Mēja jutās kā pamirusi, kaila ļaužu pūļa vidū. Viņa izgāja cauri veselības klubam, raugoties uz sfēristu ķermeņiem, kuri svīda uz dažādiem trenažieriem, un domāja, kuri no viņiem ir atbildējuši ar bēdīgo smaidiņu. Viņu neieredzēja 368 cilvēki. Izgājusi no veselības kluba, Mēja jutās pilnīgi satriekta un gribēja sameklēt kādu klusu vietiņu, lai mazliet atgūtos un sakārtotu domas. Viņa nolēma doties uz vecās darbavietas jumta terasi, kur Dens bija pirmo reizi izklāstījis viņai “Sfēras” kolektīvisma idejas. Tā atradās veselas pusjūdzes attālumā, un viņa nebija droša, vai spēs līdz turienei tikt. Tas bija gluži kā dunča dūriens. Daudzi dūrieni. Kas ir šie cilvēki? Ko Mēja viņiem ir nodarījusi? Tie taču viņu nepazīst. Vai varbūt pazīst? Un kas tie par kolektīva locekļiem, kuri novērtē ar bēdīgo sejiņu tādu cilvēku kā Mēja, kura nepagurstoši strādā kopā ar viņiem, viņu labā, visu acu priekšā?
Viņa centās saņemt sevi rokās un uzsmaidīja ceļā sastaptajiem kolēģiem, tomēr viņu apsveikumi un pateicības rosināja tikai vienu domu - kurš no viņiem ir liekulis, kas nospieda bēdīgo sejiņu? Katrs pieskāriens šai podziņai bija gluži kā šāviens. Jā, patiešām - Mēja jutās tā, it kā katrs no viņiem būtu raidījis viņai mugurā lodi. Visi šie gļēvuļi bija viņu sašāvuši, izcaurumojuši kā sietu, un viņa tik tikko turējās kājās.
Mēja bija gandrīz sasniegusi Renesansi, kad piepeši ieraudzīja Eniju. Viņas jau mēnešiem ilgi nebija normāli runājušas, bet Enijas seja atplauka priekā. - Ei! - Draudzene metās Mejai klāt un cieši viņu apskāva.
Mēja juta, ka acīs sariešas asaras, un noslaucīja tās, juzdamās kā pēdējā muļķe, prieka un mulsuma pārņemta. Šķita, ka asaras aizskalo prom visas pretrunīgās domas un jūtas, kuras Enija bija pēdējā laikā izraisījusi.
- Kā tev iet? - viņa pajautāja.
- Labi. Patiešām labi. Tik daudz iedvesmojošu notikumu, - Enija atteica. - Vai esi dzirdējusi par Pabeigtās Pagātnes projektu?
Enijas tonis liecināja par to, ka viņa runā galvenokārt ar draudzenes kameru, un Mēja viņai piespēlēja.
- Jā, tu jau man stāstīji. Un kas jauns šajā lauciņā?
Ar tēlotu interesi uzklausot Enijas atbildi, Mēja domāja pavisam ko citu: vai viņa arī bija nospiedusi bēdīgo sejiņu? Tikai tāpēc, lai mazliet ieriebtu draudzenei? Un kāds būtu pašas Enijas vērtējums Demokini aptaujā? Vai viņai būtu vairāk par deviņdesmit septiņiem procentiem? Vai jebkuram citam?
- Jaunumu ir bez sava gala. Kā zini, mēs strādājam pie šī projekta jau vairākus gadus. Tā ir Eimona lielā kaislība - viņš grib izmantot tās iespējas, kuras mums sniedz internets, “Sfēra” un miljardi tās lietotāju, lai aizpildītu baltos laukumus gan atsevišķu cilvēku, gan visas cilvēces pagātnē.
Vērojot draudzenes centienus, Mejai netlika nekas cits kā pieskaņoties viņas kvēlajam entuziasmam.
- Izklausās ļoti interesanti. Mūsu beidzamajā sarunā tu teici, ka viņi meklē kādu izmēģinājumu trusīti, lai izpētītu tā ciltskoku. Vai ir jau zināms, kurš tas būs?
- Ir gan. Priecājos, ka tu uzdevi šo jautājumu. Viņi ir atraduši savu trusīti, un tā esmu es.
- Ak tā. Tātad neviens vēl nav izraudzīts?
- Ir gan. - Enija pieklusināja balsi un piepeši izklausījās gandrīz kā vecā Enija. Tad viņa atkal atplauka smaidā un iesaucās: - Es taču jau teicu - tā esmu es!
Caurredzamība bija iemācījusi Mejai rūpīgi izsvērt katru vārdu un pirms runāšanas ieturēt nelielu pauzi, tālab viņa nepateica: “Es domāju, ka tas būs kāds jauniņais, kuram nav tādas pieredzes bagāžas. Vai arī kāds censonis, kurš grib pacelt savu Dalības Līmeni vai iegūt Gudro labvēlību. Bet tu?” Mēja saprata vai drīzāk nojauta, ka Enijai patlaban ir vajadzīgs kāds atbalsts, pozitīvs stimuls, tāpēc viņa ir pati pieteikusies šai lomai.
- Vai tu pati pieteicies?
- Jā. Pati. - Šķita, ka Enija skatās viņai cauri. - Jo vairāk es uzzināju par šo projektu, jo vairāk gribēju būt pirmā. Tavi vērotāji droši vien nezina, ka mani senči ir ieradušies šeit ar kuģi Mayflower... - Enija pārgrieza acis. - Un, lai gan mūsu dzimtas pagātnē ir bijuši šādi tādi sasniegumi, es ļoti daudz ko nezinu.
Mēja stāvēja kā ūdeni mutē ieņēmusi. Enija bija galīgi nojūgusies. - Un visi ir ar mieru? Ko saka tavi vecāki?
- Vecāki ir stāvā sajūsmā. Manuprāt, viņi vienmēr ir lepojušies ar mūsu izcelsmi un priecājas, ka par to uzzinās arī citi. Turklāt tas ļaus noskaidrot ko vairāk arī par mūsu valsts vēsturi. Runājot par vecākiem, kā klājas tavējiem?
Cik savādi, nodomāja Mēja. Tam visam bija tik daudz slāņu, un, kamēr viņas prāts tos skaitīja, sistematizēja un deva tiem nosaukumus, sejai un mutei bija jāturpina saruna.
- Lieliski, - viņa atbildēja, lai gan viņas abas zināja, ka Mēja nav sazinājusies ar vecākiem jau nedēļām ilgi. Viņi bija lūguši vienai no Mejas māsīcām nodot, ka esot sveiki un veseli, bet pametuši savu māju (savā īsajā ziņā viņi to dēvēja par bēgšanu), un lūdza Mēju neraizēties.
Kad saruna ar Eniju bija galā, Mēja lēni kā pa miglu turpināja ceļu. Enija noteikti ir ļoti apmierināta ar to, ka tik veikli paziņoja savus jaunumus, vienā īsā sarunā pārtrumpojot un pilnīgi samulsinot Mēju. Viņa bija kļuvusi par Pabeigtās Pagātnes galveno personu, bet Mēja to nezināja un nu izskatījās kā pēdējā muļķe. Acīmredzot tāds arī bija Enijas mērķis. Un kāpēc tieši Enija? Bija pilnīgi neloģiski izvēlēties Eniju, jo būtu daudz vienkāršāk paņemt Mēju; viņa taču jau bija caurredzama.
Mēja saprata, ka Enija bija pati uzprasījusies, izlūgusies Gudrajiem šo iespēju. Un tas viņai izdevās tāpēc, ka viņi ir gana tuvi. Tātad Mēja nav viņiem tik tuva, kā bija iedomājusies; Enijai joprojām ir īpašs statuss. Un atkal Enijas ciltskoks, šīs senu privilēģiju priekšrocības, bija nostūmušas Mēju maliņā. Viņa vienmēr bija kaut kur fonā, gluži kā jaunākā māsa, kurai nav nekādu izredžu pārspēt vecāko, jo vecākā vienmēr paliks vecākā. Mēja centās saglabāt mieru, bet vērotāju ziņas liecināja par to, ka viņa nespēj slēpt apjukumu un vilšanos.
Vajadzēja atvilkt elpu un visu apdomāt. Prātā valdīja pilnīgs haoss. Tur bija Enijas nolāpītā prasme gūt virsroku, izmantojot negodīgus paņēmienus. Tur bija šis stulbais Pabeigtās Pagātnes projekts, kurš pilnīgi noteikti pienācās Mejai. Varbūt viņu neņēma tāpēc, ka vecāki bija noklīduši neceļos? Un kur viņi vispār ir? Kāpēc cenšas sabojāt visus meitas centienus? Bet kāda jēga šiem centieniem, ja viņu neieredz 368 sfēristi? Trīssimt sešdesmit astoņi cilvēki ienīst Mēju tik stipri, lai balsotu pret viņu, atklāti paustu savu naidu, zinot, ka viņa nekavējoties to uzzinās. Un tā šūnu mutācija, par kuru satraucās skotu zinātnieks? Ļaundabīga mutācija, kuru varēja veicināt nepareizi ēšanas ieradumi? Vai tas patiešām tā ir? Un tas vēl nav viss, nodomāja Mēja, jūtot, kā aizžņaudzas rīkle. Vai viņa patiešām nosūtīja bēdīgo sejiņu tai smagi bruņoto Gvatemalas paramilitāristu bandai? Ja nu viņiem šeit ir kādi sakari? Kalifornijā noteikti ir daudz gvatemaliešu, un viņi būtu sajūsmā par tādu trofeju kā Mēja, ar lielāko prieku sodītu viņu par šo uzdrīkstēšanos. Bļāviens! - viņa vēlreiz nodomāja. Bļāviens! Mēja juta, kā sāpes izpleš viņā savus melnos spārnus. Un tās bija izraisījuši galvenokārt tie 368 cilvēki, kuri acīmredzot ienīda viņu tik stipri, ka gribēja noslaucīt no zemes virsas. Nosūtīt bēdīgo smaidiņu uz Centrālameriku ir viens, bet izsūtīt to tepat parka robežās? Kas tie par cilvēkiem, kas ir uz to spējīgi? Kāpēc pasaulē ir tik daudz naida? Piepeši Mēja atjauta, pēkšņā ķecerīgā atklāsmē saprata, ka nevēlas zināt, ko šie cilvēki par viņu domā. Šai atskārsmei sekoja vēl ķecerīgāka doma, ka viņas smadzenes ir pārslogotas. Ka informācijas, datu, viedokļu un dažādu skaitļu apjoms ir pārāk liels, viņas galvā ir pārāk daudz cilvēku, pārāk daudz svešu vēlmju, domu un sāpju, un tas viss nerimtīgi vairojas un krājas, tiek apkopots, sistematizēts un pasniegts tā, it kā šādi to varētu padarīt kārtīgāku un vieglāk kontrolējamu. Bet tā visa ir krietni par daudz! Nē. Nē, tā nav, iebilda viņas smadzeņu labākā daļa. Nē. Tevi sāpināja šie 368 cilvēki, tā nu tas ir. Šīs 368 balsis sāpināja viņu, gribēja nobeigt. Ikviena no tām gribēja viņas nāvi. Kaut viņa nebūtu to zinājusi! Kaut viņa spētu atgriezties dzīvē pirms šiem trim procentiem, kad varēja bezrūpīgi soļot pa parku, māt visiem ar roku, smaidīt, laiski tērzēt, ēst, kontaktēties, nezinot, kas slēpjas šo triju procentu sirds dziļumos. Vērsties pret viņu ar bēdīgo sejiņu, pielikt pirkstu pie tās podziņas - tas bija tikpat kā izšaut, kā noslepkavot. Aprocē spietoja desmitiem bažīgu ziņu, jo āra kameras rādīja viņas sastingušo stāvu un dusmu pārvērsto seju.