēkos. Tikai pasakiet, kas jādara. Acīm redzami uzjautrināts, Beilijs plati pasmaidīja.