Murdoņa zālē kļuva skaļāka.
- Tātad tu ne tikai paņēmi laivu bez īpašnieces ziņas, bet arī riskēji ar dzīvību. Un tas viss tikai tāpēc, ka juties neredzama? Kā pasakās ar burvju cepuri?
Atskanēja smiekli, un Mēja izlasīja Beilija skatienā, ka viss iet kā pa sviestu.
- Tieši tā, - viņa apstiprināja.
- Man ir kāds jautājums, Mēja. Vai tu uzvedies labāk vai sliktāk, ja tevi kāds vēro?
- Neapšaubāmi labāk.
- Un kas notiek, kad tu esi viena? Kad tevi neviens neredz un tev nav jāatbild par savu rīcību?
- Tad es zogu kajakus.
Zāli pāršalca jauns smieklu vilnis.
Nē, nopietni. Es daru to, ko negribētu darīt. Es meloju.
- Mūsu iepriekšējās sarunas laikā tu izteici šo domu ļoti kodolīgā, savdabīgā frāzē. Vai vari to atkārtot?
- Es teicu, ka noslēpumi ir meli.
- Noslēpumi ir meli - labi teikts, Mēja. Vai vari paskaidrot, kā tas ir domāts?
- Pirmkārt, noslēpumi veicina kļūmīgu vai pat noziedzīgu rīcību. Nav šaubu, ka cilvēks uzvedas sliktāk, ja viņam nav jāatbild par savu rīcību. Otrkārt, tie rosina nepatiesus pieņēmumus. Ja kaut kas nav zināms, mēs sākam minēt, paši izgudrot atbilžu variantus.
- Interesanti, vai ne? - Beilijs pagriezās pret zāli. - Ja mēs nevaram sazināties ar kādu tuvu cilvēku, prātā sarosās dažādi pieņēmumi. Mēs ļaujamies panikai un izdomājam, kur viņi ir vai kas ar viņiem ir noticis. Un augstsirdības trūkums vai greizsirdība rosina mūs izdomāt nepatiesību. Dažkārt ļoti postošu nepatiesību. Mēs iedomājamies, ka viņi dara ko sliktu. Un tas viss tikai tāpēc, ka mēs kaut ko nezinām.
- Līdzīgi mēs jūtamies, ja divi cilvēki sačukstas, -Mēja piebalsoja. - Tas rada diskomfortu, mēs satraucamies un sākam izdomāt, ko viņi varētu teikt. Iedomājamies, ka viņi runā par mums un tas nav nekas labs.
- Bet varbūt viens no viņiem jautā, kur ir tualete. -Beilijs pasmaidīja, apmierināts ar skaļo smieklu šalti.
- Tieši tā, - piekrita Mēja. Nu viņai bija precīzi jāatkārto dažas frāzes, ko viņa jau bija teikusi Beilija bibliotēkā. - Labs piemērs ir arī aizslēgtas durvis. Es tūlīt sāku prātot, kas aiz tām varētu būt, un izdomāju dažādas versijas. Iedomājos, ka tas ir saistīts ar kādu noslēpumu, un sāku izgudrot nepatiesību. Bet, ja visas durvis būtu atvērtas - tiešā un pārnestā nozīmē būtu tikai un vienīgi patiesība.
Beilija sejā atplauka apmierināts smaids. Mēja bija trāpījusi desmitniekā.
- Lieliski, Mēja! Ja visas durvis ir vaļā, ir tikai patiesība. Atgriezīsimies pie pirmās atziņas. Vai varam parādīt to uz ekrāna?
Uz ekrāna Mejai labajā pusē parādījās vārdi Noslēpumi ir meli. Raugoties uz četras pēdas augstajiem burtiem, Mēju pārņēma komplicētas izjūtas - kaut kas vidējs starp priecīgu satraukumu un šausmām. Beilijs staroja kā saulīte un sajūsmā šūpoja galvu.
- Labi. Nu esam noskaidrojuši, ka tu nebūtu tā rīkojusies, ja zinātu, ka būs par to jāatbild. Cerība paturēt savu rīcību noslēpumā, šajā gadījumā maldīga, veicināja sliktu uzvedību. Bet, zinot, ka tevi novēro, tu centies rīkoties pareizi, vai ne?
-Jā-
- Tagad parunāsim par otru atziņu, kuru tu guvi pēc šī atgadījuma. Tu teici, ka neesi nekādi dokumentējusi šo braucienu uz Zilo salu. Kāpēc tā?
- Galvenokārt tāpēc, ka es zināju - tā ir nelikumīga rīcība.
- Skaidrs. Bet tu teici, ka bieži izbrauc ar kajaku līcī un nekad neesi dokumentējusi savus braucienus. Neesi iestājusies nevienā “Sfēras” laivotāju klubā, izlikusi kaut kur stāstus, fotogrāfijas, video vai komentārus. Vai tu veici šos braucienus CIP uzdevumā?
- Nē. - Mēja pievienojās klausītāju smiekliem.
- Tad kāpēc tu turi šos izbraukumus noslēpumā? Tu neesi nevienam par tiem stāstījusi, neesi tos nekur pieminējusi - nedz pirms, nedz pēc šīs atgadījuma. Tu nekādi neesi saglabājusi šo pieredzi, vai ne?
- Neesmu gan.
Publika pārmetoši ieklukstējās.
- Ko tu redzēji šajā pēdējā braucienā, Mēja? Cik sapratu, tas bija ļoti skaists.
- Bija gan, Eimon. Spīdēja gandrīz pilns mēness, ūdens bija ļoti rāms, un man šķita, ka laiva slīd pa šķidra sudraba virsmu.
- Izklausās fantastiski.
- Tas patiešām bija fantastiski.
- Vai redzēji kādus dzīvniekus?
- Kādu bridi man sekoja ronis. Tas nozuda zem ūdens un atkal iznira, it kā gribētu apmierināt ziņkārību vai paskubināt mani doties tālāk. Es vēl nekad nebiju bijusi šajā salā. Domāju, ka tur ir bijuši visai nedaudzi cilvēki. Sasniegusi salu, es uzrāpos pašā klints virsotnē, un no turienes pavērās brīnišķīgs skats. Es redzēju pilsētas zeltainās gaismiņas un melnos pakalnus okeāna pusē, jā, pat krītošu zvaigzni.
- Krītošu zvaigzni! Tev gan paveicās!
- Jā, man ļoti paveicās.
- Bet tu neko no tā visa nenofotografēji.
- Nē.
- Un neuzņēmi video.
- Nē.
- Tātad nekas no tā visa nav saglabāts.
- Nav gan. Ja nu vienīgi manā atmiņā.
Skatītāji korī noelsās. Beilijs pagriezās pret zāli un iecietīgi pašūpoja galvu.
- Nu esam nonākuši līdz kādam personiskam tematam. -Viņš ieturēja pauzi, it kā censtos saņemt sevi rokās. - Kā jūs visi zināt, manam dēlam Ganneram kopš dzimšanas ir cerebrālā trieka. Viņš dzīvo ļoti pilnestīgu dzīvi, un mēs visu laiku cenšamies sagādāt viņam jaunas iespējas, tomēr viņš ir piesaistīts pie ratiņkrēsla. Viņš nespēj staigāt, nespēj skriet. Arī braukt ar kajaku. Un ko viņš dara, lai gūtu šādu pieredzi? Viņš to gūst pastarpināti, skatoties video un fotogrāfijas. Un, protams, lielākā daļa sfēristu ir ļoti dāsni un sarūpē viņam video un fotogrāfijas no saviem ceļojumiem. Vērojot, kā kāds sfērists ar Viziera kameru kāpj Kenijas kalnā, viņš jūtas tā, it kā darītu to pats. Skatoties kāda ASV kausa izcīņas dalībnieka videoierakstu, Ganners zināmā mērā jūtas tā, it kā pats būtu piedalījies šajā regatē. Šo iespēju sagādā dāsni cilvēki, kuri dalās savā pieredzē ar visiem pārējiem, tostarp manu dēlu. Un mēs varam tikai minēt, cik daudz ir tādu kā Ganners. Tie var būt invalīdi vai vecāki cilvēki, kuri visu laiku pavada mājās. Varianti var būt dažādi, bet galvenais ir tas, ka miljoniem cilvēku nav iespējas redzēt to, ko redzēji tu, Mēja. Vai tev šķiet pareizi laupīt viņiem šo iespēju?
Mejas rīkle bija izkaltusi, viņai bija grūti slēpt emocijas, domājot par Beilija dēlu Ganneru un savu tēti. - Nē. Tas ir pat ļoti nepareizi.
- Vai domā, ka viņiem ir tiesības redzēt visu to, ko redzēji tu?
- Protams.
- Dzīve ir tik īsa, - Beilijs turpināja. - Kāpēc lai visi cilvēki nevarētu redzēt to, ko vēlas? Skatīt dažādas ainavas, iepazīt pasauli? Gūt jebkuru iespējamo pieredzi?
- Visam jābūt pieejamam ikvienam. - Mejas balss bija tikai mazliet skaļāka par čukstu.
- Bet tu paturēji šo pieredzi pie sevis. Tas ir savādi, jo tu mēdz dalīties ar saviem iespaidiem internētā. Tu strādā “Sfērā”. Tavs Dalības Līmenis atbilst T2K. Tad kāpēc tu slēp šo savu hobiju, šo unikālo pieredzi?
- Godīgi sakot, es īsti nezinu.
Zāli pāršalca sarunu murdoņa, un Beilijs pamāja ar galvu.
- Labi. Mēs tikko noskaidrojām, ka cilvēki mēdz slēpt to, no kā kaunas. Mēs darām kaut ko nelikumīgu vai neētisku un slēpjam to no pasaules, jo zinām, ka tas nav labi. Bet kāpēc būtu jāslēpj kaut kas tik skaists kā naksnīgs izbraukums pa līci, mēness gaisma, krītoša zvaigzne...
- Tas bija vienkārši egoisms, Eimon. Visparastākais egoisms. Es uzvedos kā bērns, kurš negrib nevienam dot savu mīļāko rotaļlietu. Nu esmu sapratusi, ka šī noslēpumainiba ir zināma novirze no normas. Paturot šo pieredzi pie sevis, es aplaupu gan savus draugus, gan tādus cilvēkus kā jūsu dēls. Es atņemu viņiem to, uz ko viņiem ir visas tiesības. Vienlīdzīga pieeja zināšanām un jebkurai pieredzei ir ikviena cilvēka pamattiesības.