Mēja gribēja pasaukt puisi, bet nobijās. Kas viņš tāds ir? Kas notiks, ja viņa pasauks Kaldenu un ietvers kadrā? Vai tas izraisīs kādu scēnu? Vai viņš metīsies bēgt? Mēja vēl nebija atguvusies no tikko redzētā skata, haizivs duļķainajām, niknajām acīm, un saprata, ka nespēj neko pateikt, nespēj izrunāt Kaldena vārdu. Viņi vienkārši skatījās viens uz otru, un Mejai ienāca prātā: ja izdotos notvert viņu kadrā, to varētu parādīt Enijai un varbūt tad viss noskaidrotos, Kaldens tiktu identificēts. Mēja paskatījās uz aproci, bet displejā vīdēja tikai tumšs siluets, seju nevarēja saskatīt. Varbūt kamera viņu neredz, jo tai ir cits rakurss? Kolīdz Mēja sāka pētīt Kaldenu aprocē, viņš atkāpās un nozuda ēnās.
Džordžija joprojām tērgāja par haizivi un tikko redzēto unikālo skatu, bet vērotāji to neredzēja. Nu Džordžija stāvēja uz kāpnītēm un māja ar roku, dodot zīmi, ka ir laiks beigt filmēt, jo viņai vairs nav barības. Šovs bija galā.
- Nu ko, haizivs ir paēdusi, - Mēja sacīja, priecīga par iespēju tikt prom un sekot Kaldenam. Pateikusies un atvadījusies no Džordžijas, viņa straujā solī devās prom pa tumšo gaiteni.
Kaldena siluets izslīdēja pa durvīm gaiteņa galā, un Mēja pielika soli, cenzdamās pārāk nekratīt kameru un neizrunāt viņa vārdu. Aiz šīm durvīm bija jaunāko ziņu nodaļa, visnotaļ piemērota vieta nākamajai reportāžai. - Paskatīsimies, kas notiek jaunāko ziņu nodaļā. - Mēja zināja, ka tad, kad viņa būs spērusi tos divdesmit soļus, kas šķīra viņu no durvīm, visi jau zinās par viņas ierašanos. Viņa zināja arī to, ka Viziera kameras gaitenī un virs durvīm ir uzņēmušas Kaldenu un viņa agri vai vēlu uzzinās, vai tas patiešām bija viņš. Katru kustību “Sfēras” teritorijā fiksēja vismaz viena vai divas, bet parasti vienlaikus trīs kameras, un pēc tam dažu minūšu laikā varēja noskaidrot, kas un kur ir gājis.
Tuvojoties jaunāko ziņu nodaļai, Mēja atcerējās, kā Kaldena rokas pasniedzās lejup un uzvilka viņu sev virsū. Viņa maigo baritonu, mēli, kas bija kā mitrs, svaigs auglis. Bet ko lai dara, ja izdosies viņu sameklēt? Nevar taču iet ar viņu uz tualeti. Vai arī var? Gan jau viņa kaut ko izdomās.
Mēja atvēra durvis un iegāja jaunāko ziņu nodaļā, plašā telpā, kuru Beilijs bija iekārtojis kā veclaicīgu laikraksta redakciju: desmitiem zemu nodalījumu, slīdošā teksta joslas un pulksteņi visās malās, uz katra rakstāmgalda retro tālrunis, zem cipariem aritmiski mirgo baltu podziņu rinda. Tur bija gan veci printeri, gan faksa un teleksa aparāti, gan tipogrāfijas mašīnas. Tas, protams, bija tikai dekors, nekas no tā visa nedarbojās. Ziņu nodaļas darbinieki, kuri nu smaidot sasveicinājās ar Mēju un viņas vērotājiem, tagad lielāko daļu darba veica, izmantojot Viziera uzņemto materiālu. Nu jau visā pasaulē darbojās vairāk nekā simt miljoni kameru, kas padarīja “dzīvās” reportāžas par pārāk dārgu un bīstamu nodarbi, nemaz nerunājot par oglekļa dioksīda emisiju.
Jaunāko ziņu darbinieki nezināja, vai tas ir oficiāls apmeklējums, un līksmi māja viņai ar roku. Mēja arī māja ar roku un vienlaikus ar acīm skenēja telpu, labi apzinoties, ka izskatās mazliet apjukusi. Kur viņš ir palicis? Telpas viņā galā bija otras durvis, un Mēja metās uz priekšu, mājot ar galvu un visus sveicinot, līdz sasniedza tās un atrāva vaļā. Samiegusi acis žilbajā dienasgaismā, viņa tūlīt pat ieraudzīja Kaldenu, kurš šķērsoja plašo zālienu. Ejot garām jaunajai ķīniešu disidenta skulptūrai (Mēja atcerējās, ka vajag parādīt to vērotājiem, varbūt šodien pat), viņš uz mirkli pagriezās, varbūt pārbaudīja, vai Mēja joprojām seko. Abu skatieni sastapās, un Kal-dena sejā pavīda tikko jaušams smaids, bet viņš tūlīt pat novērsās un nozuda aiz Piecu Dinastiju Perioda stūra.
- Uz kurieni tu dodies? - ausī atskanēja Atbalsta Grupas balss.
- Piedod! Nekur. Es vienkārši... Neņem galvā.
Mēja, protams, drīkstēja iet, kur vēlas, - daudziem
vērotājiem vislabāk patika tieši šī bezmērķīgā klaiņošana -, tomēr Atbalsta Grupa ik pa brīdim ar viņu sazinājās. Stāvot saules gaismā starp citiem sfēristiem, viņa izdzirda tālruņa zvanu un paskatījās uz aproci. Nezināms zvanītājs. Tas varēja būt tikai Kaldens.
-Jā?
- Mums vajag satikties, - viņš sacīja.
- Ko, lūdzu?
- Tavi vērotāji mani nedzird. Viņi dzird tikai tavu balsi. Arī tavi tehniķi patlaban brīnās, kāpēc nedarbojas ienākošais audiosignāls. Pēc dažām minūtēm viņi to salabos. - Kaldena balss bija saspringta, nervoza. - Paklausies! Ir jāpieliek punkts tam visam, kas patlaban notiek. Gandrīz visam. Es nejokoju. “Sfēra” ir gandrīz sasniegusi pilnību, un, tici man, tas nenāks par labu ne tev, ne man, ne visai cilvēcei. Kad mēs varam satikties? Ja tam jānotiek tualetē, man nav iebildumu...
Mēja pārtrauca sarunu.
- Atvaino! - austiņā atskanēja AG balss. - Nez kāpēc nedarbojas ienākošais audiosignāls, bet mēs to tūlīt salabosim. Kas tev zvanīja?
Mēja zināja, ka nedrīkst melot, turklāt nebija droša, ka Kaldenu neviens nav dzirdējis. - Kaut kāds psihs, -Mēja improvizēja, lepna par savu atjautību. - Vāvuļoja kaut ko par pasaules galu.
Mēja paskatījās uz aproci. Vērotāji jau interesējās, kas noticis un kāpēc. Vispopulārākais zings: Tehniskas problēmas “Sfēras” galvenajā mītnē? Un nākamais: Santaklauss ir aizmirsis par Ziemassvētkiem?
- Saki viņiem patiesību, kā parasti, - ierosināja AG.
- Man nav ne jausmas, kas tikko notika, - sacīja Mēja. - Informēšu jūs visus, tiklīdz kaut kas noskaidrosies.
Bet viņa bija pilnīgi izsista no līdzsvara. Mēja joprojām stāvēja saules gaismā, lāgiem pamājot ar roku tiem sfēristiem, kas viņu pazina. Vērotāji noteikti minēja, kas būs tālāk, uz kurieni viņa dosies. Mēja negribēja skatīties uz aproci, redzēt rakstisku apliecinājumu tam, ka viņi ir nesapratnē, pat satraukušies. Piepeši viņa ieraudzīja, ka tālumā tiek spēlēts kaut kas līdzīgs kroketam, un, priecīga par šo risinājumu, devās uz turieni.
- Kā jūs visi zināt, mēs ne tikai izklaidējamies un spēlējam dažādas spēles, - viņa sacīja, pienākusi gana tuvu, lai pamātu četriem spēlētājiem, kuri, kā izrādījās, bija divi sfēristi un divi viesi no Krievijas. - Reizēm mums ir arī jāstrādā, un to uzskatāmi demonstrē šie četri puiši. Es negribu viņus traucēt, bet skaidri zinu, ka patlaban šeit tiek risinātas nopietnas problēmas un izstrādāti sarežģīti algoritmi, kas ļaus piedāvāt jums vēl labākus produktus un pakalpojumus. Paskatīsimies, kā tas notiek.
Nu viņai būs dažas minūtes pārdomām. Mēja ik pa laikam rādīja vērotājiem kaut ko tamlīdzīgu, kādu spēli, prezentāciju vai runu, lai varētu padomāt par ko citu. Pārbaudījusi, ko rāda kamera, Mēja konstatēja, ka vērotāju skaits - 432 028 - nepārsniedz vidējo, nav arī neviena akūta komentāra; var mazliet atvilkt elpu un turpināt pēc trim minūtēm. Ievilkusi sejā platu smaidu -viņu noteikti fiksēja trīs vai četras āra kameras -, Mēja centās sakopot domas. Tā bija viena no viņas jaunajām iemaņām, šī spēja izskatīties pilnīgi mierīgai un pat dzīvespriecīgai tajos brīžos, kad prātā valdīja pilnīgs haoss.
Viņa gribēja piezvanīt Enijai, bet labi zināja, ka nedrīkst to darīt. Viņa gribēja Kaldenu. Gribēja būt ar viņu divatā, tualetē, atkal just, kā viņš ieiet viņā, iespiežas aizvien dziļāk. Bet šis cilvēks nav īsti normāls. Viņš ir spiegs vai kaut kāds anarhists, pasaules gala pareģotājs. Ko viņš gribēja teikt, brīdinot par “Sfēras” pilnību? Viņa pat īsti nezināja, ko nozīmē šis vārds - “Pilnība”. To nezināja neviens, tomēr Gudrie pēdējā laikā aizvien pieminēja šo mistisko jēdzienu. Kādu dienu visā parkā bija parādījušās jaunas flīzītes ar noslēpumainiem saukļiem: “DOMĀ PAR PILNĪBU”, “PALĪDZI SFĒRAI SASNIEGT PILNĪBU” un “SFĒRAI JĀNOSLĒDZ LOKS”. Tie bija izraisījuši gaidīto ažiotāžu, tomēr neviens nezināja, ko tas nozīmē, un Gudrie neko nepaskaidroja.