- Tas ir kantains, - Mēja turpināja.
- Jā. Tas tik tiešām ir kantaināks. Iesim iekšā?
- Iesim.
Lai kaut cik līdzsvarotu inženieru un programmētāju ikdienas matemātisko precizitāti, arhitekti bija izmantojuši organiskas formas, un apaļo ātriju ieskāva viļņotas sudraba krāsas sienas, radot iespaidu, ka virs viņiem slejas milzīga gofrēta caurule.
- Ko mēs šodien redzēsim, Terij?
- Varētu sākt ar nelielu ekskursiju un tad sīkāk parunāt par kādu projektu, kuru veicam Izglītības ministrijas uzdevumā.
Sekojot Terijam, Mēja nodomāja, ka šī ēka tomēr vairāk līdzinās inženieru un programmētāju midzenim nekā tām parka daļām, kuras viņa parasti apmeklēja. Galvenais viņas dialogā ar vērotājiem bija uzturēt līdzsvaru starp ikdienas rosību un dižiem sasniegumiem; bija jāparāda gan viens, gan otrs, un tūkstošiem vērotāju noteikti deva priekšroku kurtuvēm, nevis penthausiem, tomēr bija ļoti svarīgi atrast pareizo samēru.
Viņi pagāja garām Džozefam ar viņa briesmīgajiem zobiem un sasveicinājās ar dažādiem izgudrotājiem un inženieriem, kuri centās pēc iespējas labāk pastāstīt par savu darbu. Pārbaudot laiku, Mēja ieraudzīja ziņu no doktores Viljalobosas, kura lūdza pēc iespējas ātrāk ienākt pie viņas klīnikā. Tas nav steidzami, viņa rakstīja. Tomēr būtu labi šodien. Soļojot nopakaļ Terijam, Mēja uzrakstīja atbildi, apsolot ierasties pēc pusstundas.
- Varbūt pāriesim pie izglītības projekta?
- Lieliska doma, - Terijs piekrita.
Plašā lokā izliekts gaitenis aizveda viņus uz milzīgu telpu, kur bez jebkādām starpsienām strādāja vismaz simt cilvēku, un Mēja nodomāja, ka tas viss atgādina 20. gadsimta vidus fondu biržu.
- Droši vien tavi vērotāji jau zina, ka Izglītības ministrija ir piešķīrusi mums dāsnu subsīdiju...
- Trīs miljardus dolāru, vai ne? - Mēja pajautāja.
- Kas gan tos skaita! - Terijs attrauca, manāmi apmierināts gan ar pašu summu, gan tās zemtekstu -proti, Vašingtona labi zina, ka “Sfēra” var labāk par viņiem izskaitļot un aprēķināt visu, ari studentu sekmes. - Mums lūdza izstrādāt un ieviest praksē efektīvāku sekmju monitoringa sistēmu. Pagaidi, tas ir interesanti! -Terijs pārtrauca pats sevi.
Viņi apstājās līdzās kādai sievietei ar mazu bērnu. Aptuveni trīs gadus vecais ķipars spēlējās ar spožu sudraba aproci, kas bija aplikta viņam ap roku.
- Sveika, Marija! - Terijs sacīja. - Tu droši vien pazīsti Mēju?
- Kā gan citādi, - sieviete atbildēja ar tikko jaušamu franču akcentu. - Viņu pazīst pat Mišels. Sasveicinies ar Mēju, Mišel!
Puika klusējot pamāja ar roku.
- Pasaki viņam kaut ko, - Terijs mudināja.
- Kā tev iet, Mišel? - Mēja pajautāja.
- Parādi tantei aproci. - Terijs viegli piebikstīja zēnam.
Mišela aproces displejā parādījās Mejas teiktie vārdi
un skaitlis 29 266.
- Kā liecina pētījumi, bērnam jādzird vismaz 30 000 vārdu dienā, - Marija paskaidroja. - Un šī aproce atpazīst, klasificē un, galvenais, skaita vārdus. Tā paredzēta galvenokārt pirmskolas vecuma bērniem, kuri neapmeklē bērnudārzu. Aproci varēs lietot arī vēlāk skolā.
- Lieliska kontinuitāte, - Terijs noteica. Pateikušies Marijai un Mišelam, viņi devās tālāk uz plašu telpu, kas līdzinājās supermodernai klasei ar desmitiem monitoru, ergonomiskajiem krēsliem un kopīga darba zonām.
- Lūk, arī Džekija, - sacīja Terijs.
Viņiem pienāca klāt kopta gadus trīsdesmit piecus veca sieviete kleitiņā bez piedurknēm, kura akcentēja platos plecus un modeles rokas. Kad viņas sarokojās, Mēja ievēroja nelielu ģipša pārsēju uz labās rokas locītavas.
- Sveika, Mēja! Ļoti priecājos, ka tu šodien pie mums iegriezies. - Sieviete stāvēja kameras priekšā, eleganti savijusi pirkstus, un runāja izkoptā, profesionālā balsī ar vieglu flirta pieskaņu.
- Vai pastāstīsi, ar ko tu šeit nodarbojies? - Varēja redzēt, ka Terijam patīk atrasties viņas tuvumā.
Noklausījusies Atbalsta Grupas norādījumus, Mēja sacīja: - Varbūt sāksim ar to, ko tu darīji pirms šī projekta. Tas ir interesants stāsts.
- Paldies, Mēja! Nezinu, vai tas ir īpaši interesanti, bet pirms “Sfēras” es nodarbojos ar tiešajām investīcijām un vēl pirms tam biju viena no tiem cilvēkiem, kuri...
- Tu taču biji peldētāja, - Mēja viņu pārtrauca. - Piedalījies olimpiskajās spēlēs!
- Ak tu par to. - Džekija mulsi pasmaidīja.
- 2000. gadā tu ieguvi bronzas medaļu, vai ne?
- Nūjā. - Džekijas pēkšņais mulsums bija tik apburošs, ka Mēja ieskatījās displejā - vairāki tūkstoši smai-diņu apliecināja, ka to ir novērtējuši ari daudzi citi.
- Un tu esi teikusi kolēģiem, ka šī pieredze palīdz tev darbā pie projekta?
- Tā tas patiešām ir. - Acīmredzot Džekija beidzot bija sapratusi, kurp Mēja viņu virza. - Protagora paviljonā ir daudz saistošu projektu, bet tavus vērotājus varētu īpaši interesēt Sekmju Reitings. Iesim, paskatīsimies uz lielo tablo. - Viņas piegāja pie aptuveni divdesmit kvad-rātpēdas liela ekrāna. - Nu jau vairākus mēnešus šī sistēma tiek testēta Aiovā, un ir pienācis īstais brīdis par to pastāstīt. Varbūt mūs patlaban vēro arī kāds Aiovas vidusskolēns? Tādā gadījumā jūs varētu atsūtīt mums savu vārdu un skolas nosaukumu.
- Vai visi dzirdēja Džekijas lūgumu? - Mēja pajautāja. - Vai starp jums ir kāds vidusskolēns no Aiovas?
Viņa paskatījās uz aproci - bija saņemti vienpadsmit zingi. Mēja parādīja tos Džekijai, un viņa pamāja ar galvu.
- Vai tev vajag tikai vārdu?
- Vārdu un skolu, - Džekija atbildēja.
Mēja izlasīja vienu no zingiem. - Man te ir Dženifera Bacūri, kura mācās Sasniegumu akadēmijā Sīdarrepidsā.
- Lieliski. - Džekija atkal pievērsās ekrānam. - Paskatīsimies Dženiferu Bacūri no Sasniegumu akadēmijas.
Uz ekrāna parādījās meitenes vārds un skolas fotogrāfija. Tajā bija redzama gadus sešpadsmit veca indiāniete ar breketēm zaļganbrūnā skolas formā. Līdzās fotogrāfijai mirgoja divi skaitītāji. Skaitļi auga, līdz temps palēninājās un kļuva redzams rezultāts: augšā - 1396, apakšā - 179 827.
- Nu ко - apsveicu, Dženifera! - sacīja Džekija, un viņas skatiens paslīdēja uz Mejas pusi. - Šai meitenei tik tiešām ir vērā ņemami sasniegumi - viņa ir 1396. vietā no 179 827 Aiovas vidusskolēniem.
Mēja paskatījās uz aproci; Džekijas prezentācijai bija atlicis pavisam maz laika. - Un kā tas tiek aprēķināts?
- Dženiferas reitings ir iegūts, apkopojot dažādus datus: pārbaudījumu rezultātus, viņas vietu klases sekmju reitingā, skolas relatīvo sekmju līmeni un daudzus citus faktorus.
- Ko tu par to domā, Dženifera? - Mēja paskatījās uz aproci, bet nesaņēma atbildi.
Iestājās neveikla pauze; viņas gaidīja kādu jūsmīgu ziņu, bet Dženifera joprojām klusēja. Nu ko, jāiet tālāk.
- Vai šādi var salīdzināt skolēnu sekmes visā valstī un pat pasaulē? - pajautāja Mēja.
- Tas jau ir mūsu mērķis, - Džekija atbildēja. - Tieši tāpat kā sfēristi zina savu Dalības Līmeni, mēs drīz vien varēsim jebkurā brīdī noskaidrot, kādas ir mūsu bērna sekmes salīdzinājumā ar pārējiem amerikāņu skolēniem un pēc tam arī visas pasaules skolēniem.
- Tā noteikti ir ļoti noderīga programma, kas krietni vien samazinās šaubu un stresa līmeni, - sacīja Mēja.
- Ne tikai. Tā ļaus vecākiem pareizi novērtēt viņu bērna izredzes iestāties koledžā. Efeju līgas29 augstskolās katru gadu tiek uzņemti aptuveni divpadsmit tūkstoši studentu. Ja jūsu bērns ir viens no divpadsmit tūkstošiem labāko amerikāņu skolēnu, viņam ir visas izredzes iestāties kādā no šīm universitātēm.