Mēja bridi padomāja, bet rīslinga bremzētās domas plūda lēni kā sīrups, un viņa pārstāja analizēt Frensisa vārdus un nolūkus. - Tu esi mazliet jocīgs.
- Man nav vecāku. Vai tas varētu būt neliels attaisnojums? - Aptvēris, ka dedzīgajā vēlmē vērst visu par labu ir pateicis ko lieku, viņš steigšus mainīja tematu. - Tu vairs nedzer.
Mēja nolēma neiztaujāt viņu par bērnību. - Esmu jau sasniegusi vēlamo kondīciju.
- Atvaino, lūdzu! Reizēm es pasaku kaut ko pilnīgi stulbu. Šādos pasākumos man labāk paklusēt.
- Tu nudien esi jocīgs. - Mēja patiešām tā domāja. Divdesmit četru gadu vecumā viņa vēl nebija sastapusi šādu īpatni un vīna iespaidā nodomāja, ka tas ir Dieva esības pierādījums. Viņa bija tikusies ar tūkstošiem cilvēku, kuri lielākoties bija ļoti līdzīgi cits citam un nepalika atmiņā, bet te pēkšņi uzrodas šis Frensiss, vēl neredzēts ērms ar ērmīgu valodu. Ik dienu tiek atklāta kāda jauna varžu vai ūdensrožu suga, un tas ari liek domāt, ka kāds dievišķs šovmenis, kāds debesu izgudrotājs dāvā mums jaunas rotaļlietas, paslēpjot tās gana nevērīgi, lai mēs varētu atrast. Un šis puisis ari bija viens no šādiem atklājumiem, gluži kā nezināmas sugas varde. Mēja pagrieza galvu, domājot, ka varētu viņu noskūpstīt.
Bet viņš bija aizņemts - ar vienu roku izpurināja no kurpes smiltis, otrai grauza īkšķa nagu.
Eiforija bija beigusies, un Mēja iedomājās par mājām un gultu.
- Kā visi tiks mājās? - viņa pajautāja.
Frensiss pavērās uz bariņu ļaužu, kuri mēģināja izveidot dzīvo piramīdu. - Šeit ir kopmītne, bet tur noteikti viss jau ir pilns. Parasti iet arī daži autobusi. Droši vien tu jau zini. - Viņš pamāja ar pudeli uz galvenās ieejas pusi, kur vīdēja jau no rīta manīto autobusu jumti. - Šeit analizē pilnīgi visus izdevumus, un ir aprēķināts, ka viens darbinieks, kurš brauc uz mājām pārguris - vai šajā gadījumā piedzēries... Vārdu sakot, pāris autobusu izmaksā krietni lētāk, vismaz ilgākā laika periodā. Un nestāsti man, ka tev nepatīk autobusi. Tie ir fantastiski, gluži kā jahtas - daudz koka un mazu aizgaldiņu.
- Daudz aizgaldiņu, saki? - Mēja iedunkāja Frensisu, labi apzinoties, ka flirtē. Arī to, ka ir stulbi flirtēt ar kolēģi jau pirmajā vakarā. Un tik daudz dzert. Bet viņa darīja to visu un jutās lieliski.
Uz viņu pusi brida kāds stāvs, un Mēja vēroja to ar trulu interesi. Sieviete, viņa konstatēja un tikai pēc brīža atskārta, ka tā ir Enija.
- Vai šis cilvēks tev uzmācas? - draudzene pajautāja.
Frensiss žigli atvirzījās no Mejas un paslēpa pudeli
aiz muguras. Enija sāka smieties.
- Ko rausties, Frensis?
- Piedod! Es pārklausījos.
- Oho! Netīra sirdsapziņa! Redzēju, kā Mēja tevi iedunkā, un gribēju pajokot. Bet varbūt tu pateiksi skaidri un gaiši? Ko tu te perini, Frensis Garbanzo?
- Garaventa.
- Jā. Es zinu, kā tevi sauc.
Enija neveikli iespraucās starp viņiem. - Gribu tev ko lūgt, Frensis, - kā tava cienījamā kolēģe un arī kā draugs. Vai drīkst?
- Protams.
- Lūdzu, atstāj mūs uz brīdi vienas. Gribu noskūpstīt Mēju uz lūpām.
Frensiss iespurdzās, bet, ievērojis, ka Enija un Mēja nesmejas, tūlīt pat aprāvās. Acīmredzot Enija iedvesa viņam zināmu pietāti; samulsis un teju vai nobijies viņš nokāpa pa kāpnēm un šķērsoja zālienu, apejot līksmotāju bariņus. Pusceļā puisis apstājās un pagrieza galvu, it kā gribētu pārbaudīt, vai Enija patiešām grasās viņu aizstāt. Pārliecinājies, ka viņa vēl ir turpat, Frensiss piegāja pie Tumšo Laiku ieejas un mēģināja atvērt durvis - vilka un stūma, bet tās nepadevās. Labi zinādams, ka tiek novērots, viņš pēdīgi nozuda aiz ēkas stūra.
- Viņš teica, ka strādājot drošības jomā, - Mēja sacīja.
- Tā viņš teica? Frensiss Garaventa?
- Droši vien viņam nevajadzēja to izpaust.
- Nav jau nekāds specdienests, Mossad vai tādā garā. Labāk pasaki - vai es jūs iztraucēju? Vai darīji kaut ko tādu, ko nevajadzētu darīt jau pirmajā vakarā?
- Tu nevienu neiztraucēji.
- Nestāsti nu.
- Nē. Patiešām ne.
- Iztraucēju gan. Es taču redzu.
Enija ieraudzīja Mejai pie kājām gulošo pudeli. - Domāju, ka vins ir beidzies jau pirms vairākām stundām.
- Šis bija ūdenskritumā pie Industriālās Revolūcijas.
- Kā tad. Tur vienmēr kaut ko slēpj.
- Smieklīgi - es tikko pateicu, ka ūdenskritumā pie “Industriālās Revolūcijas” bija vīns.
Enija pārlaida skatienu teritorijai. - Es zinu. Velns. Es zinu.
Beidzot pārradusies mājās pēc autobusa un glāzītes degvīna želejas, kuru kāds viņai iespieda rokā, un šofera žēlabām (ģimene, dvīņi, sieva ar podagru), Mēja nespēja iemigt un vaļējām acīm gulēja uz sava lētā matrača mazā istabiņā vagonam līdzīgā dzīvoklī bijušā moteļa otrajā stāvā; viņa īrēja to kopā ar divām citām sievietēm, aviokompānijas stjuartēm, kuras reti kad bija mājās. Tas bija noplucis, neiztīrāms ūķis, kas oda pēc iepriekšējo iemītnieku izmisuma un lētā ēdiena, īpaši atbaidošs pēc dienas “Sfērā”, kur viss bija radīts ar prieku, izdomu un labu gaumi. Nogulējusi dažas stundas savā nožēlojamajā migā, Mēja pamodās un atcerējās iepriekšējo dienu un nakti, iedomājās par Eniju un Frensisu, Denīzi un Džo-saju, ugunsdzēsēju stieni un “Enolu Geju”, ūdenskritumu un bambusa lāpām. Tas viss bija kā no sapņa vai eksotiskām brīvdienām, netverams un gaistošs, bet tad viņa atcerējās, ka atgriezīsies vietā, kur tā ir realitāte, un vairs nespēja iemigt, jo galva reiba bērnišķīgā priekā. Mēju tur gaida, viņa ir pieņemta darbā.
Astoņos no rīta ieradusies parkā, Mēja konstatēja, ka viņai joprojām nav galda, proti, normāla galda, un īsti nezināja, kur palikt. Stundu viņa gaidīja zem saukļa Darīsim to! Darīsim to visu!, līdz ieradās Renāte un aizveda viņu uz Renesanses otro stāvu, plašu telpu basketbola laukuma lielumā, kur stāvēja aptuveni divdesmit dažādi rakstāmgaldi, darināti no gaiša koka ar ergonomiskām virsmām. Tie bija izvietoti grupās pa pieci gluži kā ziedlapiņas un atdalīti ar stikla starpsienām. Telpā neviena nebija.
- Tu šeit esi pirmā, - sacīja Renāte. - Bet tas nav uz ilgu laiku - Klientu Pieredzes zonās ātri sarodas jauni cilvēki. Un tepat blakus ir vecākie kolēģi. - Viņa ar plašu žestu norādīja uz kādu duci biroju telpas malās. Caur stikla sienām varēja redzēt to iemītniekus - mierīgus, kompetentus un gudrus cilvēkus vecumā no divdesmit sešiem līdz trīsdesmit diviem gadiem, kuri gatavojās sākt jaunu darba dienu.
- Jūsu arhitektiem ļoti patīk stikls. - Mēja pasmaidīja.
Renāte apstājās un ar sarauktu pieri apdomāja viņas vārdus. - Droši vien, - viņa atteica, aizlikusi aiz auss atrisušu matu šķipsnu. - Varu pārbaudīt. Bet vispirms pastāstīsim tev, kā te viss darbojas un kas gaidāms pirmajā īstajā darba dienā.
Renāte paskaidroja, kā lietot darba galdu, krēslu un displeju - viss bija ergonomiski pilnveidots, pielāgojams tiem, kuri gribēja strādāt stāvus.
- Vari nolikt savas mantas, noregulēt krēslu un... Izskatās, ka tevi jau gaida. - Viņa atkāpās un piebilda: - Vari necelties.
Sekojot Renātes skatienam, Mēja ieraudzīja, ka uz viņas pusi nāk trīs jauni cilvēki. Pirmais viņai sniedza roku topošs plikpauris, kuram vēl nebija ne trīsdesmit gadu. Kad abi sarokojās, vīrietis nolika uz galda neparasti lielu planšetdatoru.
- Sveika, Mēja! Es esmu Robs no grāmatvedības. Ar mani tu noteikti priecājies iepazīties, vai ne? - Viņš pasmaidīja un sirsnīgi iesmējās, it kā tikai tagad būtu novērtējis savu asprātību. - Viss ir sagatavots, atliek tikai parakstīties trijās vietās. - Viņš norādīja uz displeju, kur viņas parakstu gaidīja mirgojoši dzelteni kvadrātiņi.