- Vēl ne. Kā pirmo mums vajag cilvēku, kuram ir dziļas saknes Štatos, jo šeit mums ir brīvāka pieeja visiem vajadzīgajiem datiem.
- Vai tas arī ir saistīts ar “Sfēras” Pilnību, kuru paredzēts sasniegt šī gada laikā? Vai viss norit saskaņā ar plānu?
- Jā, protams. Pabeigtā Pagātne jau ir gatava lietošanai. Ņemot vērā visus pārējos aspektus, tas varētu notikt nākamā gada sākumā. Vēl astoņi mēneši, un Pilnība būs sasniegta. Bet kas zina - darbs virzās uz priekšu gana strauji, un ar visu sfēristu palīdzību tas varētu notikt arī ātrāk.
Mēja smaidīdama māja ar galvu, bet tad abu skatieni sastapās, un viņai kļuva neomulīgi, redzot Enijas acīs to pašu jautājumu: cik ilgi vēl viņām jāturpina šis stulbais dialogs?
Aiz loga caur mākoņiem izlauzās saule un apgaismoja Enijas seju. Tikai tagad Mēja ievēroja, cik slikti draudzene izskatās. Nepilnu divdesmit septiņu gadu vecumā viņas seja bija bāla un sakritusies, zem acīm vīdēja tumšas ēnas. Vismaz šajā apgaismojumā šķita, ka pēdējo divu mēnešu laikā viņa ir novecojusi par pieciem gadiem.
Enija saņēma Mejas roku un viegli iespieda nagus delnā, lai piesaistītu viņas uzmanību. - Man vajag uz tualeti. Vai tu arī nāksi?
- Jā, protams. Man arī vajag.
Mēja bija absolūti caurredzama un nedrīkstēja ne uz brīdi izslēgt audio vai video plūsmu, tomēr Beilijs bija uzstājis uz dažiem izņēmumiem. Viens no tiem bija tualetes izmantošana vai vismaz tas laiks, kuru viņa pavadīja kabīnē. Video bija jāatstāj ieslēgts, jo, kā Beilijs teica, kamera būs vērsta pret kabīnes durvīm un tam nav īpašas nozīmes. Bet audioplūsma bija jāizslēdz, lai Mēju pašu un vērotājus nemulsinātu skaņas.
Enija nozuda kabīnē, Mēja iegāja nākamajā un izslēdza skaņu. Pēc noteikumiem to drīkstēja izslēgt ne ilgāk kā uz trim minūtēm; ilgāka pauze viestu nemieru gan vērotājos, gan sfēristos.
- Kā tad tev iet? - Mēja pajautāja. Zem starpsienas bija redzamas Enijas kājas, krampjaini savilkti pirksti, kuriem sen nebija taisīts pedikīrs.
- Lieliski. Ļoti labi. Un tev?
- Labi.
- Tā tam vajadzētu būt, - Enija sacīja. - Tu esi uzņēmusi kursu uz zvaigznēm.
- Tu domā?
- Izbeidz! Liekulīga pieticība uz mani nedarbojas. Tu esi pilnīga šiza.
- Nu labi. Esmu šiza.
- Gluži kā meteors. Tas ir pilnīgs sviests - cilvēki nāk pie manis, lai iepazītos ar tevi. Tas ir vienkārši... neiedomājami.
Enijas balsī bija iezadzies tikko jaušams asumiņš, kurā Mēja saklausīja skaudību vai tuvu tās radinieci. Mēja aši apdomāja atbildes variantus, bet neviens no tiem nebija īsti labs. Tas ir arī tavs nopelns? Nē, tas izklausījās pēc augstsirdīgas lišķības. Pēdīgi viņa nolēma vienkārši mainīt sarunas tematu.
- Piedod par tiem stulbajiem jautājumiem.
- Nekas. Bet tas bija nelaikā.
- Zinu. Es vienkārši ieraudzīju tevi un gribēju aprunāties. Nezināju, ko citu lai prasa. Vai tev patiešām viss kārtībā? Tu izskaties pēc izspiesta citrona.
- Tencinu. Vari iedomāties, cik patīkami ir to dzirdēt pāris sekunžu pēc izrādīšanās tavu miljonu priekšā. Tu esi ļoti mīļa.
- Es vienkārši uztraucos par tevi. Vai tu nemaz neesi gulējusi?
- Nezinu. Droši vien esmu izsista no režīma. Laika zonu maiņa un tādā garā.
- Vai varu tev kā palīdzēt? Gribi, uzsaukšu tev vakariņas?
- Uzsauksi vakariņas? Ar kameru, kad es tik slikti izskatos? Izklausās vilinoši, bet nē, paldies.
- Ļauj man tev kaut kā palīdzēt.
- Nē, nē. Man vienkārši vajag atgūt nokavēto.
- Kaut kas interesants?
- Nē, nekas īpašs.
- Vai izdevās atrisināt tos regulativos jautājumus? Viņi tā apkrāva tevi ar darbiem. Es uztraucos.
- Tev nav nekāda iemesla uztraukties. - Enijas balsī ieskanējās vēsas notis. - Es daru to visu jau labu laiciņu.
- Es uztraucos pavisam citā nozīmē.
- Tad nevajag uztraukties nekādā nozīmē.
- Es zinu, ka tu tiec ar visu galā.
- Paldies! Tava ticība spārnos mani jauniem varoņdarbiem.
Mēja ignorēja šo sarkastisko repliku. - Kad mēs tiksimies?
- Drīz. Gan kaut ko izdomāsim.
- Šovakar. Lūdzu!
- Nē. Man vajag izgulēties, lai rīt atkal būtu uz strīpas. Man ir kaudzēm darba, daudz jauna sakarā ar Pilnību un...
- “Sfēras” Pilnību?
Iestājās ilga pauze. Mēja bija pārliecināta, ka viņas neziņa sagādā Enijai baudu.
-Jā. Vai tad Beilijs tev neko nav teicis? - Enijas balsī ieskanējās kaitinoša triumfa pieskaņa.
- Neatceros. - Mejai sažņaudzās sirds. - Varbūt arī teica.
- Viņi uzskata, ka ir palikuši tikai pāris soļi. Es braukāju apkārt, lai likvidētu pēdējos šķēršļus, un Gudrie domā, ka vairs jāatrisina tikai dažas problēmas.
-Jā. Šķiet, ka esmu kaut ko tādu dzirdējusi. - Mēja pati saprata, cik nožēlojami tas izklausās. Bet viņa apskauda Eniju. Kā gan citādi? Kāpēc lai viņai būtu pieejama Enijas līmeņa informācija? Mēja saprata, ka tās ir nepamatotas pretenzijas, tomēr gribēja visu zināt; viņa nejutās tik tāla no šiem jaunumiem, lai uzzinātu tos no Enijas, kura tris nedēļas bija braukājusi apkārt pa pasauli. Šī neziņa atsvieda viņu atpakaļ zemākajā kategorijā, plebejiskā ekskursiju vadītājas, profesionālas vāvuļotājas vietā.
- Vai es tiešām nevaru tev kaut kā palīdzēt? Varbūt tev vajag dubļu masku pret maisiņiem zem acīm? - Mēja ienīda sevi par šiem vārdiem, tomēr jutās tā, it kā būtu pakasījusi niezošu vietu.
Enija nokremšļojās. - Tu esi ļoti mīļa, bet man ir jāiet.
- Patiešām?
- Mēja! Es negribu būt nejauka, bet šobrīd man vislabāk būtu atgriezties pie sava galda un ķerties pie darba.
- Kā vēlies.
- Tas nav ļauni domāts. Man tik tiešām vajag mazliet iedzit.
- Es zinu. Saprotu. Viss kārtībā. Rīt mēs tāpat tiksimies Konceptuālās Karaļvalsts sanāksmē.
- Ko?
- Ir tāda Konceptuālā Karaļ...
- Es zinu, kas tā ir. Tu arī tur būsi?
- Jā. Beilijs uzskata, ka man jāiet.
- Un jārāda tas visai pasaulei?
- Protams. Tev tas šķiet nepareizi?
- Nē, nē. - Varēja just, ka Enija apdomā dzirdēto. - Es vienkārši esmu pārsteigta. Šajās sanāksmēs ir tik daudz neaizsargāta intelektuālā īpašuma. Varbūt viņš grib, lai tu esi klāt tikai pašā sākumā. Nudien nezinu...
Enija piecēlās un nolaida ūdeni.
- Iesi prom?
- Jā. Esmu visu tā iekavējusi, ka man gribas vemt.
- Labi, labi. Tikai nevem.
Enija žigli devās uz durvīm.
Pēc četrām minūtēm Mejai bija jābūt pie doktores Viljalobosas. Viņa piecēlās, ieslēdza skaņu un izgāja no tualetes.
Pēc brīža Mēja iegāja atpakaļ, apsēdās tajā pašā kabīnē un izslēdza skaņu, lai mirkli atvilktu elpu. Lai visi domā, ka viņai ir vēdera aizcietējums, tobrid tam nebija nekādas nozīmes. Enija tagad droši vien raud. Mēja šņukstot nolādēja katru kvadrātcollu šis pašapmierinātās, iedomīgās tīrasiņu blondīnes. Nu un kas, ka viņa ilgāk strādā “Sfērā”? Tagad viņas ir līdzvērtīgas, bet Enija nespēj to pieņemt. Nāksies viņai palīdzēt.
Pulksten 14.02 Mēja iegāja klīnikā.
- Sveika, Mēja! - Doktore Viljalobosa sagaidīja viņu vestibilā. - Kā redzu, pulss tev ir normas robežās, un, ņemot vērā tavu skrējienu, vērotāji noteikti guva interesantus datus. Iesim!
Nebija nekāds brīnums, ka arī ārste bija kļuvusi par publikas mīluli. Ar savām kārdinošajām formām, kairo skatienu un sulīgo balsi viņa bija īsta ekrāna dīva. Šāda ārste bija ikviena pacienta, it sevišķi heteroseksuāla vīrieša sapnis. Lai gan kopš AutenTu parādīšanās piedauzīgi komentāri bija tabu ikvienam, kurš gribēja saglabāt darbu un dzīvesbiedri, doktore Viljalobosa guva piedienīgu, bet tāpēc ne mazāk vētrainu atzinību. Cik patīkami atkal redzēt jauko daktenti! - uzrakstīja kāds vīrietis, kad viņas iegāja kabinetā. Sāksim apskati! - rakstīja kāds cits, drosmīgāks. Pati ārste gan tēloja lietišķu profesionāli, tomēr šķita, ka tas sagādā viņai baudu. Šodien viņa bija uzvilkusi blūzīti ar rāvējslēdzēju, dāsni demonstrējot savas kuplās krūtis; no attāluma tas izskatījās pieņemami, bet Mejas kamerā - diezgan piedauzīgi.