Mēja uzmeta skatienu aprocei. Viņa nespēja noteikt precīzu skaitu, bet simtiem vērotāju pieprasīja, lai Belindas un Gereta produkti tiktu tūlīt pat ieviesti praksē, un jautāja, kad, kur un par kādu cenu tos varēs iegādāties.
Piepeši atskanēja Beilija balss. - Viens jautājums tomēr ir palicis bez atbildes - ja nu noziegumu pastrādās piederoša persona? Kāds no šī kvartāla iedzīvotājiem?
Belinda un Gerets uzlūkoja labi ģērbušos sievieti ar īsi apgrieztiem melniem matiem un stilīgām brillēm. - Šķiet, ka ir pienākusi mana kārta. - Viņa piecēlās un nogludināja melnos svārciņus.
- Es esmu Finegana, un mans mērķis ir novērst vardarbību ģimenē. Bērnībā es pati biju šādas vardarbības upuris, - viņa sacīja un ieturēja īsu pauzi, ļaujot klausītājiem apdomāt dzirdēto. - Var likties, ka šos noziegumus ir ļoti grūti novērst, jo likumpārkāpēji taču ir ģimenes locekļi, vai ne? Bet tad es sapratu, ka mūsu rīcībā ir visi vajadzīgie līdzekļi. Pirmkārt, vairumam cilvēku jau ir tā vai cita veida monitors, kurš ļauj noteikt, kad viņu dusmas sasniedz kritisko robežu. Papildinot šo ierīci ar parastu kustību sensoru, mēs varam fiksēt to brīdi, kad notiek vai var notikt kaut kas slikts. Pieņemsim, ka virtuvē ir uzstādīts kustību sensors. Tos bieži izmanto rūpnīcās un pat restorānu virtuvēs, lai noteiktu, vai strādnieki un pavāri pienācīgi veic savu darbu. Ja nemaldos, šīs ierīces tiek izmantotas arī daudzās “Sfēras” nodaļās, lai nodrošinātu optimālo darba ritmu.
- Kā gan citādi, - Beilijs piekrita, izraisot smieklus aizmugurējās rindās, kur viņš sēdēja.
- Mums pieder šīs tehnoloģijas patents, - Stentons paskaidroja. - Vai jūs to zinājāt?
Finegana pietvīka; šķita, ka viņa apsver iespēju samelot. Vai būtu labi teikt, ka viņa to zināja?
- Nē, - viņa pēdīgi sacīja. - Ļoti priecājos, ka tagad esmu to uzzinājusi.
Šķita, ka Stentonu iespaido viņas aukstasinība.
- Kā jūs zināt, - viņa turpināja, - dators fiksē jebkuru kustību neregularitāti vai nepareizu darbību secību un brīdina par to pašus darbiniekus vai vadību. Tā nu man ienāca prātā, ka šādus kustību sensorus varētu izmantot arī mājās, jo sevišķi ģimenēs ar paaugstinātu vardarbības risku, lai reģistrētu jebkuru novirzi no normas.
- Gluži kā dūmu detektors cilvēkiem, - Stentons piebilda.
- Tieši tā. Dūmu detektors reaģē, tiklīdz gaisā kaut nedaudz pieaug oglekļa dioksīda daudzums. Tāpat arī šajā gadījumā. Esmu uzstādījusi sensoru šajā telpā, lai parādītu jums, kā tas darbojas.
Uz ekrāna parādījās Fineganas apmēru un formas figūra bez vaibstiem - zila ēna, kas atkārtoja viņas kustības.
- Tā esmu es. Tagad pievērsiet uzmanību manām kustībām. Ja es vienkārši staigāju, sensori fiksē to kā normu.
Figūra viņai aiz muguras joprojām bija zila.
- Tas pats notiek, ja es griežu tomātus. - Finegana sāka griezt iedomātus tomātus. - Tā ir gluži normāla darbība.
Zilā ēna precīzi atkārtoja viņas kustības.
- Tagad paskatīsimies, kas notiks, ja es kādam iesitīšu.
Finegana spēji pacēla un nolaida roku, it kā sistu par
viņu krietni mazākam bērnam. Figūra uz ekrāna tūlīt kļuva oranža, skaļi iegaudojās sirēna. Tā bija griezīga, straujā ritmā pulsējoša skaņa, krietni par skaļu demonstrācijai. Uzmetusi skatienu Stentonam, Mēja ieraudzīja dusmās izvalbītas baltas acis.
- Izslēdziet to! - Varēja redzēt, ka viņš tikko valdās.
Finegana viņu nedzirdēja un turpināja runāt, it kā
neciešamā skaņa būtu pilnīgi normāls prezentācijas elements. - Kā jūs saprotat, tā ir sirēna, un...
- Izslēdziet to! - ierēcās Stentons. Šoreiz Finegana izdzirdēja, un viņas pirksti sāka drudžaini taustīties pa displeju, meklējot īsto podziņu.
Stentons pievērsa skatienu griestiem. - No kurienes nāk skaņa? Kāpēc tā ir tik skaļa?
Sirēna turpināja gaudot. Puse klausītāju bija aizspieduši ausis ar rokām.
- Izslēdziet to, vai arī mēs iesim prom! - Stentons piecēlās, sakniebis lūpas šaurā svītrā.
Pēdīgi Finegana atrada īsto podziņu un sirēna apklusa.
- Tā bija kļūda, - sacīja Stentons. - Vai jūs nesaprotat, ka nedrīkst tā spīdzināt potenciālos pircējus?
Fineganas skatienā vīdēja izmisums, skropstas notrīsēja, un acīs sariesās asaras.
- Jūs varējāt vienkārši pateikt, ka atskanēs sirēna, nebija nekādas vajadzības taisīt tādu ļembastu. Tā būs mana šīsdienas biznesa mācība.
- Paldies, ser. - Jaunās sievietes rokas bija cieši sakrampētas, pirkstu kauliņi balti. - Vai man turpināt?
- Nezinu. - Stentons joprojām bija dusmīgs.
- Turpiniet, Finegana, - atskanēja Beilija balss. - Tikai ātri.
- Labi, - sieviete teica trīcošā balsī. - īsi sakot, visās telpās būtu uzstādīti sensori, un programma noteiktu, kāda uzvedība atbilst normai un kāda ne. Kolīdz notiktu kaut kas nepieļaujams, atskanētu sirēna, un labākajā gadījumā tas vien apturētu vai vismaz aizkavētu pāridarītāju. Vienlaikus par notiekošo tiktu ziņots policijai. Var izdarīt tā, lai informāciju saņemtu arī kaimiņi, kuri atrodas turpat līdzās un var visātrāk iejaukties un palīdzēt vardarbības upurim.
- Labi, man viss ir skaidrs, - sacīja Stentons. - Iesim tālāk.
Viņš gribēja teikt, ka vēlas pāriet pie nākamā kandidāta, bet Finegana ar apbrīnojamu apņēmību turpināja runāt.
- Kombinējot visas šīs tehnoloģijas, varētu īsā laikā nodrošināt uzvedības normu ievērošanu jebkurā vietā, piemēram, skolās un cietumos. Manā vidusskolā mācījās četri tūkstoši skolēnu, un tikai divdesmit radīja problēmas pārējiem. Ja skolotājiem būtu tīklenes interfeisi un viņi varētu pa gabalu redzēt ikvienu sarkano skolēnu, tiktu novērsta lielākā daļa šo problēmu. Savukārt sensori fiksētu jebkuru asociālu rīcību.
Acīm redzami nomierinājies, Stentons bija atslējies pret atzveltni un aizāķējis īkšķus aiz jostas cilpiņām.
- Manuprāt, tik daudz noziegumu un citu nekārtību notiek tāpēc, ka mēs nespējam visu kontrolēt. Pārāk daudz vietu, pārāk daudz cilvēku. Ja mēs pacenstos tā vai citādi iezīmēt un uzraudzīt bīstamos elementus, varētu ietaupīt milzum daudz laika un pūļu.
- Tieši tā, ser, - piekrita Finegana.
Pievērsis skatienu planšetei, Stentons atmaiga; droši vien viņš, tāpat kā Mēja, redzēja, ka Fineganas projekts ir ļoti populārs. Pienāca ziņas no dažādu noziegumu upuriem; no vardarbības cietušas sievietes un bērni rakstīja: Ja vien tas būtu bijis iespējams pirms desmit vai piecpadsmit gadiem... Un beigās piebilda: Labi vismaz, ka tas vairs nekad neatkārtosies.
Kad Mēja atgriezās pie sava galda, viņu gaidīja zīmīte no Enijas, kas bija uzrakstīta uz papīra lapiņas: Vai vari ar mani tikties? Kad varēsi, uzraksti “tagad", un es gaidīšu tevi tualetē.
Pēc desmit minūtēm, sēžot savā parastajā kabīnē, viņa izdzirda, kā tualetē ienāk Enija. Mēja bija priecīga par draudzenes iniciatīvu, viņas klātbūtne izraisīja tīkamu satraukumu. Tā bija lieliska iespēja vērst visu par labu, un Mēja to noteikti izmantos.
- Vai mēs esam vienas? - Enija pajautāja.
- Skaņa ir izslēgta uz trim minūtēm. Kas noticis?
- Nekas. Vienkārši tā Pabeigtā Pagātne. Viņi ir sākuši informēt mani par rezultātiem, un tie jau ir gana netīkami. Rīt tie tiks publiskoti, un es baidos, ka tālāk būs vēl ļaunāk.
- Ko tādu viņi varēja uzrakt? Domāju, ka viņi sāk ar viduslaikiem vai tamlīdzīgi.
- Tieši tā. Izskatās, ka gan mātei, gan tēvam senčos ir vieni vienīgi briesmoņi. Es pat nezināju, ka britiem bija īru vergi. Un tu?
- Nē, diez vai. Tu domā baltos īru vergus?