Piepildījušas šķīvjus, Mēja un Enija sameklēja vietas akmens amfiteātrī, kurš bija izbūvēts augstā zālainā uzbērumā. Enija no jauna piepildīja Mejas glāzi ar rīs-lingu; tas bija tapis tepat uz vietas, kaut kāds jauns brūvējums, kurā ir mazāk kaloriju un vairāk alkohola. Mēja pārlaida acis zālienam, kuru sadalīja joslās sprakšķošo
lāpu rindas. Katrā no tām dzīrotāji varēja piedalīties kādā aktīvā izklaidē - limbo, kikbolā, līnijdejās kam nebija
nekāda sakara ar saulgriežiem. Tas bija šķietami haotisks pasākums bez jebkādas uzspiestas programmas: neviens negaidīja neko ipašu, un visi bija apmierināti ar to, kas ir. Drīz vien vairums jau bija krietni iesiluši, Mēja pazaudēja Eniju un apmaldījās, lidz pēdīgi uzdūrās bočes kortiem, kur bariņš vecāko sfēristu (vismaz trīsdesmit gadus veci) mēģināja ar melonēm notriekt boulinga ķegļus. Beidzot viņa atgriezās centrālajā zālienā un pievienojās “На” spēlētājiem - tā šeit dēvēja rotaļu, kurā nebija jādara nekas cits kā vien jāguļ zemē, saskaroties ar rokām un/ vai kājām un jāsaka “ha”, kad to pateica līdzās gulošais cilvēks. Tā bija pilnīgi stulba, bet tobrīd ļoti piemērota rotaļa - Mejai reiba galva, un viņa labāk jutās horizontālā stāvoklī.
- Man patīk! Viņa izskatās tik mierīga. - Turpat līdzās atskanēja vīrieša balss. Mēja saprata, ka balss runā par viņu, un atvēra acis. Virs viņas neviena nebija - tikai debesis ar retām pelēku mākoņu skrandām, kuras strauji traucās pāri zālienam uz jūras pusi. Mejas plakstiņi bija smagi, lai gan nebija nemaz tik vēls, katrā ziņā ne vēlāks par desmitiem, un viņa negribēja atslēgties, kā bieži gadījās jau pēc divām vai trim glāzēm. Mēja piecēlās un devās meklēt Eniju vai rīslingu, vai vienu un otru, un atrada zviedru galdu, no kura bija palikusi pāri tikai postaža kā pēc savvaļas zvēru vai vikingu dzīrēm. Tad viņa devās uz tuvāko bāru, bet rīslings bija beidzies un varēja dabūt tikai kaut kādu šaubigu dziru - degvīnu ar enerģijas dzērienu. Mēja devās tālāk, taujājot pretimnācējiem par rīslingu, līdz viņas priekšā iznira kaut kāda ēna.
- Es zinu, kur ir rislings, - tā sacīja.
Ieskatījusies ciešāk, Mēja ieraudzīja briļļu stiklus ar
zilu atspīdumu un neskaidru cilvēka stāvu. Tas pagriezās un devās prom.
- Vai man iet tev līdzi? - pajautāja Mēja.
- Vēl ne. Stāvi tepat. Bet, ja gribi vēl vīnu, vari nākt līdzi.
Viņa sekoja ēnai pāri zālienam augstu koku pavēnī, kuru lapotni caururba simtiem sudrabotu mēness šķēpu. Nu viņa ieraudzīja, ka ēnai ir smilškrāsas T krekls un ādas vai zamša vestīte - Mēja jau sen nebija redzējusi šādu kombināciju. Pēdīgi puisis apstājās un notupās līdzās mākslīgam ūdenskritumam, kas gāzās lejup gar Industriālās Revolūcijas sienu.
- Es noslēpu šeit dažas pudeles, - viņš sacīja, iebāzis abas rokas baseinā ūdenskrituma pakājē. Neko neatradis, viņš nometās uz ceļiem un iegremdēja rokas līdz pleciem. Pēc brīža viņš izvilka divas slaikas, zaļas pudeles, piecēlās un pagriezās pret Mēju. Beidzot viņa ieraudzīja ēnas seju - maigs, bālgans trīsstūris, zods ar tikko manāmu bedrīti, kuru viņa iepriekš nebija ievērojusi. Viņam bija bērna āda, krietni vecāka cilvēka skatiens un paliels, kumps deguns, kurš līdzsvaroja pārējo sejas daļu gluži kā jahtas ķīlis. Uzacis kā treknas domuzīmes norādīja uz ausīm, kas bija lielas, apaļas un maigi rozā.
- Gribi iet atpakaļ spēlēt vai...? - Tas izklausījās pēc mājiena, ka “vai” varētu būt labāka izvēle.
- Vai. - Mēja saprata, ka nepazīst šo cilvēku, neko par viņu nezina. Bet viņam bija vīns, Mēja bija pazaudējusi Eniju un tobrīd uzticējās ikvienam sfēristam, jā, pat mīlēja visus šajā fantastiskajā vietā, kur viss bija jauns, viss iespējams. Tā nu viņa devās ar šo puisi atpakaļ uz pasākumu, vismaz uz tā perifēriju, apsēdās uz augstām lokveida kāpnēm virs zāliena un skatījās, kā lejā klaigādami skraida un krīt cilvēku silueti.
Attaisījis abas pudeles, viņš iedeva vienu Mejai, tad iemalkoja no savējās un paziņoja, ka viņu sauc Frensiss.
- Nevis Frenks? - Viņa paņēma pudeli un piepildīja muti ar ledeņu salduma vīnu.
- Cilvēki mēdz mani tā saukt, bet es... Es lūdzu tā nedarīt.
Mēja iesmējās, puisis viņai piebalsoja.
Viņš esot IT speciālists un strādājot uzņēmumā gandrīz divus gadus. Pirms tam esot bijis kaut kas līdzīgs anarhistam vai provokatoram un dabūjis šo darbu, ielaužoties “Sfēras” datorsistēmā dziļāk nekā jebkurš cits. Nu viņš strādājot drošības jomā.
- Man šodien ir pirmā darba diena, - Mēja sacīja.
- Nestāsti nu!
Mēja grasījās teikt: “Es netaisos tevi piejāt,” - bet kaut kas samisējās, mēle samežģījās, un viņa pateica: “Es netaisos tevi izjāt.” Un tūlīt pat saprata, ka nekad to neaizmirsīs un nīdīs sevi par šo muļķību vēl desmitiem gadu.
- Tu netaisies mani izjāt? - mierīgi pārjautāja Frensiss. - Izklausās ļoti apņēmīgi. Jāsaka, tu esi pieņēmusi lēmumu, balstoties uz minimālu informāciju. Tu negribi mani izjāt. Skarbi!
Mēja centās paskaidrot, kā tas bija domāts, ka viņa vai kāda viņas smadzeņu daļa gribēja izteikties mazliet citādi. Bet tas nemaz nebija vajadzīgs. Frensiss smējās un saprata, ka viņai ir humora izjūta, arī Mēja saprata, ka viņam ir humora izjūta, un nez kāpēc uzticējās šim puisim, pārliecināta, ka viņš to nekad nepieminēs - ši stulbā frāze paliks starp viņiem, jo viņi abi saprot, ka ikvienam tā var gadīties un tas ir jāaizmirst, ja mēs atzīstam savas kopējās cilvēciskās vājības un tieksmi teikt un darīt simtiem muļķību dienā.
- Pirmā darba diena. - Viņš nogrozīja galvu. - Apsveicu! Par to ir jāiedzer.
Viņi saskandināja pudeles un iedzēra. Mēja pacēla savējo pret mēnesi, lai paskatītos, cik vīna ir atlicis, un tas ieguva rēgaini zilu krāsu. Viņa ieraudzīja, ka ir izdzērusi jau pusi, un nolika pudeli malā.
- Man patīk tava balss, - puisis sacīja. - Vai tā vienmēr ir tāda?
- Zema un ķērkstoša?
- Es teiktu - pikanta. Dvēseliska. Vai zini Teitumu O’Nīlu9?
- Vecāki neskaitāmas reizes lika man noskatīties “Papīra mēnesi”. Domāja, ka tas nāks man par labu.
- Man patīk šī filma, - viņš sacīja.
- Viņi domāja, ka es būšu kā Edija Preja - rafinēta un neatvairāma būtne. Gribēja tādu resgali, pat apgrieza man matus kā viņai.
- Man patīk.
- Kas - bļodiņgriezums?
- Nē, tava balss. Pagaidām tas ir labākais, kas tevī ir.
Mēja jutās kā iepļaukāta.
- Velns! - izgrūda Frensiss. - Tas bija pilnīgi garām, vai ne? Gribēju pateikt komplimentu.
Iestājās neveikla pauze; Mēja jau bija sastapusi vīriešus, kuri pārāk veikli kulsta mēli, pārlecot nez cik pakāpieniem, lai piezemētos uz kāda frivola komplimenta, un tā bija nepatīkama pieredze. Viņa pagrieza galvu, lai pārliecinātos, ka viņš nav tāds, kā šķita, labdabīgs un nekaitīgs, bet gan pārvērties, izkropļots, asimetrisks. Tomēr viņa ieraudzīja to pašu gludo seju, zilās brilles un mūžvecās acis. Frensiss izskatījās nelaimīgs un pikti vērās uz pudeli, it kā gribētu uzvelt tai vainu par savu kļūmi. - Domāju, ka tev tā nepatīk, un gribēju pateikt ko patīkamu, bet acīmredzot aizvainoju visu pārējo, kas tevī ir labs.
9
Teituma O’Nīla (Tatum O'Neal; 1963) - amerikāņu aktrise, 1973. gadā deviņu gadu vecumā saņēma Oskara balvu par Edijas lomu filmā Paper Moon (“Papīra mēness”).