- Nomierinies, Mēja, - viņš sacīja. - Tu taču pati saproti, ka tas nav iespējams. Kas tā par caurredzamību, ja varēs izdzēst visu, kas mums šķiet mulsinoši? Un tu labi zini, ka mēs nekad neko neizdzēšam.
Beilijs runāja iejūtīgā, tēvišķā tonī, un Mēja zināja, ka piekritīs visam, ko viņš teiks. Viņš visu zina labāk, redz jūdzēm tālāk nekā Mēja vai jebkurš cits, un to apliecināja viņa pārcilvēciskā paškontrole. - Lai izdotos šis eksperiments un “Sfēra” varētu veiksmīgi darboties, visam ir jābūt nevainojamam, kristālskaidram un pilnīgam. Turklāt es labi zinu, ka šī epizode sāpinās tevi tikai īsu brīdi. Tici man - jau pēc neilga laika tas vairs nevienu neinteresēs. Kolīdz viss būs zināms, viss pieņemamais tiks pieņemts. Bet pagaidām mums jābūt stipriem. Un tev šajā ziņā jābūt paraugam un stingri jāturas pie nospraustā kursa.
Mēja devās atpakaļ uz “Sfēru”, cieši apņēmusies vairs nekad nepamest tās teritoriju. Viņai nu reiz bija gana -visa šī jezga ar vecākiem, ar Merseru, nožēlojamo aiz-kakti, kur viņa bija uzaugusi. Viņi pat nebija paskaidrojuši, kas notika ar kamerām! Mājās valdīja pilnīgs neprāts, bet parkā viss bija tik ierasts. Tur nebija nekādu domstarpību, viņai nebija jāizskaidro savs viedoklis vai nākotnes vīzija sfēristiem, kuri nemaldīgi izprata gan viņu, gan visu pasauli - kādai tai jābūt un kāda tā drīz būs.
Jebkurā gadījumā Mejai bija arvien grūtāk atrasties kaut kur ārpus parka. Tur bija bezpajumtnieki un neciešamas smakas, bojātas mašīnas, netīras grīdas un sēdekli, neizbēgams nesakārtotas pasaules haoss. Mēja, protams, zināja, ka “Sfēra” palīdz uzlabot šo pasauli un risināt daudzus sasāpējušus jautājumus, piemēram, bezpajumtnieku problēmu, kuru varēs reducēt vai pat pilnībā izskaust, kolīdz Naras Periodā būs pabeigta pajumtes piešķiršanas un municipālā dzīvokļu fonda spē-liskošana. Bet pagaidām bija aizvien grūtāk skatīties uz vājprātu ārpus “Sfēras” teritorijas. Pastaiga pa Sanfrancisko, Oklendu, Sanhosē vai jebkuru citu pilsētu aizvien vairāk līdzinājās ekskursijai uz trešās pasaules valsti: pilnīgi lieka netīrība, lieki konflikti, nejēdzības un nekompetence, lai gan ikviena pilsētas kvartāla neskaitāmās problēmas var atrisināt, izmantojot pieejamās tehnoloģijas, diezgan vienkāršus algoritmus un digitālās brālības locekļu entuziasmu.
Ielikusi kameru turētājā, Mēja veica ceļu nepilnās divās stundās; kad viņa atgriezās parkā, bija tikai pusnakts. Pēdējo stundu nerimtīgā spriedze bija patērējusi tik daudz nervu enerģijas, ka viņai vajadzēja atslābināties, ievirzīt domas citā gultnē. Mēja devās uz Klientu Pieredzi, labi zinādama, ka tur var paveikt kaut ko lietderīgu, turklāt viņas pūliņi gūs tūlītēju un acīm redzamu atzinību. Iegājusi ēkā, viņa uzmeta īsu mirkli lēni rotējošajam Kalderam un uzbrauca augšā, tad vieglā solī pārgāja pāri tiltiņam un devās uz savu veco darbavietu.
Apsēdusies pie sava galda, Mēja ieraudzīja divas ziņas no vecākiem. Viņi vēl bija nomodā un jutās ļoti nelaimīgi un dusmīgi. Mēja pārsūtīja viņiem tos komentārus, kuros bija atzinīgi novērtēta viņu seksuālā aktivitāte (cilvēki gados, turklāt vienam no viņiem ir multiplā skleroze!), bet tas viņus neiedvesmoja.
Lūdzu, izbeidz! - viņi rakstīja. Nevajag mums neko sūtīt.
Tāpat kā Mersers, viņi sacīja, ka turpmāk tiksies ar Mēju tikai privātā kārtā, un neklausījās, kad meita centās ieskaidrot, ka viņi vienkārši negrib iet kopsolī ar dzīvi. Mēja nešaubījās: beigu beigās viņai vecākus izdosies pārliecināt, ka tas ir tikai laika jautājums gan viņiem, gan visiem pārējiem. Pat Mersers, kurš, tāpat kā viņas vecāki, vēlāk par citiem iegādājās datoru un mobilo tālruni, pēc tam pieņēma visu jauno. Un tas bija smieklīgi, nožēlojami un pilnīgi bezjēdzīgi - censties atlikt nenoliedzamo tagadni un neizbēgamo nākotni.
Neko darīt - nāksies pagaidīt. Mēja atvēra kanālu; pat šajā stundā klientiem mēdza būt neatliekamas vajadzības, un no rītiem KP grupu allaž gaidīja virkne neatbildētu vaicājumu. Mēja mazliet samazinās to skaitu, varbūt pat tiks galā ar visiem, sagādājot jauniņajiem patīkamu pārsteigumu - viņi varēs sākt dienu ar baltu lapu, tukšu kanālu.
Atbildi gaidīja 188 vaicājumi, un Mēja nolēma padarīt tik, cik spēs. Kāds klients no Tvinfolzas lūdza atsūtīt visu to uzņēmumu sarakstu, par kuriem bija interesējušies viņa mājaslapas apmeklētāji. It viegli atradusi prasīto informāciju, Mēja nedaudz nomierinājās. Nākamie divi bija viegli standarta jautājumi, viņa nosūtīja aptaujas, un abi klienti novērtēja atbildi ar simt punktiem. Viens klients atsūtīja viņai savu aptauju, un viņa atbildēja uz to deviņdesmit sekunžu laikā. Daži nākamie vaicājumi bija sarežģītāki, tomēr viņa ieguva simt punktus. Sestais bija vēl sarežģītāks, un vērtējums noslīdēja uz 98 punktiem, bet pēc aptaujas klients pacēla to līdz simtam. Tas bija apkures un kondicionēšanas iekārtu reklāmas aģents no Melburnas, kurš pajautāja, vai drīkst pievienot viņu savam profesionālajam tīklam. Kad Mēja piekrita, viņš beidzot saprata, kas viņa ir.
Vai TĀ Mēja? - pajautāja austrālietis Edvards.
Tieši tā, viņa atbildēja.
Jūtos pagodināts. Cik pie jums ir pulkstenis? Mums šeit tikko beidzās darba diena.
Mēja atbildēja, ka ir jau vēls. Tad Edvards pajautāja, vai drīkst pievienot viņu savam adresātu sarakstam, un viņa atkal piekrita. Sekoja neliela informācijas šalts par apdrošināšanas biznesu Melburnā, kā arī piedāvājums piešķirt viņai Melburnas Apkures un gaisa kondicionēšanas uzņēmumu ģildes (bijušās brālības) goda locekļa nosaukumu, un Mēja atbildēja, ka jūtas glaimota. Edvards pievienoja viņu arī “Sfēras” profila draugu lokam un pajautāja, vai viņa gribētu izdarīt to pašu. Viņa gribēja.
Tad Mēja uzrakstīja, ka viņai vēl būtu jāpastrādā, un lūdza pasveicināt visus Melburnā. Nu jau varēja just, ka vecāku un Mersera vājprāts izgaist gluži kā rīta migla. Viņa atbildēja uz Atlantas dzīvnieku frizētavu tīkla vaicājumu ar vērtējumu 99 punkti, nosūtīja aptauju un ieguva 100 punktus, tad nosūtīja vēl sešas aptaujas un saņēma piecas atbildes. Viņa atvēra nākamo vaicājumu, šoreiz no Bangaloras, un sāka pārveidot atbildes klišeju, kad pienāca vēl viena ziņa no Edvarda: Vai tu redzēji manas meitas lūgumu? Mēja pārbaudīja visus displejus, meklējot Edvarda meitas lūgumu, līdz pēdīgi noskaidrojās, ka viņai ir cits uzvārds un viņa patlaban mācās Ņūmeksikā. Viņa centās pievērst sabiedrības uzmanību Ņūmeksikas bizonu skumjajam liktenim un lūdza, lai Mēja paraksta petīciju un piemin viņas kampaņu visos iespējamos forumos. Mēja apsolīja palīdzēt un tūlīt pat izlika zingu par bizoniem. Pēc brīža viņa saņēma pateicību no Edvarda un vēl pēc dažām minūtēm - no pašas Helēnas. Grūti noticēt, ka manu petīciju ir parakstījusi Mēja Holande! Liels paldies! - viņa rakstīja. Mēja atbildēja vēl uz trim vaicājumiem ar vērtējumu 98 punkti, un to neizdevās uzlabot pat tad, kad viņa bija nosūtījusi katram klientam vairākas aptaujas. Lai vidējais vērtējums paceltos no 98 uz 100, bija jāiegūst aptuveni divdesmit divi augstākie vērtējumi, un viņa paskatījās pulkstenī. 0.44; viņai vēl bija papilnam laika. Pienāca vēl viena ziņa no Helēnas; šoreiz viņa interesējās par darba iespējām “Sfērā”. Mēja deva viņai savu parasto padomu un nosūtīja personāla daļas e-pasta adresi. Vai vari bilst par mani kādu labu vārdu? - pajautāja Helēna. Mēja atkal apsolīja darīt visu, ko nu var, ņemot vērā, ka viņas nekad nav tikušās. Bet tagad tu mani pazīsti! -Helēna iebilda un pievienoja sava profila saiti, lai Mēja varētu izlasīt viņas esejas par dzīvās dabas saglabāšanu un koledžas iestājeksāmenu darbu, kura temats joprojām esot gana aktuāls. Mēja apsolīja izlasīt, kolīdz būs brīvs brīdis. Dzīvā daba un Ņūmeksika atsauca atmiņā Merseru. To paštaisno pajoliņu. Kur palicis tas Mersers, ar kuru viņa mīlējās Lielā kanjona malā? Toreiz viņš atbrauca Mejai pakaļ uz koledžu, un viņi lieliski pavadīja laiku, divatā braukājot pa dienvidrietumu štatiem -bez noteikta maršruta un mērķa, nedomādami par to, kur pārlaidīs nākamo nakti. Viņi vienā pūtienā izbrauca cauri Ņūmeksikai un Arizonai, kur izkāpa no mašīnas un aizgāja līdz kādai klintij virs kanjona, un Mersers izģērba viņu karstajā dienvidus saulē. Turpat līdzās bija nenožogota četrtūkstoš pēdas augsta krauja, bet Mersers turēja viņu, un Mēja nebaidījās, jo tolaik viņš bija stiprs. Viņš bija jauns, viņam bija savi nākotnes plāni, bet tagad viņš uzvedas kā vecs kraķis. Mēja atvēra Mersera profilu, kuru bija viņam izveidojusi, un konstatēja, ka tur nekā nav. Sazinājusies ar tehniķiem, viņa uzzināja, ka Mersers esot mēģinājis to izdzēst. Mēja nosūtīja viņam zingu, bet nesaņēma atbildi, tad atvēra viņa biznesa mājaslapu, taču arī tā bija likvidēta; viņš bija atstājis ziņu, kas vēstīja, ka tagad viņam ir tikai analogie saziņas līdzekļi. Pienāca vēl viena ziņa no Helēnas: Ko teiksi? Mēja atbildēja, ka vēl nav paguvusi neko izlasīt, un saņēma nākamo ziņu no viņas tēva: Tas būtu lieliski, ja tu rekomendētu Helēnu darbam "Sfērā". Mēs neuzstājam, bet paļaujamies uz tevi! Mēja vēlreiz apsolīja darīt visu, kas viņas spēkos. Otrajā displejā izlēca informācija par “Sfēras” kampaņu ar mērķi likvidēt bakas Rietumāfrikā. Mēja parakstījās, pievienoja smaidiņu, ziedoja piecdesmit dolārus un nosūtīja zingu ar aicinājumu pievienoties šai kampaņai. Helēna un Edvards nekavējoties pārsūtīja viņas zingu tālāk. Mēs arī cenšamies! - rakstīja Edvards. Pakalpojums pret pakalpojumu? Pulkstenis bija 1.15, kad viņā atvērās melnais plīsums. Mutē bija skāņa garša. Mēja aizvēra acis un ieraudzīja, ka spraugā vīd žilba gaisma. Steigšus atvērusi acis, viņa iedzēra malciņu ūdens, bet panika pieauga. Mēja paskatījās uz aproci; šobrīd viņu vēroja tikai 23 010 sekotāju, bet viņa negribēja rādīt tiem acis, baidoties, ka tās nodos viņas nemieru. Viņa atkal aizvēra acis, nospriedusi, ka kādu bridi tas liksies gluži normāli -pēc tik daudzām pie datora pavadītām stundām. Es vienkārši atpūtinu acis, viņa informēja vērotājus ar zingu, bet, kolīdz viņa tās aizvēra, atkal ieraudzīja plīsumu, nu jau skaidrāk saskatāmu, skaļāku. Kas tā par skaņu? Tas bija bezdibenīgu ūdeņu apslāpēts kliedziens, miljoniem noslīkušu balsu spalgās gaudas. Mēja atvēra acis un piezvanīja vecākiem, bet viņi neatbildēja. Uzrakstīja viņiem - nekāda rezultāta. Tad Mēja sāka meklēt Eniju, bet viņa arī neatbildēja nedz uz zvaniem, nedz ziņām. Pēdigi Mēja atvēra Sfēras Lokatoru un noskaidroja, ka draudzenes nav parkā. Viņa atvēra Enijas profilu un izrullēja cauri vairākiem simtiem fotogrāfiju, lielākoties no pēdējā ceļojuma uz Eiropu un Ķīnu. Mejai sāka sūrstēt acis, viņa atkal tās aizvēra un tūlīt ieraudzīja plīsumu, pa kuru mēģināja izlauzties gaisma un zemūdens kliedzieni. Viņa atvēra acis. Bija pienākusi vēl viena ziņa no Edvarda. Mēja? Vai tu vēl tur esi? Būtu jauki zināt, vai vari palīdzēt. Uzraksti, lūdzu! Kā Mersers var tā pazust? Mēja nolēma viņu atrast un ķērās pie lietas: vispirms meklēja ziņas, kuras viņš varētu būt kādam sūtījis, tad piezvanīja, bet numurs bija atslēgts. Kāds barbarisms - mainīt telefona numuru, neinformējot par jauno! Ko viņa bija tajā nūģī saskatījusi? Pretīgi trekna mugura, tās atbaidošās pinkas līdz pleciem. Jēziņ, kur viņš ir palicis? Tas šķita tik nepareizi - nespēt atrast cilvēku, kuru tu meklē. Bija viens un trīsdesmit divas minūtes. Mēja? Te atkal Edvards. Vai tu varētu vēlreiz pateikt Helēnai, ka tuvākajā laikā paskatīsies viņas profilu? Viņa ir mazliet sarūgtināta. Kaut dažus uzmundrinošus vārdus! Es zinu, ka tu esi labs cilvēks un nejauksi viņai galvu, apsolot palīdzēt un pēc tam vairs neliekoties ne zinis. Visu labu! Edvards. Mēja atvēra Helēnas profilu un izlasīja vienu eseju, tad apsveica viņu ar lielisko darbu un izlika zingu, pavēstot visiem, ka