- Tu droši vien gribēji teikt, ka paies kāds laiks, līdz jūs tiksiet galā ar visām ziņām. - Mēja centās saņemties un glābt situāciju. - Bet beigu beigās visiem atbildēsiet.
- Nē, ne gluži, - tētis nevilcinoties atteica. - Mēs nevaram to solīt. Patiesību sakot, tas ir ļoti apgrūtinoši. Un daudzi jau ir dusmīgi, ka mēs neesam laikus atbildējuši. Viņi atsūta vienu ziņu, tad vēl desmit tajā pašā dienā. “Vai es pateicu kaut ko sliktu?” - “Piedodiet.” -“Es tikai gribēju palīdzēt.” - “Ejiet ieskrieties!” Gluži kā psihopāti, kas sarunājas paši ar sevi. Tāpēc mēs nevaram solīt, ka nekavējoties atbildēsim uz visām ziņām, kā to vēlas tavi draugi.
- Izbeidz, tēt! Kā tu vari tā runāt!
Mamma paliecās uz priekšu. - Tētis vienkārši grib teikt, ka mēs jau tā esam ļoti aizņemti - ir jāstrādā, jāapmaksā rēķini, jārūpējas par veselību. Ja būs jāvelta sešpadsmit stundas ziņām, mēs vienkārši netiksim ar to visu galā. Tu taču saproti, vai ne? Un gribu vēlreiz atkārtot, ka es to saku ar pienācīgo cieņu un pateicību visiem, kuri vēl mums labu.
Pēc vakariņām vecāki gribēja noskatīties kādu filmu, un tētis uzlika “Pamatinstinktu”. Viņš bija redzējis to neskaitāmas reizes un allaž pieminēja alūzijas uz Hič-koku, daudzos asprātīgos cieņas apliecinājumus dižajam režisoram, lai gan nekad nebija īpaši par viņu jūsmojis. Mejai jau sen bija aizdomas, ka viņu vienkārši uzbudina šis filmas pastāvīgā un niansētā seksuālā spriedze.
Kamēr vecāki vienkārši skatījās, Mēja pavadīja laiku daudz interesantāk un lietderīgāk, izliekot virkni zingu par šo filmu, meklējot un komentējot momentus, kuri aizskāra lesbiešu, geju un biseksuāļu minoritāti. Komentāri guva lielu atsaucību, bet tad viņa ieraudzīja, ka ir jau pusdesmit, un nolēma braukt atpakaļ uz “Sfēru”.
- Man laiks doties, - viņa sacīja.
Šķita, ka tēta acis uzzibsnī un skatiens pašaujas uz mammas pusi, it kā gribētu teikt: “Nu beidzot!” - bet varbūt tās bija tikai viņas iedomas. Kad Mēja bija uzvilkusi virsjaku, mamma iznāca viņu pavadīt ar aploksni rokā.
- Mersers lūdza tev to nodot.
Tā bija parasta biroja aploksne, uz kuras nekas nebija rakstīts. Ne viņas vārds, ne kas cits.
Mēja noskūpstīja mammu uz vaiga un izgāja ārā, vēl siltajā vakara gaisā. Izstūrējusi uz ielas, viņa sāka braukt uz šosejas pusi, bet vēstule gulēja viņai klēpi, un pēdīgi ziņkārība guva virsroku. Viņa apstājās ceļmalā un izvilka to no aploksnes.
Mīļā Mēja!
Jā, Tu vari un Tev vajag lasīt šo vēstuli kameras priekšā. Es ar to rēķinājos, un rakstīju to ne tikai Tev, bet ari Tavai “publikai”. Sveika, publika!
Mēja gandrīz vai dzirdēja, kā Mersers ievelk elpu, gatavojoties svarīgai runai.
Es vairs nevaru ar Tevi tikties. Mums jau tāpat nav īpaši tuvas attiecības, bet es nevaru būt Tavs draugs un reizē piedalīties Tavā eksperimentā. Man ir žēl Tevi zaudēt, jo Tu ieņēmi nozīmīgu vietu manā dzīvē.
Bet mēs esam izvēlējušies pārāk atšķirīgus evolūcijas ceļus un drīz būsim tik tālu viens no otra, ka vairs nespēsim saprasties.
Kad atbrauksi pie vecākiem un mamma nodos Tev šo vēstuli, Tu pati redzēsi, kā tas viss viņus iespaido.
Es tikko tur biju, un viņi abi ir pilnīgi nomocīti, paguruši no tiem virtuālajiem plūdiem, kurus Tu viņiem uzsūtīji. Tas ir par traku, Mēja. Tas ir pilnīgs absurds. Es palīdzēju viņiem aizklāt kameras, pats nopirku to audumu un izdarīju to ar lielāko prieku.
Viņi negrib, lai viņiem sūta priecīgas vai bēdīgas sejiņas, vēstules un zingus. Viņi grib, lai viņiem liek mieru. Pastāvīga novērošana ir pārāk augsta maksa par jebkuru pakalpojumu.
Ja tā turpināsies, drīz vien būs divas sabiedrības (vismaz es ceru, ka tā būs) - tā, kuru palīdzi radīt Tu, un tās alternatīva. Tu un Tev līdzīgie laimīgi un pilnīgi brīvprātīgi dzīvos pastāvīgā uzraudzībā, nemitīgi cits citu novēros, komentēs, vērtēs, apveltīs citus ar saviem “patīk” un “nepatīk”, priecīgajām un bēdīgajām sejiņām un nedarīs gandrīz neko citu.
Aprocē jau spietoja komentāri. Vai tiešām tu kādreiz biji tik jauna un dumja? Kā tu varēji tikties ar šo muļķi?
Kādu brīdi šī ziņa bija pirmajā vietā, bet drīz vien to aizstāja cita: Tikko paskatījos viņa bildi. Vai viņam senčos ir sniega cilvēks?
Mēja turpināja lasīt.
Es vienmēr vēlēšu Tev tikai labu un ceru (lai gan saprotu, ka tas ir mazticams), ka pēc kāda laika, kad jūsu neprātīgais triumfa gājiens, jūsu neiegrožotā ekspansija aizies par tālu uz savām māla kājām un sabruks pati no sevis, Tu atkal kļūsi par normālu cilvēku ar veselīgu skatījumu uz dzīvi.
Jēziņ, ko es runāju? Tas viss jau ir aizgājis par tālu. Es ar nepacietību gaidu to dienu, kad beidzot kāda minoritāte ar gana skaļu balsi sacelsies un atklāti pateiks, ka tas viss ir par traku un šo jūsu instrumentu, kas ir daudz viltīgāks par jebkuru citu cilvēces izgudrojumu, vajag iegrožot, pakļaut kontrolei, pagriezt atpakaļ, bet, pats galvenais, mums ir jābūt iespējai no tā atteikties. Patlaban mēs dzīvojam diktatūras apstākļos un nevaram...
Mēja paskatījās, cik lappušu palicis. Vēl četras no abām pusēm aprakstītas lapas, droši vien tā pati bezjēdzīgā vāvuļošana. Viņa nosvieda papīru žūksni uz pasažieru sēdekļa. Nabaga Mersers! Viņam allaž bija paticis plātīties ar savām teorijām, nerēķinoties ar klausītāju attieksmi. Viņa zināja, ka Mersers noskaņo vecākus pret viņu, tomēr bija noraizējusies. Vai tiešām viņi ir tik dusmigi? Mēja atradās tikai kvartāla attālumā no mājām, tālab izkāpa no mašīnas un devās atpakaļ. Ja vecāki patiešām ir tik neapmierināti, viņa negrib un nedrīkst to tā atstāt.
Iegājusi mājā, Mēja neatrada viņus nedz dzīvojamā istabā, nedz virtuvē, kur viņi, visticamāk, varētu būt, un ieskatījās ēdamistabā. Tur neviena nebija. Vienīgā dzīvības pazīme bija uz plīts burbuļojoša tējkanna. Mēja centās neļauties panikai, bet šī tējkanna un nedabiskais klusums veidoja draudīgu kombināciju, rosinot domas par laupīšanu, nolaupīšanu un kopīgu pašnāvību.
Viņa uzskrēja augšā, lecot pāri trim pakāpieniem un, atrāvusi vaļā guļamistabas durvis, ieraudzīja vecākus, kuri skatījās uz viņu ar šausmās ieplestām acīm. Tētis sēdēja uz gultas malas, mamma bija nometusies ceļos uz grīdas un turēja rokā viņa peni. Pret viņa kāju bija atbalstīta maza lubrikanta pudelīte. Visi acumirklī aptvēra situācijas būtību.
Mēja momentā aizgriezās, pavēršot kameru pret tualetes galdiņu. Neviens neteica ne vārda, un viņa nespēja izdomāt neko labāku kā ieslēgties tualetē, pavērst kameru pret sienu un izslēgt skaņu. Tad viņa patina atpakaļ uzņemto materiālu, lai paskatītos, ko kamera ir paguvusi fiksēt. Viņa cerēja, ka objektīvs vēl šūpojās no straujā skrējiena un intīmā aina nebūs skaidri redzama.
Bet viņas cerība neattaisnojās, gluži pretēji - kameras rakurss ļāva saskatīt visu daudz skaidrāk, nekā bija redzējusi viņa pati. Mēja izslēdza ierakstu un piezvanīja Atbalsta Grupai.
- Vai tur var kaut ko darīt?
Pēc pāris minūtēm viņa jau runāja ar pašu Beiliju. Mēja bija priecīga, ka viņu izdevās dabūt rokā, jo bija pārliecināta, ka tieši Beilijs ar savu nemaldīgo morālo kompasu varētu būt viņas pusē. Viņš taču noteikti negribēs, lai šo intīmo ainu redzētu visa pasaule, vai ne? Tas, protams, jau bija noticis, bet var taču izdzēst tās dažas sekundes, lai šos kadrus nevarētu sameklēt, lai tie netiktu saglabāti uz visiem laikiem.