Pirmo reizi kamera atturēja Mēju no kaitīgiem ieradumiem, kad viņa bija aizgājusi uz virtuvi kaut ko iekost. Kad viņa atvēra ledusskapi, tā saturs parādījās aproces displejā. Parasti viņa paķēra kādu šokolādes kēksiņu, bet šoreiz redzēja savu kārīgi pastiepto roku un apzinājās, ka to redz arī visi citi. Roka apstājās pusceļā. Mēja aizvēra ledusskapi, paņēma no virtuves letes paciņu mandeļu un devās prom. Vēlāk viņai sāka sāpēt galva, droši vien tāpēc, ka viņa nebija saņēmusi savu dienišķo šokolādes devu. Mēja iebāza roku somiņā, kur vienmēr bija dažas aspirīna tabletes, bet atkal ieraudzīja displejā to, ko redz visi, - roku, kas grābstās pa somu, izmisīgi meklējot kādu tableti, un jutās kā nožēlojama narkomāne.
Mēja iztika bez aspirīna. Tagad viņa katru dienu iztika bez lietām, ko negribēja gribēt, lietām, kas viņai nebija vajadzīgas. Viņa bija atteikusies no gāzētā ūdens, enerģijas dzērieniem, rūpnieciski pārstrādātiem produktiem. “Sfēras” pasākumos visu vakaru iztika tikai ar vienu dzērienu un pat to centās atstāt neizdzertu. Jebkuras pārmērības izraisītu veselu straumi bažīgu zingu, un viņa varonīgi turējās normas robežās, līdz atklāja, ka tas viņu atbrīvo. Viņa bija atbrīvota no nepareizas uzvedības un vairs nedarīja to, ko negribēja darīt, nelietoja produktus, kuri kaitēja veselībai. Caurredzamība bija padarījusi viņu labāku, pareizāku. Cilvēki dēvēja viņu par lomas modeli. Mātes rakstīja, ka meitas ņem no viņas piemēru, un šī jaunā atbildības izjūta sfēristu, viņu klientu, partneru un visu šo jauniešu priekšā bija kā stingrs pamats zem kājām un neizsmeļams enerģijas avots.
Saņēmusi atgādinājumu par Sfēras Aptaujas jautājumiem, Mēja uzlika austiņas un ķērās pie darba. Viņa, protams, pastāvīgi izteica savu viedokli vērotājiem un jutās daudz ietekmīgāka nekā agrāk, bet viņai pietrūka aptaujas striktā ritma: jautājums - atbilde, jautājums -atbilde. Tikusi galā ar vēl viena klienta vaicājumu, viņa pamāja ar galvu. Tāla zvaniņa skaņa. Viņa pamāja vēlreiz.
“Paldies. Vai tu esi apmierināta ar drošības sistēmu lidostās?”
- Jā, - Mēja atbildēja.
“Paldies. Vai tu gribētu, lai lidostu drošības sistēmā tiek ieviestas kādas pārmaiņas?”
-Jā-
“Paldies. Vai drošības līmenis lidostās attur tevi no gaisa transporta izmantošanas?”
-Jā-
“Paldies.”
Atbildējusi uz deviņdesmit četriem jautājumiem, Mēja ieturēja nelielu pauzi. Drīz atskanēja pazīstamā balss, tāda pati kā agrāk.
“Mēja.”
Viņa tiši ignorēja šo atgādinājumu.
“Mēja.”
Viņu joprojām fascinēja šis vārds, izrunāts pašas balsi, un viņa nekādi nespēja saprast, kā tas būtu izskaidrojams. Uzmetusi skatienu aprocei, Mēja ieraudzīja virkni zingu - vērotāji vaicāja, vai ar viņu viss kārtībā. Bija jāatbild, citādi varēja rasties iespaids, ka viņa ir sajukusi prātā. Tā bija viena no daudzajām caurredzamības īpatnībām, ar kurām nu bija jāaprod: tūkstošiem cilvēku redzēja to, ko redz viņa, zināja viņas veselības datus, dzirdēja balsi un vēroja seju (viņa bija pastāvīgi redzama ne tikai darba displejā, bet arī kādas Viziera kameras plūsmā) un ievēroja katru mazāko pārmaiņu viņas parasti možajā noskaņojumā.
“Mēja.”
Viņa neko neteica, jo gribēja dzirdēt to vēlreiz.
“Mēja.”
Jaunās sievietes balss šķita apliecinām, ka tās īpašniece ir enerģiska un stipra, ka viņai viss ir pa spēkam.
“Mēja.”
Šī sieviete bija labāka, stiprāka un mērķtiecīgāka.
“Mēja.”
Šķita, ka viņas spēks pieaug ar katru reizi, kad austiņā atskan šis vārds.
Mēja palika KP līdz pieciem, tad parādīja saviem vērotājiem kārtējo klarifikāciju ar negaidītu pārsteiguma elementu - Arizonas gubernatoram pievienojās visa viņa administrācija. Tā rīkojās daudzi varas pārstāvji, lai pierādītu saviem vēlētājiem, ka tumšiem darījumiem nav vietas arī ārpus caurredzamā līdera gaismas loka. Šajā pasākumā Mēja satika Renāti, Denīzi un Džosaju, savus bijušos mentorus, kuri nu bija pārtapuši par viņas ieročnesējiem. Pēc tam viņi visi ieturēja vakariņas Stikla Ēstuvē. Nebija nekādas jēgas iet vakariņās kur citur, jo Beilijs, cerēdams veicināt diskusijas, domu apmaiņu un socializāciju sferistu vidū, bija ieviesis jaunu sistēmu -tagad jebkurš ēdiens bija pieejams ne tikai bez maksas, kā tas bija arī agrāk, bet tos ik dienu gatavoja kāds cits pazīstams šefpavārs. Šefpavāri bija priecīgi par šādu publicitāti (tūkstošiem sfēristu novērtēja viņu veikumu ar smaidiņiem, izlika ziņas un ēdienu fotogrāfijas), tā ka šis jaunievedums tūlīt pat kļuva ļoti populārs un kafetērijas bija pilnas ar cilvēkiem un, domājams, arī jaunām idejām.
Sēžot kafetērijas burzmā, Mēja joprojām jutās izsista no līdzsvara. No prāta neizgāja Kaldena mistiskie pareģojumi, un viņa bija priecīga par nerimtīgo rosību, kas ievirzīja domas citā gultnē. Komisko improvizāciju sacensības bija, kā jau varēja gaidīt, pilnīgi neprofesionālas un līdz ar to vienlīdz smieklīgas un nebaudāmas; līdzekļu vākšana pakistāņu skolai bija visnotaļ iedvesmojošs pasākums (tika savākti 2,3 miljoni smaidiņu!), un barbekjū Mēja pat atļāvās otru vīna glāzi. Pēc tam viņa devās uz kopmītni.
Viņa dzīvoja tur jau sešas nedēļas. Nebija nekādas jēgas katru vakaru atgriezties dzīvoklī, kurš bija ne tikai dārgs, bet arī pilns ar pelēm; tas atklājās, kad Mēja aizbrauca uz turieni pēc astoņām kopmītnē pavadītām dienām. Tā nu viņa atteicās no dzīvokļa un kļuva par vienu no simt kolonistiem, kā dēvēja sfēristus, kuri bija pārcēlušies uz pastāvīgu dzīvi parkā. Tas neapšaubāmi bija daudz ērtāk un izdevīgāk, un gaidīšanas sarakstā bija reģistrēti jau 1209 gribētāji. Patlaban parkā varēja izmitināt tikai 288 sfēristus, un uzņēmums tikko bija nopircis tuvējo ēku - pamestu rūpnīcu, kur plānoja izbūvēt kopmītni ar vēl 500 istabiņām. Mejas istaba nu bija aprīkota ar dažādām smalkām ierīcēm, sienas ekrāniem un žalūzijām ar centralizētu vadības sistēmu. Telpa ik dienu tika uzkopta, ledusskapis piepildīts ar viņas iecienītajiem produktiem (par to rūpējās Mājrūķis) un beta pārtiku. Viņa varēja dabūt visu, ko sirds kāro, atlika tikai nodrošināt ražotājus ar atsauksmēm.