- Ak kungs, kāda tam nozīme? - bija teikusi Enijas māte, kad Mēja gribēja uzzināt ko vairāk. - Kaut kāds tēvainis iekāpa kuģī un atbrauca šurp. Droši vien bija sataisījis parādus pa visu Veco pasauli.
Ar to saruna beidzās, un visi turpināja maltīti. Vēlāk Mēja bija pielauzusi Eniju parādīt viņai dokumentus -skaistu, melnu mapi ar nodzeltējušiem papīriem, kuri vēstīja par viņu dzimtas vēsturi. Tur bija gan ciltskoks, gan zinātniski raksti, gan fotogrāfijas: skarbi veci vīri ar ekstravagantu vaigubārdu stāv līdzās rupji aptēstu baļķu būdām.
“ Kuģis, ar kuru 1620. gadā Amerikā ieradās aptuveni simts briti, vieni no pirmajiem pārceļotājiem.
Ari citās Mejas viesošanās reizēs Enijas ģimene bija tikpat kupla, vienkārša un pilnīgi vienaldzīga pret savu izcelsmi. Tikai viņas māsas kāzās, uz kurām bija sabraukuši radinieki no malu malām, Mēja iepazina ari medaļas otru pusi. Viņu nosēdināja pie galda kopā ar citiem neprecētiem viesiem, lielākoties Enijas brālēniem un māsīcām. Mejai blakus sēdēja draudzenes krustmāte, stiegraina, gadus četrdesmit veca sieviete, kuras vaibsti veidoja Enijai līdzīgu, bet ne tik veiksmīgu kombināciju. Vēlāk viņa ar neslēptu augstprātību paziņoja, ka esot nesen šķīrusies no “zemākas izcelsmes” vīrieša.
- Un kur jūs ar Eniju iepazināties? - Viņa pirmoreiz uzrunāja Mēju divdesmit minūtes pēc banketa sākuma.
- Koledžā. Mēs bijām istabas biedrenes.
- Vai tad tā nebija pakistāniete?
- Tas bija pirmajā kursā.
- Tātad jūs viņu izglābāt. Un no kurienes jūs esat?
- No štata vidienes. Uzaugu nelielā pilsētiņā Fresno apkaimē, par kuru neviens nav pat dzirdējis.
Mēja atcerējās to visu, turpinot ceļu, un daži momenti bija kā svaigu sāpju injekcija, kā mitra, vēl nesadzijusi brūce.
- Ak kungs, Fresno! - Enijas krustmāte bija savilkusi lūpas greizā smaidā. - Sen neesmu dzirdējusi šo vārdu. -Viņa iemalkoja džinu ar toniku un, samiegusi acis, pārlaida skatienu pārējiem viesiem. - Jums paveicās, ka tikāt no turienes prom. Es zinu, ka labas mācību iestādes meklē tādus cilvēkus kā jūs. Droši vien tāpēc es netiku koledžā, kurā gribēju tikt. Un nedomājiet, ka Eksetera32 tur palīdz. Vajag taču atstāt vietas arī ļaudīm no Pakistānas un Fresno, vai ne?
Pirmais vecāku apciemojums pēc caurredzamības pasludināšanas bija gluži kā atklāsme, un Mejas ticība cilvēcei iemirdzējās ar jaunu spozmi. Viņi pavadīja vienkāršu, jauku vakaru, kopā pagatavoja un paēda vakariņas, runājot par kardinālajām izmaiņām tēta ārstēšanā, kopš viņš bija ieguvis “Sfēras” apdrošināšanu. Mejas vērotāji varēja redzēt ne tikai ārstēšanas rezultātus - tētis bija gana mundrs un bez grūtībām pārvietojās pa māju bet arī slimības sekas. Kad viņš neveikli pakrita uz kāpnēm, satrauktie vērotāji atsūtīja neskaitāmas ziņas un tūkstošiem smaidiņu no visām pasaules malām. Daudzi ieteica jaunas zāļu kombinācijas un fizioterapijas procedūras, jaunus ārstus un eksperimentālas ārstniecības metodes, Austrumu medicīnu un Jēzu Kristu, simtiem baznīcu ietvēra viņu savās svētdienas lūgsnās. Vecāki pilnībā uzticējās tēta ārstiem, un lielākā daļa vērotāju saprata, ka viņa labā tiek darīts viss iespējamais un daudz svarīgāk ir vienkārši uzmundrināt viņu un ģimenes locekļus ar siltiem vārdiem. Mēja ar asarām acīs lasīja šīs ziņas, kas apliecināja cilvēkmīlestības vareno spēku. Savā pieredzē dalījās daudzi multiplās sklerozes un citu nopietnu slimību - osteoporozes, Bella paralīzes un Krona slimības - upuri. Mēja pārsūtīja šīs ziņas vecākiem, bet pēc pāris dienām nolēma publiskot viņu e-pasta un pasta adresi, lai viņi paši varētu ik dienu smelties drosmi un iedvesmu šajā labestības straumē.
Viņa nešaubījās, ka otrs vecāku apmeklējums būs vēl veiksmīgāks par pirmo. Viņa noskaidros misēkli ar kamerām (jācer, ka tas ir vienkārši kaut kāds pārpratums) un atkal parādīs vecākus visiem tiem, kuri bija snieguši viņiem virtuālu atbalstu, turklāt vecāki varēs pateikties šiem cilvēkiem.
Mēja atrada viņus virtuvē griežam dārzeņus.
- Kā labi iet? - viņa pajautāja un noskūpstīja katru trīs reizes - labais vaigs, kreisais, atkal labais. Abi dva-koja pēc sīpoliem.
- Tu šovakar esi tik mīļa, - tētis bilda.
Mēja pasmējās un pārgrieza acis - vai tiešām vajag dot mājienu, ka parasti viņa nav tik mīļa?
Pēdīgi atcerējušies, ka atrodas kameras priekšā un viņu meita tagad ir svarīga publiska persona, vecāki sāka viņai piespēlēt. Viņi pagatavoja lazanju, un Mēja pievienoja tai dažus ingredientus, kurus AG uzdevumā bija paņēmusi līdzi, lai parādītu saviem vērotājiem. Kad vakariņas bija gatavas un produkti pienācīgi prezentēti, viņi sēdās pie galda.
- Mediķi ir mazliet noraizējušies, jo dažas jūsu kameras nedarbojas, - Mēja sacīja vieglā tonī.
- Patiešām? - Tētis smaidot uzrauca uzacis un piemiedza mammai ar aci. - Varbūt vajag pārbaudīt baterijas?
- Paklausieties! - Mejai bija jāpārliecina vecāki, jo tas bija ļoti svarīgi gan viņu veselībai, gan tai visaptverošajai datu sistēmai, kuru centās izveidot “Sfēras” mediķi. - Kā lai jums nodrošina pienācīgu veselības aprūpi, ja neļaujat paskatīties, kā jums klājas? Tas ir gluži kā aiziet pie ārsta un neļaut viņam pārbaudīt pulsu.
- Labs arguments, - tētis sacīja. - Domāju, mums vajadzētu ķerties pie ēšanas.
- Mēs tūlīt tās salabosim, - piebilda mamma.
Tā sākās ļoti savāds vakars. Vecāki piekrita visiem Mejas argumentiem attiecībā uz caurredzamību un dedzīgi māja ar galvu, kad viņa teica, ka neviens nedrīkst palikt malā, jo tas ir tāpat kā ar vakcīnām, kurām ir jēga tikai tad, ja tās saņem visi bez izņēmuma. Viņi ne reizi neiebilda un vairākkārt uzslavēja Mēju par loģisku pieeju un īpašu pārliecināšanas spēju. Šī piekāpība patiešām bija ļoti savāda.
Kad viņi bija apsēdušies pie galda, Mēja pacēla glāzi tostam. Parasti viņa tā nedarīja un ļoti cerēja, ka vecāki visu nesabojās, paužot pārsteigumu par šo neparasto rīcību.
- Gribu iedzert par jums abiem, - viņa teica. - Un arī par tiem tūkstošiem cilvēku, kuri sniedza jums atbalstu pēc mana pēdējā apciemojuma.
Vecāki stīvi pasmaidīja un pacēla glāzes. Viņi ēda klusējot, līdz beidzot mamma, rūpīgi sakošļājusi un norijusi pirmo kumosu, pasmaidīja un ieskatījās tieši objektīvā, lai gan Mēja bija vairākkārt lūgusi to nedarīt.
- Mēs patiešām saņēmām ļoti daudz ziņu, - viņa sacīja.
- Mamma velta tām daudz laika, - tētis piebalsoja, - un mēs soli pa solim laužamies cauri šim biezoknim. Bet jāteic, ka tas ir ļoti darbietilpīgs process.
Mamma uzlika roku Mejai uz delma. - Nav jau tā, ka mēs to nenovērtējam, gluži otrādi. Pat ļoti novērtējam. Un es gribu atvainoties visiem par to, ka nespējam pietiekami ātri atbildēt.
- Tur ir tūkstošiem ziņu, - piebilda tētis, uzņemot uz dakšiņas salātus.
- Mēs patiešām augstu vērtējam šo atsaucību. -Mamma atkal stīvi pasmaidīja. - Bet padomājiet paši: ja mēs veltītu katrai atbildei kaut vienu minūti, tās jau butu tūkstoš minūtes. Veselas sešpadsmit stundas, veltītas tam, lai atbildētu uz ziņām! Ak kungs! Nu gan rodas iespaids, ka esmu nepateicīga.
Mēja bija priecīga, ka mamma tā pateica, jo šāds iespaids patiešām radās. Viņi sūkstījās par to, ka cilvēki vēl viņiem labu! Mēja jau cerēja, ka mamma pavērsīs visu citā gultnē, tā rosinot jaunu laba vēlējumu vilni, bet tajā brīdī ierunājās tētis, padarot visu vēl ļaunāku. Tāpat kā mamma, viņš skatījās tieši objektīvā.
- Mēs gribētu lūgt, lai turpmāk jūs sūtāt savus novēlējumus domās. Vai pieminat mūs lūgsnās. Nevajag rakstīt, vienkārši... - Tētis uz brīdi cieši aizmiedza acis. - Sūtiet mums savus labos vārdus, savus pozitīvos fluīdus domās. Tā būs daudz labāk.
32
Filipa Eksetera Akadēmija ir elitāra mācību iestāde, viena no vecākajām un prestižākajām ASV vidusskolām.