Mēja paskatījās pulkstenī - 12.02. Austiņā atskanēja Atbalsta Grupas atgādinājums: “Tūlīt sāksies haizivs barošana.”
- Nu ko. - Mēja uzmeta skatienu aprocei. - Daudzi lūdz atgriezties pie haizivs, un mēs tā ari darīsim, jo ir jau pāri vieniem. - Kad viņa devās prom, jūraszirdziņš uz mirkli pagriezās, it kā negribētu, lai viņa aiziet.
Mēja atgriezās pie lielākā akvārija, kurā bija izmitināta Stentona haizivs. Uz spīdīgām, sarkanām kāpnītēm virs akvārija stāvēja meitene ar sprogainiem melniem matiem, ģērbusies uzlocītos baltos džinsos.
- Sveika, - Mēja sacīja. - Es esmu Mēja.
Šķiet, meitene jau grasījās teikt, ka tas ir visiem zināms fakts, bet tad atcerējās par kameru un sāka runāt mākslotā šova vadītājas tonī: - Sveika, Mēja, es esmu Džordžija. Tūlīt es barošu mistera Stentona haizivi.
Akvārijā vēl nebija barības, bet aklā haizivs jau bija noģiduši dzīru tuvošanos. Tā sāka mest straujus lokus, ceļoties aizvien tuvāk ūdens virsmai. Mejas vērotāju skaits bija pieaudzis līdz 42 000.
- Kāds te ir varen izsalcis, - viņa bilda.
Pirmīt haizivs šķita tikai abstrakti draudīga, bet nu kļuva agresīva un mērķtiecīga, īsts plēsēju instinkta iemiesojums. Džordžija centās izskatīties mierīga un kompetenta, bet Mēja redzēja, ka viņas acīs vīd bailes un satraukums. - Vai esat gatavi? - viņa pajautāja, neatraujot acis no haizivs, kura cēlās augšup.
- Mēs esam gatavi, - Mēja atsaucās.
- Tad varam sākt. Šodien mēģināsim iedot tai kaut ko jaunu. Kā jūs jau zināt, mēs esam devuši haizivij dažādu barību, sākot ar lašiem un siļķēm un beidzot ar medūzām, un tā aprija visu ar vienādu entuziasmu. Vakar ar zināmām šaubām pamēģinājām raju, un haizivs apēda ari to. Tā nu šodien veiksim kārtējo eksperimentu.
Džordžija turēja rokā organiskā stikla spaini, kurā kārpījās zilganbrūns radījums ar milzum daudz kājām; bija dzirdams, kā tas skrapstinās gar spaiņa malām. Tas bija omārs. Mēja nebija domājusi, ka haizivis ēd omārus, bet kāpēc gan ne?
- Man te ir parasts Amerikas omārs, bet mēs nezinām, vai haizivs spēj to sagremot.
Acīmredzot Džordžijai tas likās labs šova elements, bet pat Mēja sāka nervozēt, skatoties, cik ilgi viņa tur omāru virs ūdens. Met iekšā, Mēja nodomāja. Lūdzu, met to iekšā!
Bet Džordžija joprojām turēja to virs ūdens, lai izpatiktu Mejai un viņas vērotājiem. Haizivs jau bija sajutusi omāra klātbūtni un varbūt pat noteikusi tā apmērus, izmantojot viņas rīcībā esošos jutekļus, un meta aizvien straujākus lokus, vēl valdīdamās, bet gandrīz jau zaudējusi pacietību.
- Dažas haizivis spēj pārstrādāt šo vēžveidīgo čaulas, bet citas nespēj, - turpināja Džordžija, turot omāru tā, ka viena spīle viegli skāra ūdens virsmu. Met to vienreiz iekšā! Mēja atkal nodomāja. Jo ātrāk, jo labāk.
- Un tagad es iemetīšu šo radījumu...
Viņa nepabeidza teikumu, jo haizivs palēcās uz augšu un izķēra omāru viņai no rokas. Kad Džordžija iespiedzās un saķēra pirkstus, it kā gribētu tos pārskaitīt, haizivs jau bija atgriezusies akvārija vidū un, sakampusi omāru savā platajā mutē, šķaidija uz visām pusēm baltas gaļas driskās.
- Vai esi ievainota? - Mēja pajautāja.
Džordžija papurināja galvu, tikko valdot asaras. - Bet daudz netrūka. - Viņa parīvēja roku, it kā būtu apdedzinājusies.
Omārs bija aprīts, un Mēja ieraudzīja baisu un reizē fascinējošu ainu: pārsteidzoši skaidri redzams, viņas acu priekšā norisa zibenīgs pārstrādes process. Mēja redzēja, kā haizivs žokļi sadala laupījumu desmitos, tad simtos gabaliņu, kas slīd tālāk pa barības vadu uz kuņģi un zarnām. Pāris minūtēs omārs bija pārvērsts par neviendabīgu, graudainu masu un izgrūsts no haizivs ķermeņa, tā atliekas kā pelēkas sniegpārslas nogrima akvārija dibenā.
- Izskatās, ka tā vēl nav apmierinājusi izsalkumu, -Džordžija sacīja. Viņa atkal stāvēja uz kāpnītēm, turot rokās jaunu organiskā stikla tvertni. Kamēr Mēja skatījās, kā tiek sagremots vēzis, Džordžija bija atnesusi otro ēdienu.
- Vai tas ir tas, ko es domāju? - Mēja pavaicāja.
- Tas ir Klusā okeāna jūras bruņurupucis, - Džordžija informēja, pacēlusi gaisā tvertni ar reptili. Tas bija skaists radījums ar zaļiem, ziliem un brūniem lāsumiem izraibinātām bruņām; būdams aptuveni tik liels kā Džordžijas torss, tas tik tikko spēja pakustēties šaurajā tvertnē. Džordžija atvēra durtiņas, kā aicinādama bruņurupuci nākt ārā, bet tas nolēma palikt savā patvērumā.
- Mūsu haizivs nevar būt sastapusies ar šiem bruņurupučiem, jo tie mīt pilnīgi citā vidē, - Džordžija paskaidroja. - Bruņurupuči nemēdz nolaisties okeāna dzīlēs, kur mīt Stentona haizivs, un haizivs pilnīgi noteikti nav bijusi gaismas cauraustajā seklumā, kur dzīvo jūras bruņurupuči.
Mēja gribēja pajautāt, vai Džordžija patiešām grasās izbarot bruņurupuci haizivij. Nabadziņš jau bija pamanījis plēsēju un ar visu mazumiņu enerģijas, kas nu tam bija, centās atkāpties uz tvertnes viņu galu. Lai kāds būtu zinātniskais ieguvums, šī jaukā radījuma izbarošana haizivij noteikti nepatiks daudziem Mejas vērotājiem. Aprocē jau parādījās pirmie zingi. Lūdzu, nenogaliniet šo rupuci! Tas izskatās pēc mana vectētiņa. Citi savukārt raizējās par to, ka haizivs, tikai nedaudz lielāka par savu upuri, nespēs aprit un sagremot reptili ar tik izturīgām bruņām. Mēja jau pavēra muti, lai paustu savas šaubas, kad austiņā atskanēja pazīstamā balss: “Turies! Stentons vēlas to redzēt.”
Haizivs atkal strauji riņķoja pa akvāriju, tikpat liesa un izbadējusies kā iepriekš. Omārs bija tikai sīka uzkoda, un nu tā cēlās tuvāk Džordžijai, nojaušot, ka tūlīt tiks pasniegts pamatēdiens.
- Aiziet! - Džordžija piešķieba tvertni, un bruņurupucis sāka lēni slīdēt lejup, aizvien tuvāk haizivs sakultajam neona ūdens mutulim. Kad tvertne bija sagriezta gandrīz vertikāli un bruņurupuča galva izkārusies ārpus organiskā stikla sieniņām, haizivs pacietība bija galā. Tā palēcās, sagrāba bruņurupuci un pavilka zem ūdens. Tas tika aprits dažu sekunžu laikā tāpat kā omārs, tikai šoreiz bija nepieciešamas nelielas tehniskas korekcijas - haizivs izdarīja kaut ko ar saviem žokļiem, padarot muti divreiz lielāku, lai varētu aprīt upuri vienā kampienā. Džordžija turpināja čalot par haizivju ēšanas ieradumiem -ka daudzas sugas izmantojot uzturā bruņurupuču mīkstās daļas un pēc tam izvemjot bruņas, lai iztīrītu kuņģi. Bet Stentona haizivij tas nebija vajadzīgs. Reptiļa bruņas burtiski izšķīda haizivs mutē un kuņģi gluži kā krekers siekalu iedarbībā. Pēc nepilnas minūtes ari tas bija pārtapis par smagnējām pelnkrāsas pārslām, kas nogrima akvārija dibenā, pievienojoties tādām pašām omāra paliekām.
Vērojot šo procesu, Mēja pamanīja kādu stāvu stikla viņā pusē, aiz akvārija pretējās sienas. Tā bija tikai ēna, neskaidrs siluets, vaibsti slēpās tumsā. Tad uz mirkli gaisma atstarojās no kustīgā haizivs ķermeņa, un viņa ieraudzīja seju.
Tas bija Kaldens.
Mēja nebija redzējusi viņu veselu mēnesi - kopš tās dienas, kad viņa kļuva caurredzama, Kaldens nebija devis par sevi nekādu ziņu. Enija bija Amsterdamā, Ķīnā un Japānā, tad atgriezās Ženēvā, un viņai nebija laika domāt par Kaldenu, bet reizēm draudzenes pieminēja viņu savā sarakstē un sprieda, vai ir vērts raizēties par šo noslēpumaino personu.
Tad Kaldens bija pazudis.
Un nu viņš stāvēja nekustīgs kā akmens tēls un skatījās uz Mēju.