Mēja sekoja Enijai augšup pa kāpnēm, kuras rotāja flīzes ar izsmalcinātu rakstu, droši vien Bizantijas laika mozaīku kopijas. Viņas roka slīdēja augšup pa misiņa margām, uz kurām nebija neviena pirkstu nospieduma, neviena plankumiņa. Uz galdiņiem stāvēja klasiskās zaļās galda lampas, varā un zeltā mirdzoši teleskopi bija vērsti uz kādu no daudzajiem logiem ar gravēta stikla rūtīm.
- Paskaties augšup! - Enija norādīja uz griestiem. Atgāzusi galvu, Mēja ieraudzīja vitrāžu - dinamisku ainu ar neskaitāmiem eņģeļiem, kas bija sastinguši savdabīgā riņķa dejā. - Tā ir no kādas Romas baznīcas.
Sasniegušas bibliotēkas augšējo līmeni, draudzenes devās tālāk pa šaurajām ejām starp neskaitāmām izliektām grāmatu muguriņām. Dažas no tām bija gandrīz Mejas augumā: Bībeles un atlanti, ilustrētas karu un revolūciju vēstures, stāsti par sen mirušiem cilvēkiem un izzudušām civilizācijām.
- Esam klāt, - Enija pavēstīja. - Bet vispirms tev jāapsola, ka nevienam to nestāstīsi.
- Zvēru pie savas dzīvības.
- Es nopietni runāju.
- Es arī. Pilnīgi nopietni.
- Labi. Tūlīt es izvilkšu šo grāmatu... - Enija izņēma no plaukta apjomīgu sējumu - “Mūsu dzīves labākie gadi”. - Tagad skaties! - Viņa mazliet atkāpās. Plaukts ar simtiem grāmatu sāka lēni slīdēt atpakaļ, atklājot slepenu telpu. - Pilnīgs sviests, vai ne?
Viņas iegāja apaļā telpā, kas ari bija pilna ar grāmatām. Bet galvenais bija kas cits - grīdas vidū rēgojās vara reliņu ieskauts caurums ar metāla stieni, kas stiepās lejup uz kādu nezināmu vietu.
- Vai viņš ir brīvprātīgais ugunsdzēsējs? - Mēja jautāja.
- Nav ne jausmas, - Enija paraustīja plecus.
- Kur tas beidzas?
- Cik man zināms, pie Beilija stāvvietas garāžā.
Mēja neatrada nevienu piemērotu epitetu. - Vai esi
to izmēģinājusi?
- Nē. Pēc tam Beilijs pats teica, ka nevajadzēja man to rādīt, tas esot pārāk liels risks. Un nu es parādīju to tev, lai gan tas ari nav prāta darbs. Bet tā tu labāk izpratīsi viņa mentalitāti. Viņš var atļauties pilnīgi visu un ierīko ugunsdzēsēju stieni, pa kuru var nošļūkt septiņus stāvus zemāk esošajā garāžā.
Enijas ausi atskanēja kluss tinkšķis, un viņa sacīja: - Tūlīt būšu. - Acīmredzot viņai bija jāiet.
- Nu ko, - Enija teica, kad viņas iekāpa liftā, lai atgrieztos biroju stāvos. - Man būs mazliet jāpastrādā. Kārtējā planktona filtrācija.
- Kas? - Mēja iepleta acis.
- Dažādi sīki iesācēji, kuri cer, ka lielajam valim, proti, mums, radīsies vēlēšanās viņus aprīt. Reizi nedēļā mēs tiekamies ar šiem puišiem, kuru zilais sapnis ir līdzināties Tajam. Viņi cenšas par varītēm mums pārdoties, un tas ir diezgan nožēlojami, jo šie nabadziņi pat neizliekas, ka viņiem ir kaut kādi ienākumi vai izredzes tos jelkad gūt. Es nodošu tevi diviem jaukiem cilvēkiem, kuriem ir ļoti nopietna attieksme pret darbu. Tik nopietna, ka es pat ieteiktu piesargāties - ka tu arī nesaķer šo fanātisma vīrusu. Viņi parādīs tev visu pārējo, bet septiņos mēs iesim uz saulgriežu ballīti.
Lifta durvis atvērās otrajā stāvā netālu no Stikla Ēstuves, un Enija iepazīstināja Mēju ar Denīzi un Džosaju. Abi bija ģērbušies vienkāršos patīkamas krāsas kreklos un uzlūkoja Mēju ar rāmu un atklātu skatienu; šķita, ka viņi vēl nav pārkāpuši trīsdesmit gadu slieksni. Gan viens, gan otrs saņēma Mejas plaukstu ar abām rokām un gandrīz vai paklanījās.
- Pieraugiet, lai viņa šodien nestrādātu! - noteica Enija un iekāpa atpakaļ liftā.
Džosaja bija kārns puisis ar vasarraibumainu ādu un zilām acīm, kas nemirkšķinot raudzījās uz Mēju. - Mēs ļoti priecājamies ar tevi iepazīties.
Denīze, slaida gara auguma aziāte, uzsmaidīja Mejai un aizvēra acis, it kā gribētu pilnīgāk izjust šo bridi. - Enija stāstīja mums par tevi, teica, ka esat vecas draudzenes. Viņa ir “Sfēras” sirds un dvēsele, un mums ir ļoti paveicies, ka tu tagad esi ar mums.
- Eniju visi mīl, - piebilda Džosaja.
Mēju mulsināja šī godbijīgā attieksme. Gan Denīze, gan Džosaja bija vecāki par viņu, bet izturējās tā, it kā viņa būtu īpaši godājama viešņa.
- Es zinu, ka tu daudz ko jau esi redzējusi, - Džosaja sacīja. - Tomēr, ja neiebilsti, mēs gribētu novadīt pilnu ekskursiju. Varam dot garantiju, ka tas nebūs garlaicīgi.
Mēja iesmējās un devās viņiem līdzi.
Dienas atlikusī dala aizzibēja garām kā stikla biroju un īsu, bet pārsteidzoši sirsnīgu iepazīšanos virkne. Visi šie cilvēki bija ļoti aizņemti, gandrīz vai pārstrādājušies, tomēr priecīgi ar viņu iepazīties, laimīgi, ka Mēja nu ir kopā ar viņiem. Jebkurš Enijas draugs esot arī viņu draugs. Mēja apskatīja veselības centru un iepazinās ar tā vadītāju doktoru Hemptonu, kura galvu rotāja iespaidīgi dredi, tad apmeklēja neatliekamās palīdzības punktu, kur dežurēja skotu medmāsa. Un organisko sakņu dārzu astoņdesmit četru kvadrātmetru platībā, kur bariņš sfēristu tērzēja ar diviem štata dārzniekiem, apbrīnojot jauno burkānu, tomātu un kāpostu ražu. Un minigolfa laukumu, kinoteātri, boulinga halli un pārtikas veikalu. Pēdīgi kādā attālā nostūri - mazliet tālāk bija redzams iežogojums un Sanvinčenco viesnīca, kur mēdza apmesties “Sfēras” viesi, - viņi apskatīja uzņēmuma kopmītni. Enija jau bija stāstījusi Mejai, ka reizēm nakšņojot kopmītnē un tagad viņai tur patīkot labāk nekā pašas mājās. Staigājot pa gaiteņiem un apskatot mājīgās istabiņas - katrā mirdzošs virtuves stūrītis, rakstāmgalds, dāsni polsterēts dīvāns un gulta -, Mēja atzina, ka tā ir diezgan vilinoša iespēja.
- Pagaidām te ir simt astoņdesmit vietas, bet mēs strauji attīstāmies, - Džosaja paskaidroja. - Mums ir aptuveni desmit tūkstoši darbinieku, un daudzi strādā līdz vēlai naktij vai grib nosnausties pa dienu. Šīs istabiņas vienmēr ir pieejamas un tīras - atliek tikai paskatīties internētā, kuras ir brīvas. Tagad vietu bieži vien pietrūkst, bet mēs plānojam paplašināt kopmītni - pēc dažiem gadiem te būs vismaz pāris tūkstoši vietu.
- Pēc tādiem pasākumiem kā šovakar te vienmēr ir pilns. - Denīze šķelmīgi piemiedza ar aci.
Ekskursija turpinājās visu pēcpusdienu ar nelielu pauzi kulinārijas kursos, kurus todien vadīja slavena jauna šefpavāre, pazīstama ar to, ka pilnībā izmantoja jebkura dzīvnieka ķermeni. Viņa pacienāja Mēju ar ceptu cūkas šņukuru, kuram bija ļoti patīkama treknas cūkgaļas garša. Viņi sastapa arī citus ekskursantus, koledžu studentus, ielu tirgotājus un kādu vīrieti, kurš izskatījās pēc senatora ar svītu. Viņi pagāja garām spēļu zālei ar veclaicīgiem pinbola automātiem un iekštelpu badmintona kortam, kur, kā stāstīja Enija, par treneri strādājot bijušais pasaules čempions. Kad viņi atgriezās parka centrā, jau bija sācis krēslot un darbinieki staigāja apkārt, aizdedzinot neskaitāmas zālienā iespraustas bambusa lāpas. Iejukusi starp vairākiem tūkstošiem sfēristu, Mēja nodomāja, ka nekad negribētu strādāt vai pat būt nekur citur. Viņas bērnības pilsēta un visa Kalifornija, visa Amerika salīdzinājumā ar šo vietu bija kā haotiska jaunattīstības valsts. Ārpus “Sfēras” teritorijas valdīja troksnis un smags darbs, neveiksmes un netīrība, kurpretī šeit viss bija novests līdz pilnībai. Labākie speciālisti bija izgudrojuši pašas labākās sistēmas, un šīs labākās sistēmas bija nesušas peļņu, neierobežotus līdzekļus, kas ļāva radīt labāko darbavietu pasaulē. Un tas ir gluži dabiski, nodomāja Mēja. Kurš gan cits, ja ne utopisti, spēj radīt utopiju?
- Šī ballīte nav nekas īpašs, - Enija stāstīja Mejai, soļojot pa sulīgo zālienu gar divpadsmit metrus garo bufetes galdu. Bija jau satumsis un vakarīgi vēss, bet “Sfēras” parkā nez kāpēc bija silti, to apgaismoja simtiem lāpu dzintarkrāsas atblāzma. - Tā ir Beilija ideja. Viņš nav nekāds Mātes Zemes pielūdzējs, bet interesējas par zvaigznēm un gadalaikiem, tā ka saulgrieži ir viņa tēma. Agri vai vēlu viņš parādīsies un visus sveiks - tā vismaz vienmēr ir bijis. Pagājušajā gadā viņš ieradās krekliņā bez piedurknēm - ļoti lepojās ar savām muskuļotajām rokām.