- Pagājušajā reizē tu teici, ka grasies skenēt fotogrāfijas. Tās, kas tavā albumā.
- Ā! Jā. Mēs kopš tās reizes neesam runājuši. Es tā arī izdarīju. Viss bija ļoti vienkārši.
- Vai izdevās noskaidrot, kas viņi tādi ir?
- Lielākā daļa ir “Sfēras” lietotāji, tā ka es varēju identificēt sejas. Tas prasīja aptuveni septiņas minūtes. Pāris gadījumos nācās izmantot federāļu datubāzi. Mums vēl nav pieejami visi viņu dati, bet var apskatīt transportlīdzekļu reģistra fotogrāfijas. Un tur ir gandrīz visi pilngadīgie iedzīvotāji.
- Vai tu ar viņiem sazinājies?
- Vēl ne.
- Vismaz uzzināji, kur viņi dzīvo?
- Jā, protams. Kad noskaidroju viņu vārdus, varēju sameklēt arī adreses. Daži bija vairākas reizes mainījuši dzīvesvietu, bet es ierobežoju meklēšanu ar tiem gadiem, kad varēju būt pie viņiem. Izveidoju veselu grafiku - kad es varēju būt kurā vietā. Lielākā daļa ģimeņu dzīvoja Kentuki, dažas - Misūri, bet viena - Tenesī.
- Un tas ir viss?
- Vēl nezinu. Daži jau ir miruši, tā ka... Nezinu. Varētu vienkārši nobraukt gar šīm mājām, aizpildīt baltos laukumus. Nudien nezinu. Ak jā, - Frensiss atplauka. - Es šo to atcerējos. Lielākoties man nav īpašu atmiņu par šiem cilvēkiem, bet vienam pārim bija meita. Man tolaik bija divpadsmit gadu, viņai - kādi piecpadsmit. Neko daudz es neatceros, bet skaidri zinu, ka ar viņu bija saistītas manas pirmās seksuālās fantāzijas.
Šie maģiskie vārdi tūlit pat iedarbojās uz Mēju. Agrāk bija tā - kolīdz vīrietis vai viņa pati pieminēja seksuālās fantāzijas, tās tūlīt tika apspriestas un zināmā mērā arī īstenotas. Tā nu viņi izspēlēja Frensisa ierosināto etīdi; viņš gribēja iziet no istabas un pieklauvēt pie durvīm kā apmaldījies pusaudzis pie lepnas priekšpilsētas mājas durvīm, un Mejai bija jāaicina viņš iekšā, tēlojot seksīgi ģērbušos, pēc kompānijas izslāpušu mājsaimnieci.
Frensiss pieklauvēja, un Mēja sagaidīja viņu pie durvīm. Kad viņš pateica, ka ir apmaldījies, viņa atbildēja, lai velk nost savas netīrās drēbes, viņa sameklēs kaut ko piemērotu vīra garderobē. Frensisu tas tik ļoti uzbudināja, ka rotaļa uzņēma straujus apgriezienus un jau pēc pāris sekundēm viņš bija pliks un Mēja sēdēja viņam virsū. Minūti vai divas viņa cēlās un slīga lejup, un Frensiss skatījās uz viņu platām acīm gluži kā puišelis zoo-parkā. Tad viņš aizvēra acis, īsi iekviecās un sāka ņurdot raustīties konvulsijās.
Kamēr Frensiss tīrīja zobus, Mēja saritinājās zem biezās segas un pagriezās pret sienu; viņa bija pagurusi un izjuta ja ne gluži pieķeršanos, tad vismaz kaut ko līdzīgu apmierinājumam. Pulkstenis rādīja trīs un vienpadsmit minūtes.
Pēc brīža Frensiss iznāca no vannasistabas.
- Man ir vēl viena fantāzija, - viņš sacīja, palienot zem segas un pievirzoties tuvāk, līdz Mēja sajuta uz kakla viņa elpu.
- Es jau guļu, - viņa nomurmināja.
- Tev nekas nebūs jādara. Tā ir verbāla spēlīte.
- Nu labi.
- Gribu, lai tu mani novērtē.
- Ko?
- Vienkārši novērtē. Tāpat kā Klientu Pieredzē.
- No viena līdz simt punktiem?
- Tieši tā.
- Beidz muļķoties! Es negribu to darīt.
- Tikai joka pēc.
- Lūdzu, Frensis! Es negribu. Tas sabojās visu kaifu.
Frensiss pieslējās sēdus un smagi nopūtās. - Bet
neziņa sabojā kaifu man.
- Kāda neziņa?
- Kā man sanāca.
- Kā tev sanāca? Normāli.
Frensiss sašutis nosprauslājās, un Mēja pagriezās pret viņu. - Kas par lietu?
- Normāli? - viņš pārjautāja. - Man sanāca normāli?
- Ak kungs! Tev sanāca lieliski. Pilnīgi perfekti. Ja es saku “normāli”, tas nozīmē, ka labāk nemaz nevar būt.
- Labi, - Frensiss atkal pievirzījās tuvāk. - Tad kāpēc tu neteici to agrāk?
- Vai tad?
- Vai tu uzskati, ka “normāli” ir tas pats, kas “perfekti” un “labāk nemaz nevar būt”?
- Nē, ne gluži. Es vienkārši esmu nogurusi. Man vajadzēja izteikties precīzāk.
Frensisa sejā atausa pašapmierināts smaids. - Tu tikko pierādīji, ka man taisnība.
- Kāda taisnība?
- Mēs tikko runājām par taviem vārdiem un to nozīmi. Mēs izprotam tos katrs citādi un tāpēc nespējam saprasties. Bet, ja tu izmantotu skaitli, viss būtu skaidrs kā diena. - Frensiss noskūpstīja viņas plecu.
- Skaidrs. Es visu sapratu. - Mēja aizvēra acis.
- Un? - viņš pajautāja.
Viņa atvēra acis un ieraudzīja Frensisa lūdzošo muti.
- Ko - un?
- Es gribu, lai tu pasaki skaitli.
- Tu patiešām gribi to zināt?
- Protams.
- Labi. Simts. - Viņa atkal pagriezās pret sienu.
- Tas ir tavs vērtējums?
- Nūja. Tev sanāca uz apaļu simtnieku.
Viņa gandrīz vai dzirdēja, kā Frensisa seja izplūst smaidā.
- Paldies. - Viņš noskūpstīja Mēju uz pakauša. - Arla-bunakti.
Tā bija iespaidīga telpa Viktorijas Laikmeta augšstāvā ar stikla griestiem un lielisku skatu. Kad Mēja ienāca zālē, viņu sveica gandrīz visi “Komandas 40” locekļi -grupa novatoru, kuri diendienā izvērtēja “Sfēras” jaunos projektus un deva tiem zaļo gaismu.
- Sveika, Mēja! - sacīja kāda balss. Pagriezusies viņa ieraudzīja Eimonu Beiliju, kurš bija tikko ieradies un ieņēma savu vietu garās telpas viņā galā. Ģērbies svīterī ar rāvējslēdzēju, kura piedurknes bija uzrotītas virs elkoņiem, viņš teatrāli pamāja ar roku Mejai un, protams, arī visiem viņas vērotājiem. Gan “Sfēra”, gan pati Mēja jau dienām ilgi pieminēja šo sanāksmi Zing plūsmā, tālab bija gaidāma pastiprināta interese. Aproce informēja, ka patlaban viņai ir 1 982 992 vērotāji. Kaut kas neticams, nodomāja Mēja. Un vēlāk būs vēl vairāk. Viņa apsēdās galda vidū, lai labāk parādītu vērotājiem ne tikai Beiliju, bet arī pārējos Komandas locekļus, viņu komentārus un reakciju.
Kad Mēja jau bija apsēdusies un vairs nevarēja pamest savu vietu, viņa aptvēra, ka nav redzējusi Eniju. Mēja pārlaida skatienu visām četrdesmit sejām, kuras rindojās viņas priekšā galda otrā pusē, bet Enijas tur nebija. Pieraugot, lai kamera būtu vērsta pret Beiliju, viņa sāka skatīties uz visām pusēm un pēdīgi ieraudzīja draudzeni starp sfēristiem, kuri bariņā stāvēja pie durvīm, lai vajadzības gadījumā varētu nemanāmi pamest zāli. Enija noteikti bija viņu pamanījusi, bet nekādi to neizrādīja.
- Nu ko, - sacīja Beilijs, veltot klātesošajiem platu smaidu. - Visi ir sanākuši, varam ķerties pie lietas. - Uz brīdi viņa skatiens apstājās pie Mejas un viņas kameras. Viņai bija teikts, ka visam jāizskatās pēc iespējas vienkāršāk un dabiskāk, it kā Mēja un viņas vērotāji būtu uzaicināti uz gluži parastu sanāksmi.
- Sveicināti, godātie kungi un dāmas! - Beilijs iesāka.
- Es atkal jokoju. - Četrdesmit klātesošie pasmaidīja.
- Pirms dažiem mēnešiem mēs visi redzējām, kā Olīvija
Santosa, ļoti drosmīga un tālredzīga politiķe, pacēla caurredzamību jaunā, es pat teiktu augstākajā līmenī. Un šodien jau vairāk nekā divdesmit tūkstoši politiķu visā pasaulē ir sekojuši viņas piemēram un apņēmušies padarīt savu tautas pārstāvju dzīvi absolūti caurredzamu. Tas mūs ļoti iepriecina.
Mēja pārbaudīja, ko rāda kamera, - tā bija pavērsta pret Beiliju un lielo ekrānu viņam aiz muguras. Jau pienāca pirmie komentāri, vērotāji pateicās viņai un “Sfērai” par iespēju redzēt šo sanāksmi. Viens no viņiem pat salīdzināja to ar Manhetenas projektu33, bet kāds cits pieminēja Edisona Menlo parka laboratoriju ap 1879. gadu.
33
Šis slepenais projekts tika īstenots ASV Otrā pasaules kara laikā ar mērķi radit pirmos kodolieročus.