- Šī skulptūra dziļi iespaido sfēristus, - Mēja paskaidroja. - Runā, ka daži pat esot novesti līdz asarām. Kā redzat, visiem patīk te fotografēties. - Bieži vien cilvēki pozēja tā, lai izskatītos, ka roka sniedzas pēc viņiem, grasās satvert viņus un pacelt augšup. Mēja nolēma aprunāties ar diviem sfēristiem, kuri stāvēja pie rokas izstieptajiem pirkstiem.
- Kā tevi sauc?
- Esmu Džlno no Tehnikas Laikmeta.
- Un kāda, tavuprāt, ir ši darba ideja?
- Neesmu mākslas eksperts, bet domāju, ka tā ir acīm redzama, - mākslinieks gribēja pateikt, ka mums ir jāmeklē aizvien jaunas iespējas pasniegties cauri monitoram, vai ne?
Mēja pamāja ar galvu. To zināja ikviens sfērists, bet viņa gribēja, lai kāds pasaka to kameras priekšā, atklājot autora ieceri tiem, kuriem ir grūtības ar mākslas darbu interpretāciju. Viņiem nekādi neizdevās sazināties ar mākslinieku pēc skulptūras uzstādīšanas. Beilijs, kurš bija to pasūtījis, apgalvoja, ka neesot “pielicis tai roku” (“Jūs jau zināt manu vājību uz kalambūriem,” viņš piebilda) nedz idejas, nedz izpildījuma ziņā. Beilijs bija sajūsmā par rezultātu un ļoti gribēja, lai mākslinieks atbrauc un pats pastāsta par savu darbu, bet viņš bija atbildējis, ka nevarot ierasties personiski un pat piedalīties telekonferencē. Lai skulptūra runājot pati par sevi.
- Un kā tevi sauc? - Mēja uzrunāja meiteni, kas bija kopā ar Džīno.
- Rinku. Arī no Tehnikas Laikmeta.
- Vai tu piekrīti Džīno?
- Jā. Domāju, tas ir ļoti dvēselisks darbs, kurš vēsta, ka mums jārod aizvien vairāk saskarsmes iespēju. Ekrāns šeit ir kā barjera, un roka to pārvar...
Mēja pamāja ar galvu un nodomāja, ka ir pēdējais laiks beigt sarunu, kad pēkšņi caurspīdīgās plaukstas locītavas viņā pusē ieraudzīja sievieti, kura straujā solī šķērsoja laukumu. Jauna un blonda, viņa bija aptuveni Enijas augumā, arī komplekcija bija līdzīga. Bet Rinku bija iesilusi un turpināja runāt.
- Kā varētu stiprināt saikni starp “Sfēru” un tās lietotājiem? Man šķiet apbrīnojami, ka šis mākslinieks, kurš dzīvo tik tālā, pilnīgi atšķirīgā pasaulē, ir spējis paust visu sfēristu domas. Kā izdarīt labāk, vairāk, pasniegties vēl tālāk? Kā pastiept roku cauri monitoram, lai tuvinātos pasaulei, ikvienam zemeslodes iedzīvotājam?
Mēja skatījās, kā Enijas līdziniece soļo uz Rūpniecības Revolūcijas pusi. Kad durvis atvērās un viņa iegāja ēkā, Mēja uzsmaidīja Rinku, pateicās abiem sfēristiem un paskatījās pulkstenī.
13.49. Pēc vienpadsmit minūtēm viņai jābūt pie doktores Viljalobosas.
- Enij!
Draudzene neapstājās, un Mēja nezināja, ko darīt. Pasaukt skaļāk? Tas varētu nepatikt vērotājiem. Skriet pakaļ? Tad kamera sāktu briesmīgi lēkāt, un tas arī nebūtu labi. Piespiedusi kameru pie krūtīm, Mēja izšķīrās par kaut ko līdzīgu ātrsoļošanai. Enij a nogriezās ap stūri un atkal nozuda no redzesloka. Izdzirdusi kāpņu telpas durvju klikšķi, Mēja pielika soli. Ja viņa nebūtu pilnīgi pārliecināta, ka tā nav, varētu domāt, ka Enija no viņas izvairās.
Kāpņu telpā Mēja pavērās augšup un, ieraudzījusi pazīstamu roku, iesaucās: - Enij!
Stāvs sastinga uz vietas. Tā patiešām bija Enija. Viņa pagriezās, lēni nokāpa pa kāpnēm un, ieraudzījusi Mēju, savilka lūpas profesionālā, gurdenā smaidā. Viņas apskāvās. Mēja zināja, ka šādās reizēs vērotāji redz pa pusei komisku, pa pusei erotisku ainu - cilvēka ķermenis tuvojas kamerai un aizsedz objektīvu.
Enija atkāpās un parādīja kamerai mēli, tad pievērsa skatienu Mejai.
- Uzmanību! - Mēja sacīja. - Tā ir Enija. Jūs jau esat par viņu dzirdējuši - viņa ir no “Komandas 40” un nemitīgi braukā pa visu pasauli, risinot globāla mēroga jautājumus. Skaista, gudra un ietekmīga sieviete, turklāt mana labākā draudzene. Sasveicinies, Enij!
- Sveiki!
- Kā ceļojums? - Mēja pajautāja.
Mirklīga grimase liecināja par to, ka Enijai tas viss nepatīk, tomēr viņa savilka lūpas smaidā. - Lieliski.
- Varbūt kaut ko pastāstīsi? Kā veicās Ženēvā?
Enijas smaids saruka. - Zini, par to labāk nerunāsim,
tur ir tik daudz...
Mēja pamāja ar galvu - nu protams, viņa visu saprot. - Piedod! Es domāju Ženēvu vispār. Skaista pilsēta?
- Protams, - Enija atbildēja. - Burvīga. Redzēju fon Trapu ģimenīti. Viņiem ir jaunas drēbes, ari šūtas no aizkariem.31
Mēja uzmeta acis aprocei. Pēc deviņām minūtēm viņai jābūt pie doktores Viljalobosas.
- Varbūt gribi vēl kaut ko pastāstīt?
- Vēl kaut ko? - Enija pārjautāja. - Ļauj padomāt...
Enija piešķieba galvu, it kā būtu pārsteigta un viegli
aizkaitināta par to, ka šī tukšā saruna vēl turpinās, bet pēc brīža sejā kaut kas mainījās, it kā viņa piepeši būtu apjēgusi, ka atrodas kameras priekšā un ir spiesta pienācīgi pārstāvēt savu uzņēmumu.
- Nu, piemēram, ir vēl kāda ļoti interesanta programma, tā dēvētā Pabeigtā Pagātne, kuru mēs jau esam vairākkārt pieminējuši. Vācijā es tieši risināju pēdējās problēmas, kas ir saistītas ar tās palaišanu, un patlaban mēs meklējam starp sfēristiem piemērotu brīvprātīgo, lai to izmēģinātu. Kad atradīsim īsto cilvēku, sāksies pavisam jauna ēra - ne tikai “Sfērai”, bet, piedod par patosu, arī visai cilvēcei.
- Tas nav nekāds patoss! - sacīja Mēja. - Vai vari pastāstīt kaut ko tuvāk?
- Protams. Paldies par interesi! - Enija uz brīdi pievērsa skatienu kurpju purngaliem, tad ar profesionālu smaidu uzlūkoja Mēju. - Idejas būtība ir izmantot “Sfēras” iespējas, lai izzinātu ne tikai tagadni, bet arī pagātni. Patlaban mēs digitalizējam visas fotogrāfijas, kinohronikas un amatieru video, kas glabājas ASV un Eiropas arhīvos, - vismaz darām visu iespējamo, lai paveiktu šo titānisko darbu. Kolīdz mūsu rīcibā būs pietiekami daudz datu, varēsim izmantot jaunākās seju atpazīšanas tehnoloģijas, lai identificētu visus vai gandrīz visus cilvēkus, kuri ir iemūžināti šajās fotogrāfijās un videomateriālos. Ikviens varēs sameklēt šajā arhīvā, teiksim, savu vecvecāku fotogrāfijas un tā labāk iepazīt un izprast savus priekštečus. Varbūt jūs ieraudzīsiet viņus 1912. gada Pasaules izstādes apmeklētāju vidū, bet vecākus -1974. gada beisbola mača ierakstā. Šīs programmas mērķis ir papildināt mūsu zināšanas par pagātni - gan personiskā, gan nacionālā un globālā mērogā. Un mēs ceram, ka pēc gada, izmantojot DNS analīzes un uzlabotas ģenealoģiskas programmas, ikviens no mums varēs vienā paņēmienā iegūt visu pieejamo informāciju par saviem priekštečiem - faktus, attēlus, video un kino-materiālus.
- Baltie laukumi noteikti ātri vien aizpildīsies, kad projektā iesaistīsies visi “Sfēras” lietotāji. - Mēja pasmaidīja, ar skatienu liekot saprast, ka Enija ir sava uzdevuma augstumos.
-Tieši tā. - Enijas balss durstīja gaisu gluži kā asmens. - Tāpat kā tas notiek ar visiem tīmekļa projektiem, to pilnveidos paši lietotāji. Mēs savāksim miljoniem fotogrāfiju un videomateriālu, un pasaule papildinās šo arhīvu ar miljardiem citu. Mēs ceram, ka pat ar daļēju lietotāju līdzdalību spēsim aizpildīt vairumu balto laukumu cilvēces vēsturē. Ja gribat noskaidrot, kas mitinājās kādā daudzdzīvokļu namā Polijā ap 1913. gadu, un jums trūkst tikai vienas personas, jūs varēsiet ātri vien sadzīt tai pēdas, izmantojot visus pārējos datus.
- Fantastiski!
- Jā gan. - Enija nozibsnīja ar acim - varbūt pietiks?
- Bet jūs vēl neesat atraduši piemērotu “jūrascūciņu”? - pajautāja Mēja.
31
Domāta fon Trapu ģimene no populārā mūzikla “Mūzikas skaņas”. Kādā epizodē barona bērnu guvernante Marija šuj viņiem kostīmus no veciem aizkariem; filmas beigās viņi bēg no nacistiem uz Šveici.