Mēja pati bija pārsteigta par savu daiļrunību. Zāle atsaucās ar vētrainiem aplausiem, un Beilijs skatījās uz viņu kā lepns tēvs.
- Tu pateici to tik trāpīgi, ka es gribētu lūgt tevi atkārtot, - viņš klusi sacīja, it kā baidītos saraut Mejas domu pavedienu.
- Nu jūs mani samulsinājāt. Es teicu, ka dalīšanās ir rūpes par citiem.
Zāle iesmējās, un Beilijs mīlīgi pasmaidīja.
- Nedomāju, ka tas ir iemesls mulsumam. Šis izteiciens nav jauns, bet ļoti iederas mūsu sarunā. Būtu grūti vēl precīzāk formulēt šo domu.
- Būtībā tas ir ļoti vienkārši. Ja tu rūpējies par līdzcilvēkiem, tu dalies ar viņiem savās zināšanās. Dalies ar to, ko redzi, dod viņiem visu, ko vari dot. Ja tev rūp viņu grūtības un ciešanas, viņu zinātkāre, tiesības mācīties un izzināt pasauli, tu dalies ar viņiem visā, kas tev ir, ko tu redzi un zini. Personiski man tas šķiet absolūti loģiski.
Publikas gaviļu pavadībā zem pirmās frāzes parādījās otra: Dalīšanās ir rūpes par citiem. Beilijs sajūsmā pašūpoja galvu.
- Brīnišķīgi! Tu proti formulēt domas, Mēja. Bet tu pateici vēl vienu sentenci, kas varētu būt pienācīgs noslēgums šai, manuprāt, ļoti pamācošajai un rosinošajai sarunai. Tā taču ir, vai ne?
Zāle pauda savu piekrišanu ar sirsnīgiem aplausiem.
- Mēs runājām par tavu motīvu paturēt visu noslēpumā.
- Es, protams, ar to nelepojos un uzskatu, ka tas nav nekas vairāk par vienkāršu egoismu. Nu es esmu sapratusi un skaidri apzinos, ka ikvienam cilvēkam ir jādalās ar to, ko viņš redz un zina, un visām zināšanām jābūt pieejamām ikvienam sabiedrības loceklim.
- Informācijai jābūt brīvi pieejamai - tāds ir tās dabiskais stāvoklis.
-Jā-
- Ikvienam ir tiesības zināt visu, ko vien iespējams uzzināt. Cilvēces uzkrātās zināšanas ir kolektīvs īpašums.
- Tieši tā, - Mēja piebalsoja. - Kas notiek, ja es liedzu kādam vai visiem zināt to, ko zinu es? Vai tad es neaplaupu savus līdzcilvēkus?
- Patiešām. - Beilijs nopietni pamāja ar galvu. Pametusi skatienu uz zāles pusi, Mēja ieraudzīja, ka piekrītoši klana galvas arī visa pirmā rinda, vienīgā, kuru viņa spēja saskatīt.
- Ņemot vērā tavu prasmi ietērpt domas vārdos, tu varētu pateikt mums visiem, kāda bija tava trešā un pēdējā atziņa. Ko tu man teici?
- Es teicu, ka privātums ir zādzība.
Beilijs pagriezās pret zāli. - Cik interesants formulējums! “Privātums ir zādzība.”
Uz ekrāna viņam aiz muguras parādījās lieli, balti burti:
Privātums ir zādzība.
Mēja pārlasīja visas trīs sentences un samirkšķināja acis, lai apvaldītu asaras. Vai tiešām viņa pati to visu bija izdomājusi?
Noslēpumi ir meli.
Dalīšanās ir rūpes par citiem.
Privātums ir zādzība.
Mejas rīkle bija izkaltusi un aizžņaugta. Viņa nespēja parunāt un cerēja, ka Beilijs neliks viņai to darīt. It kā būtu sajutis šo emocionālo spriedzi, viņš piemiedza viņai ar aci un pagriezās pret zāli.
- Pateiksimies Mejai par viņas vaļsirdību, spožajiem domugraudiem un cilvēcību, kas nu ir sasniegusi jaunu, augstāku līmeni!
Visi piecēlās kājās. Mejas seja dega kā ugunīs, viņa nezināja, ko darīt, - celties augšā vai palikt sēžam. Viņa piecēlās un brīdi pastāvēja, juzdamās kā pēdējā muļķe, tad atkal apsēdās un bikli pamāja ar roku.
Lai gan zālē granda vētrainas ovācijas, Beilijam izdevās pavēstīt pašu galveno: lai dalītos ar visu, ko viņa redz, dzird un var piedāvāt citiem, Mēja kopš šī brīža kļūs pilnībā caurredzama.
Otrā grāmata
Tas bija ērmīgs radījums, rēgains, mazliet draudīgs un ļoti kustīgs, tomēr bija grūti atraut no tā skatienu. Mēju burtiski hipnotizēja tā spēcīgais ķermenis, asmeņiem līdzīgās spuras, pienbaltā āda un pelēkās acis. Spriežot pēc raksturīgās formas un ļaunīgā skatiena, tā noteikti bija haizivs, tomēr šī aklā visēdāja bija vēl nezināmas sugas pārstāve. Stentons bija atgādājis to no Marianas dziļva-gas “Sfēras” batiskafā. Tas nebija vienīgais guvums - viņš bija izcēlis no okeāna dzīlēm arī līdz šim nezināmas medūzas, jūraszirdziņus un rajas, un visi šie dzīvnieki, gandrīz caurspīdīgas, ēteriskas radības, bija izmitināti vairākos milzīgos akvārijos, kuri tika izgatavoti teju vienas nakts laikā.
Mejas uzdevums bija parādīt šos brīnumus saviem vērotājiem un vajadzības gadījumā šo to paskaidrot - īsi sakot, pavērt logu uz šo jauno dziļjūras pasauli un arī “Sfēras” pasauli kopumā. Katru rītu Mēja pakāra kaklā īpašu ierīci (aptuveni tādu kā Stjūartam, tikai mazāku un vieglāku), kuras objektīvs gulēja viņai uz sirds - šajā vietā tas nodrošināja stabilāko un plašāko skatu. Kamera rādīja visu, ko redzēja Mēja, un bieži vien pat vairāk. Neapstrādātais materiāls bija tik kvalitatīvs, ka skatītāji varēja pietuvināt un attālināt attēlu, panoramēt, apturēt kadru un palielināt izšķirtspēju. Audioieraksta sistēma bija orientēta uz Mejas komentāriem un sarunām; sarunas un fona trokšņi tika ierakstīti, bet netraucēja. Tas nozīmēja, ka plūsmas vērotāji var skenēt jebkuru telpu, kurā viņa tobrīd atrodas, aplūkot tuvāk ikvienu stūrīti un, mazliet papūloties, noklausīties arī citas sarunas.
Pēc brīža visi Stentona atradumi saņems kārtējo maltīti, bet Mēju un viņas vērotājus visvairāk interesēja haizivs. Viņa pati vēl nebija redzējusi, kā haizivs ēd, bet runāja, ka tā esot pārsteidzoši rijīga un ļoti veikla. Lai arī akla, tā vienā mirklī atrada barību, lielu vai mazu, dzīvu vai mirušu, un aprija to ar biedinošu ātrumu. Jau pēc īsa brīža akvārija dibenā lēni nolaidās mazs, pelniem līdzīgs kunkulis - viss, kas bija palicis pāri no siļķes vai kalmāra. Bet pats interesantākais bija tas, ka haizivs caurspīdīgais ķermenis ļāva netraucēti vērot gremošanas procesu.
Mejas austiņā atskanēja sīks tinkšķis. “Barošana atlikta uz trīspadsmitiem un divām minūtēm,” sacīja kāda balss. Tagad bija divpadsmit un piecdesmit viena.
Mēja paskatījās uz tumšo gaiteni un pārējiem trim akvārijiem, nedaudz mazākiem par to, kura priekšā viņa stāvēja. Gaitenis bija neapgaismots, lai labāk izceltos elektrozilie akvāriji un to miglaini blāvie iemītnieki.
“Pagaidām var pāriet pie astoņkāja,” balss teica.
Mazītiņa austiņa nodrošināja sakarus ar Atbalsta Grupu, kura ik pa laikam sniedza Mejai dažādus norādījumus, piemēram, doties uz Tehnikas Laikmetu un parādīt vērotājiem jaunu bezpilota lidaparātu ar saules baterijām, kas pietiekamā apgaismojumā spēj šķērsot
kontinentus un okeānus, veicot praktiski neierobežotus attālumus; tur viņa šodien jau bija bijusi. Lielāko dienas daļu Mēja staigāja pa dažādām nodaļām un iepazīstināja vērotājus ar jauniem, “Sfēras” izstrādātiem vai akceptētiem produktiem. Katru dienu Mēju gaidīja kaut kas jauns, un sešās caurredzamības nedēļās viņa bija apmeklējusi ikvienu parka nostūri, sākot ar Burinieku Laikmetu un beidzot ar Seno Karaļvalsti, kur vairāk gan joka pēc tika izstrādāts projekts: aprīkot ar kameru ikvienu atlikušo polārlāci.
- Un tagad paskatīsimies, ko dara astoņkājis, - Mēja informēja vērotājus.
Viņa piegāja pie ieapaļa, sešpadsmit pēdas augsta un divpadsmit pēdas plata akvārija. Tur taustījās bāls bezmugurkaulnieks ar zilām un zaļām dzīsliņām caurausta mākoņa krāsā, uz labu laimi plandot taustekļus kā vājredzīgs cilvēks, kurš pazaudējis brilles.