Tūlīt pēc sanāksmes izskanēja zināmas šaubas par to, vai būtu labi nodot privāta uzņēmuma rokās tik valstiski nozīmīgu procesu kā vēlēšanas, tomēr virsroku guva šīs idejas neapstrīdamā loģika un milzīgie ietaupījumi. Šos
divsimt miljardus taču varētu piešķirt skolām vai veselības aprūpei! Ar šādiem līdzekļiem varētu sākt risināt vai pat atrisināt daudzas sasāpējušas problēmas, turklāt tos varētu ietaupīt ne tikai reizi četros gados, bet nedaudz mazākā apjomā katru gadu. Visas dārgās vēlēšanas uzreiz aizstātu acumirklīgs process ar minimālām izmaksām.
Lūk, ko spēj piedāvāt “Sfēra” ar savu unikālo statusu, rakstīja vērotāji savos zingos. Mēja lasīja tos, braucot ar Frensisu vilcienā pa tuneli zem līča, un viņi abi smaidīja kā nepilnīgi. Daudzi viņus pazina un centās nostāties Mejas kameras priekšā, bet viņa to gandrīz nemanīja -aprocē bija tik daudz pozitīvu ziņu, ka viņa nespēja no tām atrauties.
Mēja uzmeta skatienu otrai aprocei. Pulss bija paātrināts - 130 sitienu minūtē -, bet viņai tas patika. Aizbraukuši līdz centram, viņi uzskrēja pa kāpnēm, lecot pa diviem pakāpieniem, un iznāca virszemes zeltainajā gaismā. Aiz Mārketstrītas mirgoja Līča tilta uguntiņas.
- Bāc, tā taču ir Mēja!
Kas to teica? Mēja ieraudzīja, ka viņiem pretī steidzas divi pusaudži kapučsvīteros, uzlikuši austiņas.
- Rullē tālāk, Mēja! - sacīja otrs. Abu acīs vīdēja atzinība un apbrīns, tomēr viņi negribēja būt uzbāzīgi un aiztraucās lejup pa kāpnēm.
- Smieklīgi puikas, - Frensiss noteica, pavadot zēnus ar skatienu.
Soļojot uz krastmalas pusi, Mēja atcerējās Merseru, acu priekšā kā ātri gaistoša ēna pavīdēja viņa seja. Nedz viņš, nedz Enija kopš sanāksmes nebija devuši nekādu ziņu, bet Mēju tas neuztrauca. Arī vecāki klusēja, varbūt
pat nebija redzējuši viņas triumfa brīdi, un Mēja saprata, ka viņai vienalga. Patlaban nozīme bija tikai šim brīdim, šim vakaram, skaidrajām debesīm, kurās nebija nevienas zvaigznes.
- Tu biji tik pārdabiski mierīga, - Frensiss uzspieda viņai uz lūpām sausu, profesionālu skūpstu.
- Vai es normāli runāju? - Tas izklausījās diezgan muļķīgi pēc tik pārliecinošiem panākumiem, bet Mēja gribēja dzirdēt vēl kādu komplimentu.
- Tu biji perfekta, - viņš apliecināja. - Simts punkti.
Turpinot ceļu uz līča pusi, Mēja ātri izskatīja populārākos komentārus. Kāda sieviete kaismīgi apgalvoja, ka tas var novest vai pat neizbēgami novedīs līdz totalitārismam, un Mejai sažņaudzās kuņģis.
- Neņem galvā, - sacīja Frensiss. - Nevajag klausīties visādu paranoiķu prognozes. Ko viņa zina? Kaut kāda provinces šiza folijas cepurē.
Mēja nezināja, ko nozīmē šī piebilde par folijas cepuri, bet viņas tētis arī tā mēdza teikt, un, iedomājusies, kā viņš to saka, Mēja neviļus pasmaidīja.
- Laiks tukšot kausus! - Frensiss iesaucās, un viņi devās uz spoži apgaismotu krastmalas bāru, kura priekšā bija plata terase. Mēju tūlīt pazina bariņš glītu jauniešu, kuri sēdēja pie āra galdiņiem.
- Tā taču ir Mēja! - viens no viņiem iesaucās.
Jauns puisis, pēc izskata pārāk jauns, lai vispār atrastos bārā, pagriezās pret Mejas kameru. - Hei, mammu! Es sēžu mājās pie grāmatām. - Gadus trīsdesmit veca sieviete, kura varbūt bija, bet varbūt arī nebija kopā ar pārāk jauno puisi, garāmejot pateica: - Sveiks, mīļais! Es esmu ar draudzenēm lasītāju klubā. Paveicini sīkos!
Vakars bija skurbinošs, spožs un aizritēja pārāk ātri. Mēja gandrīz neizkustējās no vietas - visapkārt drūzmējās cilvēki, kas sniedza viņai dzērienus, spieda roku un pliķēja pa plecu. Visu vakaru viņa grozījās ap savu asi gluži kā nojūdzies vējrādis, lai pieņemtu kārtējos apsveikumus un laba vēlējumus. Visi gribēja ar viņu nofotografēties, gribēja zināt, kad tas viss notiks. Kad mēs pārvarēsim visus nevajadzīgos šķēršļus?- viņi jautāja. Risinājums nu bija atrasts un viegli īstenojams, neviens vairs negribēja gaidīt. Vislabāk to formulēja kāda sieviete, mazliet vecāka par Mēju, kura neizlaida no rokām savu kokteili, tomēr raudzījās ar gana skadru skatienu. Dzēriens izšļakstījās uz galda, kad viņa šļupstot pajautāja: “Kā lai ātrāk tiek pie neizbēgamā?”
Pēc tam viņi aizgāja uz kādu klusāku vietiņu Embar-kadero, lai izdzertu vēl pa vienam dzērienam, bet viņiem tūlīt pievienojās kāds pusmūža vīrietis. Viņš neaicināts piesēdās pie viņu galdiņa, abās rokās turot lielu glāzi, un sāka stāstīt, ka savulaik studējis teoloģiju Ohaio un grasījies kļūt par mācītāju, bet tad atklājis datorus, pametis visu un pārcēlies uz Paloalto. Nu jau divdesmit gadus viņa dzīvē trūcis garīguma, bet tagad viss esot mainījies.
- Es šodien klausījos, kā tu runāji, - viņš sacīja. - Tev izdevās salikt visu kopā, rast iespēju glābt visas dvēseles. Gluži kā baznīcā, kuras mērķis ir glābt pilnīgi visus. Bet kā lai to paveic? Misionāri to dara jau simtiem gadu. - Vīrietim mežģījās mēle, tomēr viņš iedzēra vēl vienu garu malku. - Tu un tava “Sfēra”... - Viņš uzzīmēja gaisā horizontālu apli, kas Mejai asociējās ar nimbu. -Jūs izglābsiet visas dvēseles. Savāksiet ļaudis vienuviet, iemācīsiet visiem vienu un to pašu, un mums būs viena
morāle, viens likumu krājums. Iedomājies tikai! - Viņš uzplāja ar roku pa metāla galdiņu, satricinot savu glāzi. - Tad mums visiem būs acis kā Dievam. Vai zināt to vietu? “Un nav radījuma, kas Viņa priekšā apslēpts, viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm.”34 Vai Bībeli esat lasījuši? -Ieraudzījis viņu mulsos skatienus, vīrietis pavīpsnāja un atkal pieplaka pie glāzes. - Nu mēs visi būsim kā Dievs, varēsim vērot un vērtēt cits citu. Mēs redzēsim to pašu, ko Viņš, un paudīsim Viņa spriedumu. Mēs būsim Viņa dusmu un piedošanas nesēji - vienmēr un visur. Visas reliģijas ir gaidījušas to brīdi, kad ikviens no mums būs tiešs Dieva gribas nesējs. Vai saprotat, ko es gribu teikt? - Mēja pašķielēja uz Frensisu, kurš ar pūlēm valdīja smieklus. Viņš iespurdzās pirmais, Mēja sekoja. Abi ķiķinādami atvainojās vīrietim un, paslējuši gaisā rokas, lūdza piedošanu. Bet viņš neklausījās. Piesvempies kājās, vīrietis pagriezās uz iešanu, tad apcirtās, paķēra savu glāzi un atkal pilnā komplektā aiztenterēja gar krastu.
Mēja pamodās līdzās Frensisam septiņos no rīta. Abi bija iekrituši viņas kopmītnes gultā īsi pēc diviem. Paņēmusi tālruni, viņa atrada 322 jaunas ziņas. Kamēr Mēja ar miegainu skatienu vērās uz displeju, atskanēja zvana signāls. Zvanītāja identifikācija bija bloķēta, un Mēja saprata, ka tas var būt tikai Kaldens. Viņa ļāva atbildēt balss pastam, bet viņš zvanīja vēl desmitiem reižu. Kaldens zvanīja gan tad, kad Frensiss piecēlās, noskūpstīja Mēju un devās uz savu istabu, gan tad, kad viņa bija dušā un ģērbās. Viņš zvanīja vēlreiz, kad Mēja
jau bija sasukājusi matus, sakārtojusi aproces un pacēlusi virs galvas kameru. Mēja ignorēja zvanu un atvēra ziņu plūsmu.
Tur bija neskaitāmi apsveikumi no sfēristiem un daudziem citiem, bet pašu svarīgāko ziņu bija atsūtījis Bei-lijs: viņš pavēstīja, ka “Sfēras” speciālisti jau strādā pie Mejas idejas. Viņi iedvesmas furorā esot strādājuši augu nakti un nu cerot nedēļas laikā izstrādāt programmu, kura vispirms tiks izmēģināta un pieslīpēta “Sfērā”, bet pēc tam piedāvāta visām valstīm, kurās ir pietiekami liels “Sfēras” lietotāju skaits.