- Tas ir teleskopastoņkāja radinieks, - Mēja paskaidroja. - Pirmais šīs sugas pārstāvis, kuru izdevies dzīvu izcelt no okeāna dzīlēm.
Astoņkājis nemitīgi mainīja formu: vienubrīd piepūties apaļš kā balons, pašapzinīgs un briestošs, tas jau nākamajā mirklī saplaka, sagriezās, izstīdzēja un izstiepās, it kā pats nezinātu, kāds ir tā īstais veidols.
- Kā redzat, ir ļoti grūti noteikt tā patiesos apmērus. Vienubrīd liekas, ka to var paņemt plaukstā, bet jau nākamajā tas izplešas pa visu akvāriju.
Šķita, ka astoņkāja taustekļi grib izpētīt it visu - stikla akvārija formu, koraļļu pudura topogrāfiju - aptaustīt ūdeni sev visapkārt.
- Tas ir tik mīļš. - Mēja turpināja vērot astoņkāji, kas izpletās gluži kā tīkls, sniegdamies no vienas stikla sienas līdz otrai. Šī ziņkāre radīja iespaidu, ka tā ir saprātīga radība ar savām šaubām un vēlmēm.
- Šo Stentons atrada pirmo, - Mēja paskaidroja, raugoties, kā astoņkājis eleganti paceļas no akvārija dibena. - Tas pēkšņi iznira pie paša batiskafa un metās uz priekšu, it kā aicinātu sekot. Jūs jau redzējāt, cik ātri tas spēj kustēties. - Patlaban astoņkājis ieslīpi dreifēja pa akvāriju, atgādinot lietussargu, kuru atver un aizver kādas neredzamas rokas.
Mēja ieskatījās pulkstenī: 12.54. Vēl bija jāaizpilda dažas minūtes, un viņa palika pie astoņkāja.
Mēja labi zināja, ka nevar piedāvāt saviem vērotājiem vienlīdz saistošu materiālu divdesmit četras stundas diennaktī. Pirmajās nedēļās bija daudz tukšu brižu, bet viņas galvenais uzdevums bija parādīt “Sfēras” dzīvi tādu, kāda tā ir, - gan aizraujošu, gan ikdienišķu. “Šī ir sporta zāle,” viņa sacīja, pirmo reizi rādot vērotājiem veselības klubu. “Šeit mēs skrienam, svīstam un cenšamies nemanāmi vērot, kā to dara citi.” Pēc stundas viņa klusējot ēda lenču, sēžot pretī citiem sfēristiem, kuri uzvedās vai vismaz centās uzvesties tā, it kā neviens uz viņiem neskatītos. Lielākajai daļai patika atrasties kameru priekšā, un jau pēc dažām dienām visi saprata, ka tā ir neatņemama viņu darba un pašas “Sfēras” daļa. Ja viņi grib būt uzņēmums, kurš propagandē caurredzamību un neierobežotu pieeju jebkurai informācijai, viņiem jādzīvo saskaņā ar šo ideālu vienmēr un visur, jo sevišķi parkā.
Par laimi, “Sfēras” parkā bija gana, ko rādīt, gana, ar ko lepoties. Rudens un ziema ar zibenskara ātrumu bija atnesusi neizbēgamo. Visur parkā bija izvietoti saukļi, kas sludināja nenovēršamu Pilnību, gana noslēpumaini, lai izraisītu ziņkāri un diskusijas. Ko nozīmē vārds “pilnība"? Sfēristiem lūdza apdomāt šo jautājumu un publiskot atbildes. Ikvienam cilvēkam pasaulē būs “Sfēras" konts! - vēstīja viena no populārākajām versijām. “Sfēra" likvidēs badu visā pasaulē, izteica pieņēmumu cita. “Sfēra” palīdzēs atrast manus senčus, pauda cerību vēl viena. Vairs nekad netiks zaudēti nekādi dati - ne cilvēciski, ne skaitliski, ne emocionāli vai vēsturiski. To bija izdomājis un parakstījis pats Beilijs. Bet vispopulārākais bija sauklis “Sfēra” palīdzēs man atrast sevi.
“Sfēra” jau sen loloja daudzas no šīm iecerēm, un nu bija pienācis īstais brīdis; impulss bija pārāk spēcīgs, lai tam pretotos. Deviņdesmit procenti Vašingtonas jau bija caurredzami; pārējos desmit pamazām piebeidza kolēģu un vēlētāju aizdomas; kā spīva saule svelmēja vienkāršs jautājums: ko jūs slēpjat? Bija paredzēts, ka gada laikā kļūs caurredzama lielākā daļa sfēristu, bet pagaidām, kamēr tika gatavota augsne tehniskā un psiholoģiskā ziņā, kameras bija tikai Mejai un Stjūartam. Mēja nu bija viņu aizēnojusi; viņa bija daudz jaunāka un enerģiskāka, sava nozīme bija arī balsij - vērotāji jūsmoja par viņas balsi, daži pat salīdzināja to ar mūziku, teikdami, ka tā skan “kā klarnete” vai “brīnišķīgas akustiskas pasāžas”, un Mejai patika ik dienu izjust miljoniem cilvēku simpātijas.
Protams, pagāja kāds laiks, līdz viņa adaptējās un aprada ar ekipējumu. Kamera bija viegla, un jau pēc dažām dienām Mēja vairs nejuta tās svaru, tā gulēja viņai uz krūtīm, ne smagāka par apjomīgu kulonu. Viņi mēģināja nostiprināt to dažādos veidos, ari ar līmlenti, līdz pēdīgi secināja, ka visvienkāršāk un efektīvāk ir pakārt to kaklā. Otrs aksesuārs, kas Mejai šķita ļoti fascinējošs un reizēm kaitinošs, bija neliels displejs uz labās rokas locītavas, kurā varēja redzēt, ko tobrīd rāda kamera. Viņa jau bija aizmirsusi par savu veselības monitoru, bet šo aproci nācās izmantot kameras dēļ. Tā bija gatavota no tāda paša materiāla un tikpat liela, tikai ar platāku displeju, lai Mēja varētu redzēt ne tikai video, bet ari visu pārējo datu kopsavilkumu. Ar cieši piegulošām matēta metāla aprocēm uz abām rokām viņa jutās kā īsta Supersieviete, stipra un varena, bet šī iedoma bija pārāk muļķīga, lai kādam par to stāstītu.
Uz kreisās rokas locītavas Mēja redzēja savu pulsu, uz labās - kameras videoattēlu; tas ļāva veikt nepieciešamās korekcijas. Jaunā aproce rādīja arī viņas pašreizējo vērotāju skaitu, līmeņus un reitingus, kā arī akcentēja jaunākos un populārākos vērotāju komentārus. Tobrīd pie astoņkāja akvārija Mejai bija 441 762 vērotāji - mazliet virs vidējā, tomēr mazāk, nekā viņa bija cerējusi piesaistīt, rādot Stentona dziļjūras brīnumus. Pārējie skaitļi nebija nekas pārsteidzošs. Viņas videoplūsmu vēroja vidēji 845 029 cilvēki dienā, un 2,1 miljons sekoja viņas zingiem. Mejai vairs nebija jāraizējas par T2K līmeņa saglabāšanu; viņas caurredzamība un astronomiskais vērotāju skaits nodrošināja attiecīgu Konversijas Koeficientu un Bruto Ieņēmumu, kā arī stabilu vietu sfēristu pirmajā desmitniekā.
- Paskatīsimies uz jūraszirdziņiem. - Mēja pārgāja pie nākamā akvārija ar pasteļkrāsas koraļļu skupsnu un zilām, līganām jūraszāļu skarām, kur simtiem vai pat tūkstošiem sīku radību, ne lielāku par bērna pirkstiņu, slēpās nomaļos stūrīšos un tvērās pie lapām. - Šķiet, ka šīs zivtiņas nav īpaši sabiedriskas. Bet vai tās vispār ir zivis? - viņa pajautāja un paskatījās uz aproci, kur jau gaidīja kādas vērotājas atbilde. “Pilnīgi noteikti zivs! Klase Actinopterygii, pie kuras pieder arī mencas un tunzivis.”
- Paldies Sūzenai Viņai no Grīnsboro! - Mēja tūlīt pat pārsūtīja ziņu saviem Zing sekotājiem. - Un tagad pameklēsim mazuļu tēti. Varbūt jūs jau zināt, ka par jūraszirdziņu mazuļiem rūpējas tieši tēviņš. Šie pārsimts mazuļi ir nākuši pasaulē drīz vien pēc to papuča ierašanās “Sfērā”. Kur viņš varētu būt? - Mēja apgāja akvārijam apkārt un drīz vien ieraudzīja meklēto - aptuveni plaukstas lieluma jūraszirdziņš bija pieslējies pie stikla sienas akvārija dibenā. - Droši vien viņš domā, ka ir labi paslēpies. Viņam noteikti nav ne jausmas, ka mēs esam stikla otrā pusē un visu redzam.
Viņa paskatījās uz aproci un nedaudz mainīja rakursu, lai labāk parādītu vērotājiem trauslo zivtiņu. Savilcies čokurā ar muguru pret Mēju, jūraszirdziņš šķita paguris un bikls. Viņa pieliecās pie paša stikla, tik tuvu, ka varēja redzēt sīkus mākonīšus viņa saprātīgajās acīs un komiskus vasarraibumus uz smalkā snuķīša. Tas bija visai ērmīgs radījums - nekam nederīgs peldētājs, trausls kā ķīniešu laterna un pilnīgi neaizsargāts. Aproces displejā parādījās zings ar īpaši augstu reitingu. Dzīvnieku valsts kruasāns, tur bija teikts, un Mēja nolasīja to pārējiem vērotājiem. Tomēr tas netraucēja viņam vairoties, dot dzīvību simtiem sev līdzīgu radību, kamēr astoņkājis un haizivs bija tikai pētījuši jaunos mitekļus un negausīgi rijuši. Nelikās gan, ka viņš īpaši rūpējas par saviem pēcnācējiem. Lielais jūraszirdziņš turējās savrup, it kā nekādi nevarētu saprast, kur tie radušies, un viņam būtu pilnīgi vienalga, kas ar tiem notiek.