- Neviens netaisās tevi atlaist, Mēja. Tu esi laba darbiniece. Arī Enija ir laba darbiniece. Man ļoti žēl, ja tu kaut uz mirkli iedomājies pretējo. Mēs pilnīgi noteikti negribam no jums abām šķirties.
- Ļoti priecājos to dzirdēt. Paldies, - Mēja sacīja, tomēr sirds sāka sisties vēl straujāk.
Beilijs smaidot palocīja galvu, it kā izjustu prieku un atvieglojumu par to, ka viss ir veiksmīgi nokārtojies.
- Tomēr mēs esam guvuši ļoti svarīgu mācību, vai ne?
Šķita, ka tas ir retorisks jautājums, tomēr Mēja piekrītoši pamāja ar galvu.
- Kā tev šķiet, Mēja, - kādos gadījumos noslēpums ir vērtējams pozitīvi?
Viņa brīdi padomāja. - Kad tas ļauj saudzēt kāda jūtas.
- Piemēram?
- Nu... - viņa saminstinājās. - Teiksim, es zinu, ka draudzenes puisis viņu krāpj, bet...
- Bet kas? Tu viņai to nesaki?
- Tas laikam nav īpaši veiksmīgs piemērs.
- Vai tev patīk, ja draugi kaut ko no tevis slēpj? Mēja tūlīt atcerējās daudzos sīkos melus, kurus pēdējā
laikā bija teikusi Enijai - ne tikai teikusi, bet arī rakstījusi, tā padarot tos paliekošus un nenoliedzamus.
- Nē, bet es saprotu, ka reizēm tas ir nepieciešams.
- Interesanti gan. Vai tevi kaut reizi ir iepriecinājis tas, ka draugs vai draudzene no tevis kaut ko slēpj?
Mēja nespēja atcerēties tādu reizi, un viņai sažņaudzās kuņģis. - Šobrīd neatceros.
- Labi, - sacīja Beilijs. - Patlaban tu nevari iedomāties nevienu pozitīvi vērtējamu noslēpumu draugu starpā. Pāriesim pie ģimenes. Vai noslēpumi ģimenē ir kas labs? Tīri teorētiski - vai tev jelkad ir ienācis prātā, ka būtu labi kaut ko slēpt no savas ģimenes?
Mēja nodomāja, ka vecāki droši vien daudz ko no viņas slēpj - kaut vai tos neskaitāmos pazemojumus, kas saistīti ar tēta slimību. - Nē.
- Tātad ģimenē nav vietas noslēpumiem?
- Godīgi sakot, es nezinu, - Mēja atbildēja. - Nevar noliegt, ka ir daudz kas tāds, ko es negribētu teikt saviem vecākiem.
- Bet tavi vecāki gribētu to zināt?
- Varbūt.
- Tātad tu slēp no vecākiem to, ko viņi gribētu zināt. Vai tas ir labi?
- Nē. Bet varbūt tomēr tā ir labāk - mums visiem.
- Tā ir labāk tikai tev, noslēpuma glabātājai. Labāk, ja vecāki nezina kādu tumšu noslēpumu. Un kas tas par noslēpumu? Varbūt tu slēp no vecākiem kādu īpaši labu darbu vai izcilu sasniegumu? Varbūt baidies, ka tas sagādās viņiem pārāk daudz prieka?
- Nē. - Mēja iesmējās. - Noslēpumā vienmēr tiek turēts tas, par ko mēs kaunamies. Vai arī negribam teikt, lai nesarūgtinātu vecākus ar savām kļūmēm.
- Bet mēs tikko noskaidrojām, ka viņi gribētu to zināt. -Jā.
- Un vai viņiem ir uz to tiesības?
- Domāju, ka jā.
- Labi. Vai varam teikt, ka perfektā pasaulē tu nedarītu neko tādu, par ko kaunētos stāstīt vecākiem?
- Protams. Tomēr ir šis tas, ko viņi varētu nesaprast.
- Vai tad viņi paši nav bijuši dēls vai meita?
-Jā, bet...
- Vai kāds no taviem radiniekiem vai draugiem ir gejs?
- Protams.
- Vai zini, cik ļoti ir mainījusies geju dzīve kopš tā laika, kad viņi sāka atklāti atzīt savu orientāciju?
- Domāju, ka jā.
Beilijs piecēlās un piegāja pie tējas servīzes. Ielējis abās tasītēs vēl tēju, viņš atkal apsēdās.
- Neesmu pārliecināts, ka tu to zini. Manas paaudzes gejiem bija ļoti grūti to atzīt. Mans brālis ir gejs un pateica to ģimenei tikai divdesmit četru gadu vecumā. Un pirms tam šis noslēpums viņu teju vai nobeidza. Tas bija kā audzējs, kas ar katru dienu briest aizvien lielāks. Un kāpēc viņš bija iedomājies, ka to vajag slēpt? Kad brālis pateica to vecākiem, viņi nepamirkšķināja ne aci. Viņš pats bija izfantazējis veselu drāmu, piešķirot savam lielajam noslēpumam pārmērīgu nozīmi. Pa daļai noteikti tāpēc, ka arī citi slēpa tamlīdzīgus faktus. Bija ļoti grūti atzīt patiesību, pirms to sāka darīt miljoniem vīriešu un sieviešu. Pēc tam tas jau bija krietni vieglāk, vai ne? Kad miljoniem cilvēku iznāca atklātībā, homo-seksualitāte vairs nebija noslēpumaina “novirze”, bet pilnīgi ikdienišķa parādība. Vai saproti, ko es gribu teikt?
- Jā, bet...
- Esmu pārliecināts, ka šādi varētu panākt lielu progresu tajās vietās, kur geji joprojām tiek vajāti. Ja visi geji un lesbietes vienlaikus atzītu savu orientāciju, viņu aktīvie un pasīvie pretinieki saprastu, ka tiek vajāti vismaz desmit procenti iedzīvotāju - tostarp pašu soģu dēli, meitas, kaimiņi, draugi vai pat vecāki. Tad šī politika tūlīt kļūtu nepieņemama. īsi sakot, noslēpumainība lielā mērā veicina geju un jebkuru citu minoritāšu vajāšanu.
- Man tas nebija ienācis prātā.
- Tas nekas. - Beilijs apmierināts iemalkoja tēju un ar pirkstu noslaucīja augšlūpu. - Nu esam noskaidrojuši, cik kaitīgi ir noslēpumi ģimenē un starp draugiem, kā tie ietekmē seksuālo minoritāšu dzīvi. Turpināsim meklēt jomu, kurā noslēpumi ir pozitīvs faktors. Varbūt tā ir politika? Kā tu domā - vai prezidentam būtu kaut kas jāslēpj no savas valsts pilsoņiem?
- Nē, bet mēs nedrīkstam zināt pilnīgi visu. Kaut vai nacionālās drošības labad.
Beilijs atkal apmierināts pasmaidīja - acīmredzot bija gaidījis šādu atbildi. - Tu patiešām tā domā? Vai atceries to gadījumu, kad Džuliāns Asanžs publiskoja ASV slepenos dokumentus? Vairākus miljonus lappušu.
- Jā, es par to lasīju.
- Sākumā valdība un lielākā daļa mediju sacēla briesmīgu brēku. Daudzi uzskatīja, ka tas nopietni apdraud valsts drošību un tos pilsoņus, kuri dien armijā - gan šeit, gan ārzemēs. Bet vai tas nodarīja kaut mazāko ļaunumu kādam no mūsu kareivjiem?
- Nezinu.
- Nenodarīja vis. Nevienam pašam. Līdzīga situācija bija septiņdesmitajos gados ar Pentagona dokumentiem, un neviens kareivis tāpēc neguva ne mazāko skrambiņu. Cik atceros, galvenais atklājums bija tas, ka daudzi mūsu diplomāti aprunā citu valstu vadītājus. Miljoniem dokumentu, un mēs uzzinājām tikai to, ka ASV diplomāti uzskata Kadafi par dīvaini, jo viņam ir sieviešu kārtas miesassargi un savādi ēšanas ieradumi. Ja ari šim aktam bija kāds pozitīvs rezultāts, tad vienīgi tas, ka šie diplomāti sāka labāk uzvesties un vairāk domāt par to, ko saka.
- Bet nacionālā aizsardzība...
- Un kas ir ar nacionālo aizsardzību? Mēs esam apdraudēti tikai tādā gadījumā, ja nezinām potenciālo pretinieku plānus vai motīvus. Vai ari tad, ja viņi satraucas par to, ka nezina mūsu plānus, vai ne?
- Droši vien.
- Bet ja viņi zinātu mūsu plānus un mēs zinātu viņējos? Tad mēs atbrīvotos no tā dēvētā savstarpēji garantēta iznīcināšanas riska un to aizstātu savstarpēji garantēta uzticība. ASV taču nav izteikti agresīvu plānu, vai ne? Mēs nedomājam noslaucīt kādu valsti no zemes virsas, tomēr reizēm, lai panāktu savu, speram slepenus soļus. Bet ja nu visi būtu atklāti un runātu tiešu valodu? Ja vienkārši nebūtu citas iespējas?
- Tas būtu labāk?
- Tieši tā, - Beilijs plati pasmaidīja. Nolicis savu tasīti uz galda, viņš atkal salika rokas klēpī.
Mēja saprata, ka nevajag viņu kaitināt, bet vārdi paspruka paši no sevis. - Vai gribat teikt, ka mums ir jāzina pilnīgi viss?
Beilijs iepleta acis priecīgā pārsteigumā, it kā būtu uzvedināts uz kādu senlolotu domu. - Protams, ne. Gribu teikt tikai to, ka visiem ir jābūt tiesībām visu zināt un iespējai šīs tiesības īstenot. Lai cik skumji tas būtu, mēs nevaram visu zināt elementāra laika trūkuma dēļ.