Mēja noskaloja seju, iztīrīja zobus un iegrima baltam mākonim līdzīgajā gultā. Caurredzamība bija obligāta tikai līdz desmitiem, un parasti Mēja izslēdza kameru pēc zobu tīrīšanas. Izrādījās, ka daudzi ar interesi vēro šo procedūru, un viņa domāja, ka tas varētu veicināt zobu higiēnu jaunāko vērotāju vidū. Divdesmit divos vienpadsmit viņa novēlēja visiem labu nakti - tobrīd viņas plūsmu vēroja tikai 98 027 cilvēki un vairāki tūkstoši atbildēja uz viņas novēlējumu -, tad noņēma kameru no kakla un ielika futrālī. Viņa drīkstēja izslēgt arī Viziera kameras, bet ļoti reti izmantoja šo iespēju. Mēja apzinājās, ka uzņemtais materiāls, piemēram, viņas kustības miegā, kādu dienu var noderēt, un atstāja tās ieslēgtas. Pagāja pāris nedēļu, līdz viņa pierada gulēt ar aprocēm; kādu nakti viņa bija saskrāpējusi sev seju, bet citreiz bija ieplaisājis viens no displejiem. Tad “Sfēras” inženieri bija pilnveidojuši dizainu, aizstājot displeju cieto virsmu ar kādu elastīgu, neplīstošu materiālu, un nu viņa bez aprocēm jutās gandrīz vai nepilnīga.
Mēja zvilnēja gultā, labi zinādama, ka paies vismaz stunda, līdz izdosies iemigt. Viņa ieslēdza sienas ekrānu, lai pārbaudītu vecāku Viziera kameras, bet neviena no tām nedarbojās. Mēja nosūtīja viņiem zingu, lai gan negaidīja un arī nesaņēma atbildi. Atbildes nebija arī uz Enijai nosūtīto ziņu. Viņa izskatīja jaunākos zingus un izlasīja dažus smieklīgus komentārus, tad pavadīja divdesmit minūtes, meklējot internētā jaunus svārkus un T kreklu (caurredzamības laikā viņa bija zaudējusi sešas mārciņas), un aptuveni astotajā vietnē sajuta, ka kaut kur apziņas dzīlēs atkal atveras tumšais plīsums. Viņa nez kāpēc mēģināja atvērt Mersera mājaslapu, bet tā joprojām nebija pieejama. Pēdējā laikā viņš nebija manīts ari nekur citur, nebija nekādu ziņu par viņa atrašanās vietu. Plīsums strauji palielinājās, kļuva platāks, zem viņas vidēja bezdibenīgs melnums. Ledusskapī bija nedaudz sakē, kuru Mejai bija ierādījis Frensiss, un viņa izkāpa no gultas, ielēja sev krietnu devu un visu izdzēra. Atvērusi Viziera portālu, Mēja kādu bridi vēroja pludmales Šrilankā un Brazīlijā, un drīz vien ap sirdi kļuva mierīgāk un siltāk. Tad viņa atcerējās, ka vairāki tūkstoši koledžas studentu, kuri dēvēja sevi par Pārmaiņu Vērotājiem, bija uzstādījuši kameras pasaules nomaļākajās vietās. Viņa sāka vērot videoplūsmu no kāda Namībi-jas tuksneša ciematiņa - divas sievietes gatavo maltīti, fonā rotaļājas bērni -, bet pēc pāris minūtēm sajuta, ka plīsums turpina paplašināties un zemūdens kliedzieni kļūst skaļāki, pārtopot par neciešamu kakofoniju. Viņa atkal sāka meklēt Kaldenu, izdomājot viņa vārdam jaunu, pilnīgi neloģisku rakstību, un četrdesmit piecas minūtes pētīja uzņēmuma darbinieku fotogrāfijas, bet neatrada nevienu līdzīgu seju. Tad viņa izslēdza kameras, izdzēra vēl glāzīti sakē un atkal iekāpa gultā. Domājot par Kaldenu un viņa rokām, viņa slaidajām kājām un garajiem pirkstiem, Mēja ar vienu roku glāstīja sev krūšu galiņus, bet otru iebāza biksītēs un imitēja viņa mēles kustības. Nekādas reakcijas. Tomēr sakē pamazām kliedēja trauksmi un beidzot īsi pirms pusnakts viņa iegrima tādā kā miegā.
- Labrīt visiem! - Mēja sacīja. Rīts bija spožs un saulains, un viņa jutās pietiekami mundra, lai izmēģinātu
frāzi, kura, kā viņa cerēja, kļūs populāra ne tikai parkā, bet ari aiz tā robežām. - Šī diena ir tāda pati kā visas pārējās, jo nelīdzinās nevienai citai! - Mēja paskatījās uz aproci, bet nekas neliecināja par ipašu sajūsmu. Viņas pacēlums tūlīt noplaka, tomēr šī diena ar tās neierobežotajiem solījumiem atdeva iepriekšējo dzīvesprieku. Pulkstenis bija 9.34, saule atkal staroja spulga un silta, un parkā valdīja rosība un kņada. Ja sfēristiem vēl bija kaut mazākās šaubas par to, ka viņi atrodas visu svarīgāko norišu centrā, ši diena jau bija to apstiprinājusi. Kopš 8.31 parku satricināja helikopteru dārdoņa - “Sfērā” pulcējās visu lielāko veselības aizsardzības iestāžu, apdrošināšanas kompāniju, slimību kontroles centru un farmācijas kompāniju līderi. Runāja, ka pēdīgi notiks pilnestlga informācijas apmaiņa starp visām šim agrāk nesaistītajām un nereti konkurējošām institūcijām. Kad beidzot to darbība būs koordinēta un izveidota kopīga datubāze (un lielākoties šo iespēju nodrošinās “Sfēra” un, kas vēl svarīgāk, AutenTu), vīrusu izplatīšanos varēs apturēt jau pašā sākumā un slimības izsekot līdz pat to cilmei. Mēja visu ritu vēroja, kā šie izpilddirektori, ārsti un ierēdņi līksmi soļo pa “Sfēras” teritoriju ceļā uz tikko uzcelto Hipoparku, kur visu dienu pavadīs sanāksmēs - šoreiz aiz slēgtām durvīm, ar publisku konferenču perspektīvu nākotnē. Vēlāk viņus ar savām dziesmām priecēs kāds pusmūža bards, kurš gan patika tikai Beilijam; mūziķis bija ieradies jau iepriekšējā dienā, lai ieturētu vakariņas Gudro kompānijā.
Tomēr Mejai pats svarīgākais bija tas, ka viens no daudzajiem helikopteriem beidzot pārvedis mājās Eniju. Viņa bija prom gandrīz mēnesi - nogludināja kaut kādas regulatīvas grambas Eiropā, Ķīnā un Japānā un tikās ar šo valstu caurredzamajiem līderiem. Spriežot pēc daudzajiem smaidiņiem, kurus Enija pirms atgriešanās bija izlikusi savā Zing plūsmā, brauciens bija noritējis visnotaļ veiksmīgi. Visu šo laiku viņām ne reizi nebija izdevies normāli parunāt. Enija bija apsveikusi Mēju ar caurredzamību, šo augšupeju, kā viņa to nodēvēja, bet tad piepeši kļuvusi ļoti aizņemta. Pārāk aizņemta, viņa apgalvoja, lai uzrakstītu kādu garāku ziņu vai papļāpātu pa telefonu. Draudzenes ik dienu apmainījās ar īsām ziņām, bet Enija rakstīja, ka viņas dienaskārtība ir pilnīgi šiza, turklāt bija jāņem vērā laika zonu starpība.
Enija bija solījusi ierasties no rīta taisnā ceļā no Pekinas, un Mejai bija grūti koncentrēties kaut kam citam. Viņa vēroja helikopteru nosēšanos, samiegusi acis, skatījās gaisā virs parka jumtiem, cenšoties saskatīt Eni-jas gaišo galvu, bet velti. Un tagad viņai vesela stunda jāpavada Protagora paviljonā. Mēja saprata, ka tas ir svarīgi, un jebkuru citu dienu būtu to darījusi ar lielāko prieku, bet šodien Protagora paviljons bija kā nepārvarama siena, kas viņu šķīra no labākās draudzenes.
Uz granīta plāksnes pie paviljona ieejas bija brīvā formā citēts Protagora slavenais izteiciens: Cilvēks ir visu lietu mērs. - Vēl svarīgāk mūsu mērķiem ir tas, - Mēja sacīja, atverot durvis, - ka tagad pieejamie rīki ļauj cilvēkam visu izmērīt. Vai tā ir, Terij?
Viņas priekšā stāvēja gara auguma Amerikas korejietis Terijs Mins. - Sveika, Mēja! Sveicināti, Mejas vērotāji un sekotāji!
Enijas atgriešanās viesa draisku, nebēdnīgu noskaņojumu, un Mēja sacīja: - Tev ir jauns matu griezums.
Terijs samulsa, acīmredzot nebija rēķinājies ar improvizācijām. - Hm, jā, - viņš teica, izlaižot pirkstus caur matiem.