- Jā, tūkstošiem vergu. Un mani senči bija visīstākie vergu tirgotāji. Viņi siroja pa Īriju, tvarstīja vietējos iedzīvotājus un tad pārdeva visās pasaules malās. Tāda maucība.
- Enij...
- Viņi ir pilnīgi pārliecināti, jo pārbaudīja to simtiem reižu. Bet vai tad es izskatos pēc vergu tirgotāju pēcteces?
- Nomierinies, Enij! Tas notika pirms sešsimt gadiem, un tam nav nekāda sakara ar tevi. Ikvienam senčos ir kāda melnā avs. Nevajag uzņemt to tik personiski.
- Es saprotu, tomēr tas ir pamatīgs šoks. Tā taču ir daļa no manis - vismaz tā domās visi mani esošie un nākamie draugi un paziņas. Protams, viņi neatteiksies ar mani tikties un runāt, tomēr viņu acīs tā būs daļa no manis. Es esmu izvārtīta šajos pagātnes dubļos, un man šķiet, ka tas nav godīgi. Tas ir tāpat kā uzzināt, ka tavs tēvs ir bijušais kukluksklanietis...
- Tu pārspīlē. Neviens neskatīsies uz tevi greizi tāpēc vien, ka kādam no taviem viduslaiku senčiem bija īru vergi. Tas ir tāds murgs un notika tik sen, ka neviens to nesaistīs ar tevi. Tu taču zini, kādi ir cilvēki, - pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Un vēl uzskatīt, ka tu esi par to atbildīga? Pilnīgs absurds.
- Bet daudzi vergi tika nogalināti. Esot notikusi sacelšanās, un kāds no maniem senčiem vadījis masu slaktiņu, kurā tika nogalināts tūkstotis vīriešu, sieviešu un bērnu. Tas ir baisi. Es vienkārši...
- Paklausies, Enij, tev vajag nomierināties. Pirmkārt, mums vairs nav laika - pēc dažām sekundēm ieslēgsies skaņa. Otrkārt, nav nekādas jēgas par to uztraukties.
Tie taču bija gandrīz vai alu cilvēki! Tolaik visu cilvēku senči bija pēdējie sūdabrāļi.
Enija skaļi iespurdzās.
- Vai apsoli, ka tu vairs par to nedomāsi?
- Protams.
- Lūdzu, neuztraucies par to visu. Apsoli man!
- Labi.
- Vai apsoli?
- Apsolu. Es vismaz centīšos.
- Labi. Laiks ir beidzies.
Kad nākamajā dienā tika publicēta informācija par Enijas priekštečiem, izrādījās, ka Mejai ir taisnība, vismaz daļēji. Bija, protams, arī daži indīgi komentāri, bet visumā vērotāji kolektīvi paraustīja plecus. Nevienu īpaši nesatrauca šo faktu saikne ar Eniju, toties tie modināja jaunu un, iespējams, lietderīgu interesi par šo sen aizmirsto vēstures epizodi, kad briti atgriezās no Īrijas ar cilvēkveida preci.
Šķita, ka Enija to īpaši nepārdzīvo. Viņa rakstīja pozitīvus zingus un ielika īsu paziņojumu savā videoplūsmā; stāstīja, ka bijusi pārsteigta par senču odiozo lomu šajā drūmajā vēstures periodā, bet pēc tam pievērsās medaļas otrai pusei, lai nelaupītu citiem vēlmi izmantot Pabeigtās Pagātnes iespējas. “Visiem senči ir bijuši pēdējie sūdabrāļi,” viņa nobeigumā sacīja, un Mēja, vērojot ierakstu savā aprocē, sāka smieties.
Savukārt Mersers palika uzticīgs sev un nesmējās. Viņš nebija sazinājies ar Mēju jau ilgāk nekā mēnesi, bet tad ar piektdienas pastu (pasts tagad darbojās tikai piektdienās) pienāca vēstule. Mēja negribēja to lasīt, labi zinādama, ka tur nebūs nekā laba - vienas vienīgas apsūdzības un nosodījums. Bet viņa jau bija saņēmusi līdzīgu vēstuli, tālab atvēra arī šo, pārliecināta, ka nekas sliktāks vairs nevar būt.
Bet viņa kļūdījās. Šoreiz Mersers pat nebija pievienojis viņas vārdam parasto uzrunu “mīļā”.
Mēja!
Es atceros, ka solīju Tev vairs nerakstīt, bet varbūt tagad, kad Enija ir uz sabrukuma robežas,
Tu padomāsi un paskatīsies uz visu citām acīm.
Lūdzu, pasaki savai draudzenei, lai atsakās no šī eksperimenta! Esmu gatavs likt galvu ķīlā, ka tas slikti beigsies. Mums nav paredzēts zināt visu, Mēja.
Vai Tu neesi iedomājusies, ka mūsu prāta dabiskais stāvoklis ir trausls līdzsvars starp zināmo un nezināmo? Ka cilvēka dvēselei ir nepieciešama ne tikai dienasgaisma, bet arī nakts noslēpumi?
Jūs gribat radīt pasauli, kurā nemitīgi spīd spoža saule, un es domāju, ka mēs vienkārši pārdegsim šajā spozmē. Mums vairs nebūs laika domāt, gulēt, atdzesēt prātu. Vai “Sfēras” līderiem nekad nav ienācis prātā, ka cilvēkam ir ierobežota kapacitāte? Paskatieties uz mums! Mēs esam tik mazi. Mūsu galva nav lielāka par meloni, bet jūs gribat ietilpināt tajā visu, ko pasaule jelkad ir redzējusi un pieredzējusi.
Tā ir pilnīgi utopiska iecere.
Aprocē drudžaini spietoja ziņas.
Kāpēc tu lasi tos murgus, Mēja?
Man jau ir garlaicīgi.
Tu baro sniega cilvēku. Diez vai tā ir laba doma.
Mejas sirds sitas straujā ritmā. Viņa zināja, ka nevajag lasīt tālāk, bet nespēja apstāties.
Kad notika tā digitālo fašistu ideju prezentācija, es tieši biju iegriezies pie saviem vecākiem. Viņi par katru cenu gribēja to skatīties un ļoti lepojās ar Tevi, lai gan tas bija vienkārši baismīgs pasākums. Tomēr es nenožēloju, ka noskatījos šo baiso šovu (tāpat kā nenožēloju, ka esmu noskatījies “Gribas triumfu”37), jo tas deva man izšķirošo impulsu un pamudināja spert jau pirms kāda laika iecerētu soli.
Es došos uz ziemeļiem, uz pašu nomaļāko un necilāko mežu, kādu vien spēšu atrast. Agri vai vēlu jūsu novērošanas sistēma aptvers ari šo mežu, tāpat kā tas ir noticis ar Amazoniju, Antarktldu un Sahāru, bet man vismaz būs kaut kāds handikaps. Kad tur parādīsies jūsu kameras, es virzīšos tālāk uz ziemeļiem.
Esmu spiests atzīt, ka jūs esat guvuši virsroku.
Nu es skaidri zinu, ka spēle ir zaudēta. Pirms tās ideju prezentācijas es vēl cerēju, ka šis vājprāts aprobežojas ar jūsu uzņēmumu, tūkstošiem nozombētu cilvēku, kuri strādā jūsu labā, un tiem miljoniem, kuri pielūdz zelta teļu “Sfēras” veidolā. Es vēl cerēju, ka kāds nostāsies pret jums, kāda jauna paaudze sapratis, ka tas ir nejēdzīgs un pilnīgi nekontrolējams totalitārisms.
Mēja uzmeta skatienu aprocei. Bija nodibināti četri jauni Mersera nīdēju klubi, kāds piedāvāja dzēst viņa bankas kontu. Tikai pasaki, viņš rakstīja.
Bet nu es zinu, ka pat tad, ja kāds jūs uzveiks un jau rit tādas “Sfēras” vairs nebūs, tās vietu ieņems kaut kas cits, vēl sliktāks. Pasaulē ir vēl tūkstošiem Gudro, kuri ģenerē aizvien radikālākas idejas attiecībā uz privātumu un noziedzības apkarošanu. Kolīdz man šķiet, ka ļaunāk vairs nevar būt, es ieraugu kādu deviņpadsmit gadus vecu meiteni, uz kuras ideju fona “Sfēra” līdzinās īstai pilsoņu brīvību utopijai.
Bet jūs (un tagad es zinu, ka šis “jūs” attiecas uz lielāko daļu cilvēku) nekas nebaida, nemitīga novērošana un kontrole neizraisa ne mazākās bažas un iebildumus.
Varētu vēl samierināties ar to, ka Tu un Tev līdzīgie izmantojat aproces un citus rīkus, lai vāktu informāciju par sevi. Manis pēc jūs varat kolekcionēt datus par sevi, fiksēt katru kustību, dokumentēt katru soli, lai... Lai nu kāds būtu jūsu mērķis. Bet ar to ir par maz, vai ne? Jums nepietiek ar jūsu datiem, jums vajag arī manējos. Bez tiem jūs nespējat sasniegt savu Pilnību, un tas jau ir totāls vājprāts.
Es dodos prom. Kad Tu lasīsi šo vēstuli, es jau būšu izkļuvis no jūsu pārklājuma zonas un domāju, ka citi man pievienosies. Es nešaubos, ka citi man pievienosies. Mēs dzīvosim pazemē, tuksnešos un mežos kā savdabīgs bēgļu un eremītu hibrīds, nelaimīga, bet nepieciešama cilvēces daļa. Tāpēc ka mēs tādi esam.
Es uzskatu, ka patlaban notiek tāda kā otra lielā šķelšanās, un turpmāk būs divas cilvēces daļas, kuras dzīvos paralēlu, bet pilnīgi atšķirīgu dzīvi. Viena daļa dzīvos zem tā pastāvīgās novērošanas kupola, kuru Tu palīdzi radīt, otra turēsies vai vismaz centīsies turēties no tā pēc iespējas tālāk. Es tik ļoti baidos par mums visiem.
37
Vācu kinematogrāfes Lenijas Rīfenštāles filma par 1934. gada nacistu partijas kongresu Nirnbergā.